"Gredzens bija par mazu, bet kopā finišējām, un mums ir medaļas." Kā Aleksandrs bildināja Aleksandru Rimi Rīgas maratonā

Viss kārtīgi saplānots. Aleksandra stāsts

“Mēs iepazināmies maratonā, kad bijām mediķi, abi studējam medicīnu. Aleksandra ir daktere rezidentūrā, es esmu sestajā izlaiduma kursā, un jaunākos kursa studentus aicina maratonā kā brīvprātīgos mediķus. Iepazināmies Brīvības ielā, sēdējām kopā, ēdām bulciņas pēc maratona, abi bijām “mediķi uz riteņiem”. Bijām redzējušies jau universitātē, bet šī bija nolikta kā oficiālā iepazīšanās vieta un laiks. 

Pagājušajā gadā jau bija skaidrs, ka mums varētu būt kāzas. Sapratu, ka šī varētu būt laba ideja, un Aleksandrai jau bija skaidrs, ka, visticamāk, es viņu bildināšu. Es viņai jautāju: “Kā tu gribi? Lai mēs aizejam kopā, izvēlamies gredzenu vai kaut ko citu?” Viņa pateica: “Es gribu kā visas meitenes, lai tu mani pieķer kaut kur, tā lai tas ir – surprise (pārsteigums). Tāpēc es izdomāju gan sasaistīt to ar mūsu stāstu, gan uztaisīt tā, ka viņa nezinās, ka es to darīšu. Jau septembrī vai oktobrī reģistrējos maratonam, motivēju ar veselīgu dzīvesveidu un mēģināju motivēt viņu skriet.

Man bija smuks, romantisks plāns, bet tas nesagāja, kā gribētos, jo domāju, ka mēs reģistrēsimies pusmaratonam, un pusmaratonā viņu bildināšu, viņa pateiks “jā” un, beigās finišējot, katrs ir noskrējis pusmaratonu, bet kopā kā ģimene – maratonu. Man likās – jomajo! Skaistāk nevar būt! Bet treniņi tieši pirms maratona parādīja, ka mēs fiziski to neizdarītu.

Pirmkārt, Aleksandra nebija ļoti priecīga par skriešanu. Otrkārt, man bija galvenais nesastrīdēties maratona laikā. 

Es biju uzlādējis telefonu, padalījies ar savu ģeolokāciju ar organizatoriem, biju sarunājis dažus draugus ar fotoaparātiem, kuri, ja nu kas, palīdzēs kaut ko koordinēt.

Ik pa laikam atskaitījos, bet tad nobruka ģeolokācija. Man nācās bildēt tās vietas, kur atrodamies. Bildējos un sapratu, ka Aleksandrai ne īpaši patīk, ka pavadu laiku telefonā, bet brīdī, kad bijām vajadzīgajā vietā, viss bija ļoti labi. Man bija plāns. Bija sarunāts ar organizatoriem, ka tas viss būs nemanāmi, tā punkta maratona vadītājs mikrofonā pateica: “Oho, cik daudzi skrien pāros! Interesanti, kā jūs esat iepazinušies?” Tad viņš “nejauši” pieskrēja pie manis un es atbildēju, ka mēs iepazināmies šeit, un tālāk kā ieplānots – bildinājums. Es biju pārliecināts par Aleksandras atbildi, bet viss var gadīties.

2024. gada maijs. (Foto: Aksels Roberts Zirnis)

Man pajautāja, vai mūs varēs nointervēt, bet lai nesatrauktos vairāk, es pateicu, ka varbūt labāk finišā noķeriet mūs. Protams, kad mēs pieskrējām, tur stāvēja ar kamerām, fotoaparātiem, tur bija visi. Viņi turpat arī mūs nointervēja, tas bija stresaini, un to ļoti labi var redzēt ierakstā, bet mums ir brīnišķīgs ieraksts.

Kaut ko tādu bieži neorganizēju, tas nav manā dabā, bet bija ļoti patīkami saņemt komplimentus no saviem kolēģiem un kolēģēm, viņi visi teica: “Aleksandr, šis ir ļoti vīrišķīgs lēmums, organizēt kaut ko tādu!”. Un man ir prieks, ka Rimi Rīgas maratons mani tajā visā atbalstīja un palīdzēja.

Atceros, ka uzreiz pēc bildinājuma sociālajos medijos tika ielikts video, paldies maratona organizatoriem. 

Kad finišējām, visi jau zināja. Es pats biju padomājis par fotogrāfu, mani draugi ļoti palīdzēja, paldies viņiem. Bet paldies organizatoriem, kuri sabildēja, safilmēja, nopublicēja visu. Mūsu draugi un kolēģi, visi uzzināja no Instagram, jo visi seko maratonam.

Aleksandrs un Aleksandra kāzu dienā. 

Šajā vasarā mūsu kolēģiem bija kāzas nedēļu pirms mums. Kāzu vadītājs, kad ieraudzīja mūs, pienāca klāt un jautāja, vai mēs neesam tas Aleksandru pāris, kuri saderinājās maratona laikā.

Patiesībā tas ir ļoti vienkārši, ieteikums pārējiem – ja gribat būt slaveni, atrodiet pasākumu, bildiniet!”

Pieķēra nesagatavotu. Aleksandras stāsts

“Man nebija nojausmas, es negaidīju, ka Aleksandrs mani bildinās. Tajā rītā viss bija kā vienmēr. Aizgājām uz maratonu, skrējām abi kopā, nevienā brīdī nedomāju, ka varētu notikt kaut kas īpašs. 

