Pieredze: mums ir sliktas attiecības, bet tik labs sekss...

Sievietes liktenis mīlēt un ciest?

Jūlijai ir 43. Viņai ir divi bērni un vīrs, pareizāk sakot, vīrs, kurš ļoti labi nopelna. Jūlija ir atnākusi pie psihologa tāpēc, ka jūtas nelaimīga un nezina vairs, ko iesākt.
Viņa saka: „Ar Arno dzīvojam kopā jau vairāk kā divdesmit gadu. Un visu šo laiku esmu tā, kas gādā par māju, bērniem un patiesībā arī par mūsu savstarpējām attiecībām. Arno man joprojām patīk, un jau kopš pašiem pirmsākumiem es esmu aktīvākā gultā - aktīvākā seksuālajās attiecībās. Es esmu tā, kas iegādājas seksīgu veļu, lai viņam izpatiktu, es esmu tā, kas mēģina viņu pavedināt. 

Es esmu tā, kas vienmēr gatava seksam. Bet viņš ir tas, kurš atsakās, jo ir noguris vai vienkārši negrib mani. Jūtos noniecināta, neglīta un beidzot arī veca laikam... 

Tomēr dažkārt, kad viņam ir noskaņojums, sekss tik tiešām ir fantastisks, kaislīgs, baudāms. Tādos brīžos jūtos kā debesīs, pilna gaišu domu, laimīga. Bet mums ir arī citas problēmas. Viņš daudz strādā, ilgi paliek ārpus mājas. Nereti ir tikšanās, jādomā, darījumu tikšanās, un tajās viņš diezgan stipri iedzer. Un kad dzer, dara to divas vai trīs dienas. Viņš ari devis mājienus, ka viņam gadās kāds piedzīvojums vai pat garāmejoša mīlas dēka. Tas mani satrauc.

jo kāda cita var izrādīties labāka par mani un Arno atvilt. Tādēļ ik vakaru gaidu viņu ar siltām vakariņām, ja arī pēkšņi saņemu zvanu ar ziņu, ka viņš būs vēlu, es gaidu. Gadās, ka viņš pārnāk tikai nākamajā dienā vai pat dienu vēlāk. Bet viņš ir fantastisks mīlnieks, negribu viņu zaudēt. Saprotu, ka man jācenšas un jābūt labākai, lai viņu paturētu, tāpēc seksā meklēju arvien ko jaunu, interesantu, jo ne velti saka, ka vīriešus pie sievietes saista labs sekss. Mums ir pilna māja ar dažādām seksa rotaļlietām, un es pat iegādājos tādu kā sadomazo komplektiņu. Esmu pirkusi arī viņam kaut ko, lai gan vēl ne reizes viņš nav piekritis ar mani to pamēģināt. Sakiet, ko lai es daru, kā lai atrodu efektīvāku pavedināšanas veidu? Man viņš tā patīk! Es viņu tik ļoti mīlu!"

Ābols nekrīt tālu no ābeles...

Sarunājoties kļūst zināms, ka Jūlija augusi ģimenē, kur tēvs ir alkoholiķis, bet mamma izglītota sieviete, kas strādāja atbildīgā, bet tajā laikā ne pārāk labi atalgotā darbā. Tēvs, kaut arī dzēra, strādāja celtniecībā un diezgan labi nopelnīja. Nereti tēvs mēdza laikus nepārnākt mājās, aizķērās kaut kur ar draugiem. Jūlijas mamma gaidot kļuva saspringta un nomākta. Tādos vakaros viņa daudz nerunāja, pat necentās pagādāt vakariņas. Abas māsas, kā nu mācēja, iztika pašas. Mamma bija nikna un, ja māsas viņai lūdza palīdzēt, pikti sūrojās, ka visi no viņas tikai prasa un prasa, bet par viņu nedomā neviens. Visbiežāk šāda gaušanās beidzās ar asarām: „ Paskatieties, kāds jums ir tēvs. Man galva sāp no tā vien, ka viņš jāvaktē. Kur nu vēl iedziļināties jūsu problēmās. Vien mīlestība palīdz izdzīvot,"

Vai nimfomāne...

Kad Jūlijai bija sešpadsmit, viņa pirmo reizi iemīlējās. Puisis bija pats redzamākais klasē. Nav brīnums, ka Jūlija iemīlējās, bet puisis ne, lai gan Jūlija viņu ilgu laiku lenca un beigu beigās kādā ballītē pavedināja. Viņu attiecības beidzās nesākoties, jo viņš meiteni publiski pazemoja un nokliedza, lai nepiesienas, jo Jūlija viņam galīgi nepatīk. Pagāja laiks, un Jūlija, mācoties tehnikumā, satika tagadējo vīru Arno, kurš bija tehnikuma volejbola komandas kapteinis un meiteņu iemīļots puisis. Arno Jūlijai sevišķu uzmanību nepievērsa, bet Jūlija pielika visas pūles, lai viņu savaldzinātu, līdz beidzot tas arī izdevās, un tā nu sanāca, ka acumirklīgā kaisle beidzās ar grūtniecību. 

