Piekrāptas sievas vēstule

Izrādās, cilvēks, kuru tiešām mīlu un kuram ticēju, mani ir zemiski nodevis... No viņa plūst pēkšņs vēsums, un uz jautājumu "Mīļais, kas notiek?" atbildi nesagaidu.

Šodien atklāju, kāpēc tā... Viņam ir cita! Cita, kurai viņš melo, ka dzīvo viens, ka vēlas nopietnas attiecības, lai gan viņam tas viss jau ir!

Melis! Kā viņš varēja tā rīkoties?
 

Kāpēc bija mani tik nežēlīgi jāmāna un jāsāpina? Kāpēc viņš nevarēja uzvesties kā īsts vīrietis un atklāti pateikt, kas notiek? Kāpēc jāskatās man acīs un jāsaka skaisti vārdi, aiz muguras tai pašā laikā sarunājot randiņu ar citu?  

Kāpēc jātaisa greizsirdības scēna par to, ka veikalā man uzsmaida kāds vīrietis, kaut arī pats pēc tam aizbrauc "pie brāļa"?

Kāpēc jābūt tik nožēlojamam un jāmelo, zinot, ka otrs cilvēks tevi neprātīgi mīl?

Un kāpēc tik velnišķīgi sāp?

Ja sirds sāp, tātad tā ir...?