Kādā vecumā var pamanīt, ka bērns ir homoseksuāls, un cik lielu lomu spēlē gēni? Skaidro biologs

Visticamāk, daudziem vecākiem kaut reizi piezagušās pārdomas par to, kāda seksuālā orientācija ir viņa bērnam. Vai, esot mazam, to vispār var pateikt?! Izrādās, var gan, un pirmās iezīmes pamanāmas vidēji jau no trīs gadu vecuma. To apliecina vairāki pētījumi. 

Pirmie ir retrospektīvie, kad paši pētāmie cilvēki, viņu ģimenes locekļi vai terapeiti (psihoterapeiti, psihiatri) atsauc atmiņā, kādi šie cilvēki bijuši kādreiz un kā mainījušies gadu laikā. 

Otrie ir prospektīvie, kad pētījuma sākumā par cilvēkiem ievāc informāciju un tad pēc 10 vai 20 gadiem ar viņiem atkal satiekas un pārbauda, kā notikusi attīstība realitātē. 
 

Vienā no pētījumiem par stereotispiku uzvedību cilvēkiem tika rādīti mājās uzņemti video, kuros redzami mazi bērni. Skatītājiem bija jāpasaka, vai šis cilvēks ir homoseksuāls, vai nē, ņemot vērā sabiedrībā pieņemtos dzimumu stereotipus. Šie cilvēki diezgan precīzi prognozēja video redzamo bērnu seksuālo orientāciju nākotnē. “To nav iespējams izdarīt precīzi, bet apmēram 70% gadījumu izmaiņas vispārpieņemtajā dzimumu stereotipiskajā uzvedībā ir apliecinājums tam, ka bērns pieaugot būs homoseksuāls,” saka biologs Aivars Cīrulis.

Kādas ir šīs pazīmes?

Neuzskaitot konkrētas darbības vai uzvedības izpausmes, var teikt, ka tā ir stereotipiski vīrišķīga (meitenēm) vai sievišķīga (puišiem) uzvedība. Aivars Cīrulis gan uzsver, ka mūsdienās ne vienmēr šīs izpausmes būs tik izteiktas. “Agrāk šie faktori bija spēcīgāki un vieglāk pamanāmi,” norāda biologs, piebilstot, ka tik un tā šādas iezīmes ir.  

Piemēram, puišiem neinteresē sportiskas aktivitātes, cīņas, kariņu spēlēšana ar vienaudžiem, viņi labprātāk spēlējas ar meitenēm, viņiem ir labākas attiecības ar māti, salīdzinot ar citiem puišiem, u. tml. Meitenēm savukārt ir izteikta interese par cīņas sportiem, kleitu vietā viņas izvēlas valkāt bikses, it nemaz negrib pīt bizes, krāsot lūpas, nagus utt.

Zinātnieks norāda, ka nepakļaušanās stereotipiskai uzvedībai, kas prognozē homoseksualitāti vēlākā vecumā, vairāk ir raksturīga puišiem. 

Tāpat kā visas citas psiholoģiskās pazīmes, kas ierindojamas pie kādām galējībām. “To pierāda visi pētījumi,” teic biologs.  

Piemēram, 1999. gada pētījumā kāds psihiatrs raksta, ka viņa homoseksuāliem klientiem visizteiktākā no pazīmēm par citādu seksuālo orientāciju bijusi ļoti cieša saikne ar māti, kopējas intereses ar viņu.

Cik liela loma ir ģenētikai?

“Statistiski ģenētika izskaidro katru trešo gadījumu,” saka Aivars Cīrulis un paskaidro, ka mūsdienās ir atrasti daži specifiski gēni X jeb sievišķajās hromosomās, kas to nosaka. Šīs mutācijas var būt gan pārmantotas, gan arī var izveidoties vecāku dzimumšūnās pirms apaugļošanās. Kad tā notikusi, tad gan ģenētiskas izmaiņas vairs nav iespējamas.  

Taču ir arī bioloģiski faktori, kas var ietekmēt bērna dzimumtieksmi uz vienu vai otru pusi. Kā skaidro zinātnieks, lai gan viss mums apkārt un pat mūsos ir bioloģija, kas mūs ietekmē, tomēr klasiskā teorija balstās uz dzimumhormonu līmeņiem embrionālās attīstības posmā. Runājot par vīrišķo dzimumhormonu testosteronu, ja grūtniecības laikā tas būs palielināts, embrija smadzenēs esošie receptori to uztvers vairāk un, vienkāršoti sakot, bērna smadzenes tiks vairāk vīrišķotas. Un otrādi – ja testosterona būs par maz vai receptori to nepietiekami uztvers, tad bērna smadzenes tiks sievišķotas. 
 

Šādi pētījumi lielākoties veikti ar cilvēkiem pseidohermafrodītiem, kuriem mutāciju rezultātā svarīgais dzimumhormons testosterons nepietiekami vai pavisam maz uzsūcas un tāpēc, piemēram, viņiem nekad nenolaižas sēklinieki. Rezultātā cilvēkam fenotipiskā attīstība ir kā sievietei, lai gan patiesībā tas ir vīrietis. “Tādi gadījumi parāda to, cik liela nozīme ir testosteronam un tam, vai to uzsūcošie receptori darbojas,” saka zinātnieks.

Arī mammas imūnrekacija ir noteicoša

Vēl viens lielais mūsdienu atklājums, kas arī izskaidro katru trešo homoseksualitātes gadījumu, ir mātes imūnreakcija. Kā zināms, jebkuru embriju sievietes organisms uztver kā svešķermeni (te arī sliktās dūšas, spontānie aborti utt.). Ja mammas organismā veidojas vairāk antivielu un organisma aizsargreakcija ir spēcīgāka, tad var notikt tā, ka embrijs tomēr iedzīvojas un attīstās, taču zēns, kurš producē testosteronu, piedzimst homoseksuāls. Kāpēc? 

Izpētīts, ka tām mātēm, kurām piedzimst homoseksuāli zēni, asinīs ir daudz vairāk antivielas pret vienu Y hromosomas gēnu, kas “nosaka toni” bērna smadzenēs un ietekmē viņa dzimumtieksmi vēlākā dzīvē. 

“Tādas sakarības ar mātes imūnreakciju ir izpētītas, un var notikt divi pretēji gadījumi: sievietei piedzimst viens homoseksuāls bērns un tad seko spontānie aborti, jo mātes spēcīgā pretreakcija pret jebkuru embriju kļuvusi vēl spēcīgāka. Otrs gadījums, kas ir pat vairāk pētīts, ka vairāku bērnu ģimenē tieši jaunākie brāļi var būt homoseksuāli, jo iepriekšējo grūtniecību laikā mātes imūnreakcija ar katru reizi kļuvusi arvien spēcīgāka un pret jaunāko bērnu tā ir visizteiktākā,” skaidro Aivars Cīrulis.

Zināšanai

Ja ģimenē kāds bijis homoseksuāls, tas nenozīmē, ka pastāv liela varbūtība to pārmantot ģenētiski. Neviens no pašlaik izpētītajiem gēniem nesniedz tik plašu informāciju, lai varētu zinātniski pamatot šādu varbūtību. Pat gadījumā, kad viens no identiskajiem dvīņiem ir homoseksuāls, varbūtība, ka arī otrs būs, ir tikai apmēram 30%.

Vai audzināšana ietekmē bērna dzimumtieksmi?

“Runājot par homoseksualitāti, īpaši puišiem, līdz šim nav atklātas psihosociālas ietekmes, kas to varētu veicināt uz vienu vai otru pusi,” saka Aivars Cīrulis, “tie vairāk ir pieņēmumi no laikiem, kad visā pasaulē homoseksualitāte tika uzskatīta par slimību un tad vairāk skatījās uz psihosociālām lietām, bet nekad nevienā pētījumā pārliecinoši nav identificēts psihosociāls iemesls homoseksualitātei.”
 

Tāpat ir veikti pētījumi par to, vai homoseksuālās ģimenēs auguši bērni arī izvēlas veidot attiecības ar sava dzimuma partneri. Atbilde ir – nē! Tikai neliels procents šādās ģimenēs augušu bērnu paši ir homoseksuāli, un ne tāpēc, ka redzējuši piemēru, bet gan tāpēc, ka viņi ir atvērtāki un nebaidās par to runāt, pretēji tam, kā mēdz būt konservatīvās ģimenēs.

Mamma jautā:

Pie dēla bieži nakšņo draugs un arī dēls pie viņa mēdz nakšņot. Abiem ir 15 gadi. Vai tas var ietekmēt puiša dzimumtieksmi homoseksuālā virzienā?

“Draugu nakšņošana citam pie cita neietekmē dzimumtieksmi kā tādu, taču pusaudžu vecums nozīmē atklājumus, sevis iepazīšanu, eksperimentus, arī jokošanos – tādā līmenī, jā, tas var ietekmēt seksuālo orientāciju. Tomēr jāatceras, ka tā ir tikai seksuālās enerģijas izlikšana konkrētā brīdī, kad tas iespējams un pieejams. Tas nenozīmē, ka turpmāk zēnu interesēs homoseksuālas attiecības,” norāda biologs. 
 

Atsauces:

• LeVay, S. (2017). Gay, Straight, and the Reason Why: The Science of Sexual Orientation (2nd ed.). Oxford University Press.
• Bogaert, A. F., Skorska, M. N., Wang, C., Gabrie, J., MacNeil, A. J., Hoffarth, M. R., et al. (2018). "Male homosexuality and maternal immune responsivity to the Y-linked protein NLGN4Y." Proceedings of the National Academy of Sciences, 115(2), 302-306.
• Blanchard, R. (2012). "A Possible Second Type of Maternal–Fetal Immune Interaction Involved in Both Male and Female Homosexuality." Archives of Sexual Behavior, 41(6), 1507-1511.
• Cīrulis, A. (2015). Dzimumatšķirības cilvēka smadzeņu neiroanatomijā un funkcionalitātē. Latvijas Ārsts, (11), 72-76.
• Rieger, G., Linsenmeier, J. A. W., Gygax, L., & Bailey, J. M. (2008). Sexual orientation and childhood gender nonconformity: Evidence from home videos. Developmental Psychology, 44(1), 46-58.
• Green, R. (1987). The "Sissy Boy Syndrome" and the Development of Homosexuality. Yale University Press.
• Isay, R. A. (1999). "Gender in Homosexual Boys: Some Developmental and Clinical Considerations." Psychiatry, 62(2), 187-194.