Man ļoti nepatīk skriet, tā, ka ļoti, ļoti. Mēs jau sākam skriet, pirmajā kilometrā es jau biju neapmierināta ar visu, jautāju Aleksandram, kāpēc viņš vispār šo visu izdomāja. Bet mēs turpinājām, man bija ļoti patīkami, ka viņš man visu laiku skrien blakus. Viņš varētu skriet pa priekšu, bet nē, viņš visu laiku ir man blakus. Tas bija ļoti mīļi. Viņš arī visu laiku kaut ko bildēja, filmēja, bet tā jau Aleksandrs parasti dara.

Mēs skrējām pa Brīvības ielu, es vispār neredzēju, ka tur būtu kameras vai īpaši cilvēki. Viss, par ko domāju, ka gribu paelpot. Un tad Aleksandrs sāka runāt ar to cilvēku, kuram rokās mikrofons. Sākumā biju par to priecīga, varēju apstāties un paelpot, bet vēlāk domāju: “Kāpēc tu vispār ar viņu runā?” Aleksandrs ir ļoti ekstraverts, viņš sāka kaut ko stāstīt.

Sākumā es domāju, ka tas ir joks, ka viņš apstājas un nokrīt uz ceļa. To var arī redzēt visos video. Tad ieraudzīju gredzenu un sapratu – labi. Viņš mani tiešām ļoti pārsteidza."

Ierunājas Aleksandrs: “Viss bija tā, kā Aleksandra gribēja – lai pārsteidzu viņu. Man bija viena iespēja, un viss sanāca perfekti, cik vien varēja būt, neskatoties uz mazajām lietiņām. Piemēram, izrādījās, ka gredzens bija nedaudz par mazu, nācās pēc tam to palielināt. Mēs kopā finišējām, un mums ir medaļas. Plānojam izdrukāt bildi, ko ieliksim starp medaļām. Tas tagad ir mūsu notikums. Nu kā gan citādāk var cilvēku pierunāt skriet maratonā? Īpaši cilvēku, kurš negrib skriet.”

Turpina Aleksandra: “Man Rimi Rīgas maratons saistās tikai ar Aleksandru, jo mēs tur iepazināmies, kad bijām mediķi. Tad Aleksandrs 2022. gadā skrēja, es viņu atbalstīju un brīnījos, kā viņš var tik daudz skriet, jo man 21 km liekas kaut kas kosmisks. Un tad jau 2024. gadā mēs abi pieveicām 10 km distanci. Tālāk jau skriesim ar mūsu bērniem.

Starp citu, Aleksandra draugi ļoti pārdzīvoja par to, kas būs, ja nu es nenoskriešu tos 10 km. Tāpēc ļoti labi, ka bildinājums bija jau ceturtajā kilometrā.”

Rezervēta vieta maratonā ir garantēta motivācija. Stāsta Aleksandrs

“Kad pabeidzām skrējienu, abi apņēmāmies, ka nākamgad vismaz pusmaratons ir jānoskrien. Es 2022. gadā noskrēju pusmaratonu, nu jau man vajag mēģināt maratonu. Mileniālim mūsu gados vajag skriet maratonu un nekā citādi. Bet pagaidām mums abiem kaut kā neiet, taču laiks vēl ir, apavus esmu jau Aleksandrai nopircis.

Man Rimi Rīgas maratons nozīmē mēģināt sevi pārvarēt. Kāds cilvēks reiz teica, ka ir jālasa grāmatas un jāskrien maratoni. 

Grāmatas jālasa, jo nav tādu problēmu, ar ko nav saskāries kāds cits. Jāskrien maratoni, jo tu pārspēj sevi.

Kaut arī kādā brīdī negribi to darīt, bet piespied sevi, un pēc tam esi priecīgs. Tieši tāpat pēc tam risināsi citas savas problēmas. Chosen suffering (izvēlētās ciešanas). Tu esi fiziski gatavāks.

Arī mums kā mediķiem jābūt fiziski spēcīgiem, lai varētu fiziski izvilkt. Mēs ar Aleksandru strādājām Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, viņa bija brigadieris, es – asistents. Aleksandra man jau uzreiz pateica: “Tu manā brigādē nestrādāsi, ja nevarēsi normāli piecas minūtes KPR (kardiopulmonālā reanimācija) taisīt.” Tad man bija kārtīgi jātrenējas, jo viņa pati var tikai pusotru minūti, man jānosedz viss pārējais laiks.

Bet chosen suffering nav par mūsu laulību."

Maratons apvieno cilvēkus. Novēl abi

“Gan es, gan Aleksandra Rimi Rīgas maratonam 35. jubilejā novēlam turpināt apvienot cilvēkus, jo skriešana ir tāds dīvains pasākums, piemēram, skriet vienatnē no rītiem, normāls cilvēks gulēs gultā. Un te parādās kaut kāda jēga, un jūs esat tie, kas dod šo jēgu. Tas ir brīnišķīgi. Turpiniet to dot, apvienot cilvēkus un pārvarēt chosen suffering par prieku, jo skriet maratona laikā ir daudz priecīgāk, nekā vienam no rītiem.”

Citus Rimi Rīgas maratona skrējēju pieredzes stāstus lasi ŠEIT.