Viņi apprecējās. Kopš tās dienas ir pagājuši divdesmit trīs gadi. Ja rūpīgāk iedziļināmies Jūlijas dzīvē, saprotam, ka vecāki viņai nekad nav bijuši paraugs tam, kā vīrietis un sieviete veido attiecības, kas balstās draudzībā un līdztiesībā ģimenē, kā tas ir, kad viens otru mīl, kā tas ir, kad viens par otru gādā, kā tas ir, kad viens rēķinās ar otra vajadzībām. Tas, ko redzēja Jūlija, ir bēdīgs skats uz kopdzīvi, kur vīrieši ir aizņemti paši ar sevi, bet sievietes cieš un par katru cenu cenšas dzīvi padarīt labāku, cerot uz mistisku mīlestību. 

Viņa atcerējās, ka tad, kad tēvs beidzot paziņoja, ka nāk mājās, mamma gatavoja vakariņas, lika meitenēm saposties un visi sēdās pie galda. 

Un tad netrūka arī vīna pudeles pie vakariņām, bija runāšanās un smiešanās. Vajadzēja par katru cenu būt jautriem un izdabāt tēvam, lai viņš justos labi. īsāk sakot, Jūlija neredzēja, kas ir labas un patiesi sirsnīgas attiecības.

Tuvums un tuvība - nav viens un tas pats

Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka ar vārdu 'intīms' ir domāts kaut kas seksuāls, bet patiesībā intīms nozīmē emocionāli tuvs. Tā nu iznāk, ka, klausoties Jūlijas bērnības stāstā, redzams, ka viņa nav redzējusi, kā veidojas labas un intīmas attiecības. Vienīgais, kas ir skaidrs, ka šiem diviem cilvēkiem ir bērni un vēl viņus saista seksuālā interese. 

Līdz ar to JūlIjas iekšējā pasaulē izveidojies pieņēmums, ka vienīgais, kā sieviete var piesaistīt vīrieti vai uzlabot attiecības, ir sekss. 

Jūlija kā daudzas sievietes plašajā pasaulē, bet sevišķi latviešu sievietes, cenšas dzīvē īstenot saukli - mans liktenis ir mīlēt un ciest. Viņa mīl Arno vai vismaz domā, ka mīl. Viņa ir ar mieru atteikties no visa - no savām interesēm un vajadzībām, no savām bēdām un skumjām un pat no savām dusmām pret Arno, lai paturētu viņu savā tuvumā un nepaliktu viena. Viņa ir pārliecināta, ja būs bezgalīgi, neierobežoti seksuāli atraisīta un atvērta seksuāliem eksperimentiem, Arno novērtēs tieši viņu, pārstās staigāt apkārt vai iesaistīties gadījuma sakaros, bet paliks ar viņu un uzmanību pievērsīs tikai viņai - vislabākajai un seksīgākajai. 

Tomēr dzīves realitāte ir daudz nepatīkamāka - ja cilvēks nevēlas mainīties, viņš nemainās. Tāpēc Jūlijas seksuālās aktivitātes nereti paliek bez atbildes. Citiem vārdiem sakot, mēs runājam par diviem kopdzīvei nepiemērotiem cilvēkiem, nepiemērotiem viens otram, - viens, šajā gadījumā Jūlija, cenšas attiecības uzlabot ar seksu, otrs mēģina izkļūt no valgiem, dzerot un staigājot apkārt. Tādēļ Jūlija stāsta, ka viņai ar Arno vētrainākais sekss ir pēc strida - vakarā, naktī un pat no rīta. Tādos brīžos Jūlija jūtas, ka ir vienīgā, mīlētā un iekārotā. Tas ir tas, kāpēc viņi ir kopā.

Turpinājums var būt šāds

Natālija, 52 gadus veca, ir ļoti jauka izskata sirma dāma. Sieviete stāsta, ka viņai ir 28 gadus vecs dēls un nesen piedzimis mazdēls, kuru viņa ļoti mīl. Pavisam nesen Natālija guvusi panākumus karjerā. Iesākusi strādāt kā valsts ierēdne, šobrīd viņa ieņem diezgan augstu amatu. Viņa labi nopelna un daudz braukā apkārt pa pasauli. Tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, viņa atklājusi sevī jaunas īpašības, jūtas asprātīga, interesanta, tāda, kāda nekad nav bijusi.

Natālija saka, ka jau 29 gadus ir precējusies, bet dzīvot sākusi burtiski tikai pirms diviem gadiem. Kopā ar vīru viņa ir jau kopš 21 gada vecuma. Tomēr viņi ir ļoti atšķirīgi. Viņa ir tā, kas interesējas par visu jauno, iet uz teātriem, bet viņam tas ir vienaldzīgi. Toties visus šos gadus viņus vienojis ārkārtīgi labs sekss. Vīrs kā jau tālbraucējs šoferis lielāko tiesu bija prom no mājām. Viņam laimējās, jo brauca uz ārzemēm, līdz ar to labi nopelnīja. Tomēr sagadījies tā, ka ar laiku Natālijas vīrs sāka iedzert un pazaudēja darbu. Atalgojums samazinājās, un viņš kļuva pavisam nīgrs un nomākts.

Aizvien biežāk viņš Natālijai adresēja dažādas dzēlīgas piezīmes, ka viņa ir tā, kas uzkundzējusies, kas izvirzījusies uz viņa pūļu rēķina. Pirms gada vai pusotra sekss starp viņiem beidzās. Natālija pieķēru­si sevi domājam, ka sekss beidzies tad, kad kādā dienā apjautuši, ka „mums nav nekā kopīga", viņa saka, „un viņš necenšas, lai būtu". Jūtas ir atdzisušas. Gadu skaitlis 52 biedē ar to, ka, aizejot projām, viņa līdz mūža galam var palikt viena. Un Natālija nezina, ko darīt, jo bailes no vientulības ir tik lielas, ka varbūt labāk dzīvot tā, kā ir. Natālija grib atrast atbildi uz savu jautājumu.

Pagātne ir kopā ar mums

No stāstītā mēs zinām, ka Natālijas tēvs bija taksists, kurš mīlēja iedzert, bet māte, izglītības darbi­niece, daudz strādāja, taču viņai pietika laika bērnu audzināšanai un mājas uzturēšanai. Natālijas māte bieži klāstīja, ka dzīve ir tāda, kāda
tā ir. Un jācer, ka tēvs kādu dienu sapratīs, kas ir svarīgākais viņa dzīvē.

Kad Natālijai bija 18 gadu, mamma nomira ar vēzi. Tēvs sāka vēl vairāk dzert un pazaudēja darbu. Natālija beidza skolu, aizbrauca no mājām un iestājās universitātē. Viņa bija izskatīga meitene, kuru aplidoja puiši. īsta ballīšu meitene, kas neatteicās arī no piedāvātā alkohola. Tā kā viņa zināja, kā ir būt vienai un nemīlētai, tad arī puišu apskāvieni bija gaidīti. Beigās viņa sapinās ar pasniedzēju, kurš bija precējies. Meitene iemīlējās. Natālija cerēja, ka mīļotais pametīs ģimeni, bet kādu dienu viņa ieraudzīja mīļoto kopā ar sievu un bērniem, dodoties uz vilcienu, lai kaut kur brauktu. Viņš pat nepaskatījās uz viņu, kad cieši viens otram pagāja garām. 

Tas bija kā starta šāviens. Natālija saka: „Es pēkšņi pamodos un sapratu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Ka vērtības savā dzīvē mēģinu aizstāt ar gadījuma vērtībām.
Man tas likās tik bīstami. Likās, ka tuvojos robežai, kuru nedrīkstu pārkāpt."
Apmēram gadu Natālija negribēja satikties ne ar vienu. Vienu brīdi pat iedomājās par pašnāvību, bet tad nejauši uzskrēja virsū kādam kursa-biedram, ar kuru savulaik viņai bijis romāns. Mīlas sakars atsākās vētraini un kaislīgi. Tā viņi arī apprecējās, un viņš ir Natālijas tagadējais vīrs. Viņu attiecības drīz vien vairs nebija tik labas, jo puisis pameta universitāti, aizgāja strādāt par šoferi, un Natālija zināmā mērā jutās vīlusies. Tomēr sekss bija tik labs un aizraujošs, ka likās - tas palīdzēs izdzīvot. Bet pienāca diena, kad neremdināmā kaisle mitējās, un Natālija saprata, ka starp diviem cilvēkiem var būt arī vēl kas cits. Kaut kas, kas cilvēkus satuvina vienkārši tāpat. Kaut kas, kas ir tāpat vērtīgs, kaut kas, ka tu gribi nākt mājās, kaut kas, ka tu gribi pavadīt laiku kopā ar otru. Tikai viņai tā nebija. Natālija atmodās no miega otrreiz.

Divas dzīves, viens stāsts

Kas gan kopīgs abām sievietēm? Jāsaka, ka Jūlija un Natālija ir viena stāsta divas daļas - Jūlija tā sākums, bet Natālija turpinājums, kas tuvojas nobeigumam, te es nedomāju vecuma starpību, bet attiecību kvalitāti un prasmi izvērtēt dzīvi. Jūlija joprojām ir tajā stadijā, kad viņa mēģina pārveidot savu partneri un cīnās, lai viņš kļūtu labāks, lietojot vienīgo ieroci, ko pazīst, seksu, ar ko viņa mēģina pievērst sev uzmanību, aizstāt tuvību un mīlestību, arī labas attiecības. Diemžēl nereti sievietes mēģina izmantot seksu ģimenes stabilitātes un attiecību nostiprināšanai, nerēķinoties ar sevi un īstenībā arī ar vīrieša vēlmēm un vajadzībām.
Natālija savā emocionālajā attīstībā ir nedaudz pavirzījusies uz priekšu. Viņa ir sapratusi, ka sekss nav vienīgā vērtība, kas cilvēkus vieno. Viņa ir sākumā, lai meklētu sevi, attiecības un mīlestību. Viņa grib saprast, ko viņai nozīmē mīlestība. Un kas ir mīlestība katram no mums? Par to parunāsim nākamreiz.

Autore: Anitas Plūme, psihoterapeite
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku