Jaunības dienu sekss jeb kāpēc nevajag nodarboties ar seksu BEZ mīlestības

Tobrīd, kad biju brīva meitene, es tā nedomāju. Jo, izrādās, arī sievietēm tas dzinējs, kas atrodams zem jostasvietas, dzen pretējā dzimuma medībās. Un es ļāvos. Koķeti smiedamās, kritu te viena, te otra skavās. Diemžēl — ne tikai uz deju plača, bet arī gultā. Šķita, ka pašapziņa aug augumā ne pa stundām, bet pa minūtēm. Viņi mani grib! Es viņiem esmu skaista! Ja gribēju, nākamajā dienā uz iepriekšējās nakts mīlnieka zvaniem neatbildēju. Bet paiet daži gadi, un ko nu es domāju? Gribas saķert katru mazo meiteni aiz rokas un kā vecmāmuļai kratīt pirkstu: „Meit, koķetē, koķetē uz nebēdu, bet brunčus augšā gan necel!”

Savu reizi — varbūt jā. Kad kaisle sāk mutuļot, kad sirds kā negudra kauc, alkdama vīrieša pieskāriena, kad šķiet — jā, viņā esmu iemīlējusies! Kaut vai uz vienu nakti. Citādi — nav vērts. Nav vērts, ja spried: re, šis smuks, stalts, labi ģērbies, turklāt mani grib. Bet vai tu gribi viņu? Nu tā, ka biksītes slapjas (vē, šis teiciens gan man netīk, bet trāpīgāku nevarēju piemeklēt).

Koķeti smiedamās, kritu te viena, te otra skavās. Diemžēl — ne tikai uz deju plača, bet arī gultā.
 

Izstāstīšu gadījumu no savas mīlnieces dzīves. Paralēli pastāvīgajam darbam piestrādāju vēl kādā uzņēmumā. Sapulce, kurā piedalījos arī es, ievilkās. Pošoties mājup, kāds kolēģis, glīts no vaiga, piedāvāja mani aizvest līdz mājām. Es ar mieru. Taču manī piešķīlusies uguntiņa — hei, varbūt vakariņās aizlaižam? Tiesa gan, es nebiju domājusi ko vairāk par vakariņām, vien pliku koķetēriju, tomēr, kad pēc kafejnīcas šis piestāja pie manas mājas, izslēdza automašīnas dzinēju un mierīgi izkāpa ārā, lai bez vārda runas dotos man līdzi, es neatteicu. Nu, kā gan lai cilvēkam tagad saku nē? Taču pašapziņu sagraušu — šādas stulbas domas es nodomāju, lai gan uz manām krūtīm — un arī nekur citur — kaisles trīsas no viņa nemetās. Tad nu uzgājām augšā, uzliku mūziku, kādu sveci, un tā vienkārši ģērbāmies nost. Nē, nekādu ainu no filmām, kad, neprātīgi skūpstoties, mīlnieki viens otram noplēš drānas. Man bija vienkārši jāielien gultā un jāgaida, kad noģērbsies viņš. Un ko domā — es nevilšus sāku smieties! Pilnā balsī. „Par ko tu smejies?” viņš tramīgi pavaicāja, un es aprāvos. „Par to, ka tev trekns vēders un smieklīgi sieriņi kājās,” — šo es noklusēju. Kad pēc kādas pusstundas viņš bija prom, es sev atzinu: ja tu no tiesas mīli vai vismaz trakoti gribi to vīrieša cilvēku, nedz tev viņa jancīgās zeķes pamanāmas, nedz spocīgi druknais augumiņš. Tu vairs neanalizē, ka — ak vai! — bez savām brendotajām drēbēm viņš tomēr izskatās sasodīti slikti. Jo mīlestība — arī reibinoša iemīlēšanās bez tālejošām sekām — patiesi ir akla.

Un kas pēc šā gadījuma manā sirdī palicis pāri? Mieles un kaunīgs sārtums sejā par to, ka ne šo, ne arī citus līdzīgos notikumus vairs nav manos spēkos padarīt par nenotikušiem.

Iesūtījusi: Karīna