Vai tango var glābt laulību?

Pirmie gadi lēni un laimīgi. Bērnu posms – tāds ātrs, ātrs kā stafetes skrējiens, tikai stafete katram sava – vienam darbā, otram mājās, un kociņš jāpadod sev pašam, uzmundrinot sevi pirms katra nākamā apļa.

Laimīgi vai tomēr iestiguši?

Esam atkal nonākuši pie „lēns”. Vai joprojām laimīgi? Vai iestiguši... Jutekļi aplipuši ar ikdienu, pieradumu, arī strīdiem, kuros katram sava taisnība. Nejauc soļus, dārgais, lēns, lēns (tā ir tava stihija), ātrs, ātrs (manējā), lēns (lūk, kur tiekam). Deju pasniedzējs pienāk pie mums un nostāda pareizā pozīcijā vienam pret otru. Viņš saka, dejojot tango, abiem jāpagriež galvas pa kreisi, respektīvi, katram uz savu pusi, un dejas laikā nedrīkst uz otru skatīties, vienam otru esot jājūt ar augumu. Nu, mēģināsim! Kurš gan var saskaitīt tās reizes, kad esam izjutuši viens otra augumu!

Lēns, lēns... ak, tu!... Eh, uzkāpi man uz kājas kā tāds mamuts! Jā, tu noteikti sajuti, kur atradās mana kāja uz grīdas. Noliecos iztaisnot iespiesto kurpes purngalu, saraucot uzacis vairāk aiz neapmierinātības nekā aiz sāpēm, un sāku atmest domu par „refresh” caur tango, bet tad ar acs kaktiņu ievēroju, kā tu skaties uz manu dibenu, kurš pašlaik izslējies gaisā visā savā krāšņumā. Mans dibens vienmēr bijis un, acīmredzot, joprojām ir viena no tavam visiemīļotākajām mana ķermeņa daļām. Atliecos stāvus un, kārtojot matus, pamanu tavā skatienā iekāres dzirkstelīti. Nu labi. Ja jau sajust, tad sajust!

Sāku atmest domu par „refresh” caur tango, bet tad ar acs kaktiņu ievēroju, kā tu skaties uz manu dibenu, kurš pašlaik izslējies gaisā visā savā krāšņumā.

Nostājamies izejas pozīcijā, es ar saviem gurniem piespiežos tavējiem... Lēns, lēns, ātrs, ātrs, lēns. Tu stāvi uz vietas, man lēns pagrieziens par 180 grādiem ar vienu gurnu cieši gar tavu bikšupriekšu. Straujš solis atpakaļ, bet tu, viltnieks, paliec uz vietas, un mans dibens uzskrien virsū visām tavām bagātībām, kuru apjoms aug kā depozīts ar ļoti izdevīgu procentu likmi. Protams, ka tas nebija nejauši.

Horizontālais tango mašīnā...

Šķiet, ka pārējie neko nemana, aizņemti paši ar savām pozīcijām un vadības pārdalēm, lai gan pasniedzējs skaidri un gaiši pateica, ka deju vada vīrietis, un tango kā reiz ir tā deja, kur tas izpaužas sevišķi spilgti. Manam ego tas neglaimo, bet, lai atdabūtu mūsu attiecības pie kaut kādas samaņas, esmu gatava to nobēdzināt un nelaist pār lūpām, lai gan tas neizdodas uzreiz.

Lēns, lēns, ātrs, ātrs, lēns. Tavas acu zīlītes ir palielinājušās un man atkal ir atgriezusies vēlme tev patikt un tevi ķircināt. Pasniedzējs izslēdz mūziku, lai vēlreiz atkārtotu soļus. Tas ir nepieciešams vairākkārt, mūsu vidū nav nevienas Kosītes vai Škutāna, tāda „veselības grupa” vien esam, bet pasniedzējs ar mums ir ļoti jauks un pacietīgs, un apgalvo, ka pēc pusgada mūsu tango sāks izskatīties pēc dejas.

Ar zinātāja smaidiņu sejā tu it kā nejauši noglāsti manu atsegto kaklu. Agrāk tev patika, ja saņēmu matus uz pakauša, tā, lai mans kakls no aizmugures ir pilnīgi atsegts. Tu mēdzi to skūpstīt un ar saviem pirkstu galiem zīmēt mums vien izprotamus hieroglifus, kuri joprojām ir ietetovēti manā zemapziņā. Kakls atrodas manu erogēno zonu augšgalā. Pēc tam tu uzliec rokas man uz  vidukļa un strauji pievelc sev klāt. Tikpat strauji iekāres vilnis, izlauzies brīvs no ikdienā aizsērējušiem aizsprostiem, draud aizskalot mūs sev līdzi tepat uz deju grīdas.

Mūsu nozušanu neviens nemana; līdz mājām ir pārāk tālu. Mašīna šim brīdim ir vispiemērotākā vieta. Lēns, lēns, ātrs, ātrs, lēns... Ak, mans mīļotais vīrieti, sajūtu tevi atkal ar visām savām maņām... Lēns, ātrs... visi soļi sajukuši, horizontālajam tango mums pašiem sava horeogrāfija un aranžējums, protams, nedaudz par skaļu, bet mums šobrīd vienalga... O, tango...        

 Iesūtījusi: Missy, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma