Lecīgs kā ēzelis, droši vien rīdzinieks. Un ļoti kaislīgs
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Kaisle, kaisle un vēlreiz kaisle. Tā varētu raksturot šo stāstu. "Mūsu dēku burvība bija kā remdējošas zāles brīžos, kad mana sirds smeldza no sāpēm, kad citi vīrieši atstāja tajās brūces,” portālam mammam.lv/tetiem.lv raksta Arta.
Gribu pastāstīt par viņu. Vīrieti, ar kuru kopā esam mēģinājuši
būt trīs reizes un nevienu reizi nepalikām kopā pavisam. Nebija
lemts, bet mūsu dēku burvība bija kā remdējošas zāles brīžos, kad
mana sirds smeldza no sāpēm, kad citi vīrieši atstāja tajās
brūces.
Viss sākās pavisam nevainīgi. Beidzu vidusskolu, aizgāju mācīties
augstskolā. Grupā bijām 56 meitenes un seši puiši. Sākumā arī visus
šos puišus uztvēru kā meitenes, jo mēs bijām vairākums – pat vairāk
nekā vairākums. Man tajā brīdī bija 18 gadi, mājās mani gaidīja
mana pirmā lielā mīlestība, ar kuru draudzējos jau vairāk nekā
gadu. Biju pārliecināta, ka viņš ir mans īstais un vienīgais un ka
citu manā dzīvē nebūs. Un negribējās jau arī...
Es nevaru beigt skatīties uz Tevi...
Pirmajā mācību dienā man gadījās saķerties ar kādu čali, viņš deva
gudrus padomus, kā attaisīt auditorijā logu, bet es viņam ieteicu
atnākt un parādīt, kā tas jādara, ja jau viņš ir tik gudrs. „Lecīgs
kā ēzelis, droši vien rīdzinieks,” es nodomāju. Man sāka nepatikt
augstskolas dzīve.
Bet pāris dienas vēlāk lekcijas laikā uz manu telefonu atnāk SMS:
„Es nevaru beigt skatīties uz Tevi, Tu esi tik skaista. Man pie
kājas visas tās mārketinga gudrības, ko pasniedzējs stāsta, Tu
esi iemesls, kādēļ es nāku uz skolu”. Ja nebūtu sniegts ieskats tā
brīža lekcijā, es domātu, ka mani kāds āzē, vai mana mīlestība mani
vienkārši pārbauda, cik uzticīga es tai Rīgā esmu. Bet viss bija
tik reāli. Paskatījos apkārt, auditorijā četri puiši. Un viens no
tiem man raksta?! Kur vispār var dabūt manu numuru, ja ir tikai
pirmā mācību nedēļa? Biju nesaprašanā un nedaudz iebiedēta. Bet
nelauzīju galvu, jo mani īpaši neinteresēja, kas to varētu rakstīt
– man taču bija mana lielā mīlestība.
Viņš pienāca man klāt, apķēra un noskūpstīja. Tas bija tā, ka vēderā viss sagriezās un es biju gatava uz līdzenas vietas viņam atdoties.
Tavs draugs ir ļoti, ļoti, ļoti laimīgs
Aizbraucu mājās un parādīju SMS mīļotajam, mums nebija noslēpumu
vienam no otra. Viņš teica, ka man ir pielūdzējs, pasmējās, teica,
ka viņu tas nepārsteidz, jo es esot skaista. Zemapziņā biju
vīlusies, cerēju, ka viņš kļūs greizsirdīgs, mēģinās izdibināt,
kurš tas ir... Bet nekā. Tā nu palika šī SMS. Gāja laiks. Pirmais
mācību mēnesis jau tuvojās beigām, kad atkal atnāca SMS no tā paša
numura: „Tev ir spogulītis? Ja ir, paņem, lūdzu, un paskaties tajā,
tad Tu ieraudzīsi kaut ko brīnumaini skaistu. Man ir tā laime
redzēt to.” Biju nedaudz satraukusies, bet diezgan skaidrs bija
fakts, ka tas ir kāds no manas grupas, atbildēju: „Man ir draugs,
esmu aizņemta un mani neinteresē dēkas”. Atpakaļ saņēmu atbildi:
„Tavs draugs ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti laimīgs, pasaki viņam
to!” Ar to arī mūsu sarakste uz kādu laiku beidzās, ik pa laikam
saņēmu veiksmes vēlējumus kontroldarbos, semināros, bet īpaši
nelikos traucēta.
Puisis grib „pamēģināt citus labumus”
Bija pagājusi sesija, sākās jauns semestris. Pienāca pavasaris. Ar
lielo mīlestību gaidījām savu draudzības divu gadu jubileju, bija
palikuši vairs tikai pāris mēneši. Tagad es jau dzīvoju Rīgā, bet
mājās braucu tik bieži, cik varēju. Arī pavasarī ik pa laikam
saņēmu patīkamas, pieklājīgas SMS, komplimentus, par kuriem draugam
vairs nestāstīju, jo nebija vērts. Turklāt man jau bija aizdomas
par to, kurš varētu būt šo ziņu sūtītājs. Jo pēc pirmās sesijas no
grupas atsijājās divi puiši. Palika vairs tikai četri varianti. Bet
es tēloju muļķi, ka es neko nesaprotu, ka man neinteresē SMS
autors, jo man taču bija mana mīlestība. Bet kādā naktī mana
mīlestība paziņoja, ka mums ir jāšķiras. Viņš raudāja, teica, ka
neizsakāmi mani mīl, bet tā kā esmu viņa pirmā sieviete, viņš grib
arī paskraidīt pa pasauli, pamēģināt arī citus labumus. Es biju
šokā. Abi raudājām visu nakti. Brīžiem es smaku nost. Mēs bijām
izšķīrušies, bet kaili gulējām viens otram blakus. Es visu nakti
neaizvēru ne acu, cerēju, ka no rīta, kad pamodīsimies, viss būs
mainījies. Bet nebija. Tā nu mēs viens no otra savācām savas mantas
un šķīrāmies.
Slepenais pielūdzējs atklāts!
Es iekāpu vilcienā, lai brauktu uz Rīgu, uz kopmītnēm, negribēju
palikt savā gultā, negribēju, ka mamma redz, cik es esmu
nelaimīga... Visu ceļu raudāju. Vienā brīdī iedomājos nosūtīt SMS
savam Slepenajam pielūdzējam, tā viņu iesauca mana draudzene, kuru
vienmēr informēju par saņemtajām SMS. Aizrakstīju kaut ko
bezsakarīgu, šobrīd pat neatceros ko, bet atbilde bija: „Kur Tu
esi?” Atbildēju, ka pagaidām vilcienā. Sarunājām, ka viņš mani
gaidīs Rīgas stacijā. Sirdssāpes pierimās, bet biju manāmi
satraukusies, jo biju raudājusi 10 stundas no vietas, biju
aizpampusi, sarkanām acīm, bet man drīz būs iespēja satikt Slepeno
pielūdzēju. Pienāca vilciens un es drebošām rokām devos pie
pulksteņa. Skatījos apkārt, bet nevienu sakarīgu būtni tur
neredzēju, pāris EMO un divus krievus treniņtērpos. Domāju, ka esmu
izgāzusies. Bet tad atskanēja telefona zvans, kurā patīkamā balss
tembrā, bet aizelsies čalis ziņoja: „Piedod, es kavēju, bet es
skrienu, tūlīt būšu”. Aizskaitīju līdz 60 un viņš iznira no tuneļa.
Tas bija mans lecīgais kursabiedrs ar smukajām bedrītēm vaigos.
Viņš mani apskāva, it kā mēs būtu seni draugi. Viņš teica: Tev ir
smaga soma, es panesīšu. Viņš mani pavadīja uz kojām.
Gājām un runājām gan par to, kur viņš dabūjis manu numuru, gan to,
kāpēc mani ievērojis. Mums bija tik jautri, ka es pat smējos, es
spēju aizmirst visas nebūšanas un pat to, ka pirms 12 stundām mani
pameta lielā mīlestība.
Gatava atdoties tūlīt...
Aizgājām uz kopmītnēm, piedāvāju viņam pavakariņot ar mani, ik pa
brīdim nobira kāda asara, bet es jutos salīdzinoši labi. Visu laiku
rosījos, satraukusies smērēju maizītes, bet viņš pienāca man klāt,
apķēra un noskūpstīja. Tas bija tā, ka vēderā viss sagriezās un es
biju gatava uz līdzenas vietas viņam atdoties, man vairs nebija ko
zaudēt. Bet veselais saprāts lika saņemties, viņš izstāstīja par
savu draudzeni, kas viņam ir kā koferis: panest grūti, atstāt žēl.
Tomēr viņš nolēma, ka grib būt kopā ar mani, bet pirms tam viss ir
jāizbeidz. Tā nu viņš aizgāja. Un, kad es paliku viena, atkal sākās
sirdssāpes, asaras un smakšana. Naktī saņēmu SMS: „Viss ir
beidzies, esmu brīvs. Es esmu brīvs un Tu esi brīva, tagad varam
būt viens otram!” Es nebiju gatava jaunām attiecībām, bet dēkai,
kas palīdz aizmirsties, jo mums kopā bija jautri, labi,
interesanti. Bez viņa man visu laiku bija jāraud un jāsēro pēc
lielās mīlestības.
Pēc pāris minūtēm iebrāzās viņš, pieskrēja pie manis, tā noskūpstīja, ka es aizmirsu visu uz pasaules, viņš pacēla manus svārciņus, norāva savas bikses un notika TAS, augstskolā, auditorijā.
Pirmā reize augstskolas auditorijā...
Aizgāju uz skolu, bija pavasarīga diena un man mugurā bija rozā,
kupli, bet īsi svārciņi. Saņēmu SMS: „O, svārki! Fantastiski.
Tiekamies 298. auditorijā? Vispirms izej Tu, tad es...„ Es izgāju
ārā un devos meklēt auditoriju. Iegāju auditorijā un zīmēju uz
tāfeles puķītes. Pēc pāris minūtēm iebrāzās viņš, pieskrēja pie
manis, tā noskūpstīja, ka es aizmirsu visu uz pasaules, viņš pacēla
manus svārciņus, norāva savas bikses un notika TAS, augstskolā,
auditorijā, kur bija gaidāma nākamā lekcija. Bet par to mēs tai
brīdī nedomājām, galvenais bijām mēs. Mūs neuztrauca arī fakts, ka
mūs jebkurā brīdī var pieķert, mēs bijām tikai viens otram... Pēc
brīža, kad viss bija beidzies, mēs atrāvāmies viens no otra,
atguvām elpu un devāmies atpakaļ uz lekciju. Vispirms
atgriezos es, tad viņš. It kā nekas nebūtu bijis. Mēs satikāmies
kādu mēnesi. Lai aizmirstos. Un tad kādā naktī saņēmu SMS: „Ir
noticis tas, ko es negribēju – mēs ar viņu atkal esam kopā. Ja
gribi, varam satikties tāpat!” Es atbildēju: „Neinteresē!” Manī
nebija nekāda rūgtuma, es tikai dziedēju savas brūces svešos
apskāvienos. Augstskolā izlikāmies, ka nekas nav noticis, diez vai
kāds kaut ko nojauta.
Līdzīga dēka atkārtojās pēc gada, arī pavasarī. Es joprojām biju
aizmiršanās procesā, vēl ļoti mīlēju savu lielo mīlestību, bet
nemēģināju būt ar viņu kopā. Lai jau dzīvo kā vēlas, es sakodu
zobus un cerēju, ka sirds reiz beigs sāpēt. Bet kāda pārpratuma dēļ
atkal mūsu ceļi krustojās. Bija piektdiena, skolā studentu bija
pavisam maz. Es braucu mājās no lekcijām, kaut arī visas vēl nebija
beigušās, konstatēju, ka ir pazudušas dzīvokļa atslēgas. Tā kā viņš
joprojām bija skolā, aizsūtīju SMS: „Vai manas atslēgas gadījumā
nemētājas auditorijā, kaut kur zem soliem?”. Atbilde bija: „Ar
baltu piekariņu? Ir. Ja tās ir Tavējās, tad brauc uz skolu,
atdošu.”
Kaislību velniņš turpina kurināt savu
ugunskuru
Vēderā skraidīja skudras un kaislību velniņš manī kurināja savu
ugunskuru. Es ieskrēju veikalā un nopirku četras (!) kastītes ar
prezervatīviem. Pati nesaprotu, kāpēc. Bet kaut kas manī notika un
lika tā darīt. Aizgāju uz skolu, paņēmu savas atslēgas. Viņš
piedāvājās pavadīt. Es nespēju atteikt. Izlēmām iet ar kājām. Visu
ceļu pļāpājām, kas mainījies pa šo laiku, man lielākās sirdssāpes
jau bija rimušās, viņš bija izšķīries no draudzenes pavisam. Nebija
neviena iemesla, lai es atteiktu viņa piedāvājumam atnākt ciemos.
Vairs nedzīvoju kojās, bet dzīvoklī, man pašai bija sava
istaba. Mūsu runāšana nebija gara, kaislību velniņš kurināja savu
ugunskuru manā istabā, es degu no kaislības. Man galva no kaisles
griezās. Pēc brīža jau bijām kaili manā gultā... Viņš piedāvāja
sākt visu no jauna, atkal kā pirmajā reizē. Es piekritu. Cerēju
aizmirsties. Tā mēs sākām draudzēties.
Līdz es atklāju, ka viņš „niekojas” ar
narkotikām...
Viss bija skaisti, pastaigas vakaros, burvīgas naktis, nokavētas
lekcijas un daudz kaislīga seksa. Līdz es atklāju, ka mans
Slepenais pielūdzējs niekojas ar narkotikām. Viņš lietoja zālīti.
Un diezgan bieži. Mani tas nedaudz biedēja. Bet es zināju, ka mēs
nepaliksim kopā pavisam, tāpēc pievēru uz to acis, jo visādi citādi
viņš bija inteliģents, asprātīgs, simpātisks un kaislīgs. Lielisks
mīļākais. Viņš atklāja, ka ar zāli „niekojas” jau sen, arī tolaik,
kad mēs sākām pirmoreiz, viņš jau bija zālītes varā. Arvien vairāk
sāka kaitināt viņa lēnīgā uzvedība, kad bija pīpējis zāli. Es sāku
izvairīties no mūsu randiņiem. Līdz viņš saprata, ka mums
nevajadzētu tikties, viņš atsūtīja SMS: „Laikam arī šoreiz viss
nesanāks manas vainas dēļ.” Es nejutu ne mazāko nožēlu, tāpēc
nolēmu neatbildēt, iespējams, viņš padomāja, ka ir sāpinājis mani.
Tā beidzās otrā reize un es sev nosolījos trešo reizi ar
narkomāniem neielaisties.
Vēderā skraidīja skudras un kaislību velniņš manī kurināja savu ugunskuru. Es ieskrēju veikalā un nopirku četras (!) kastītes ar prezervatīviem. Pati nesaprotu, kāpēc.
Otrā lielā mīlestība
Pienāca vasara, es devos ceļojumā un iemīlējos. Tā bija mana otrā
lielā mīlestība. Iespējams, ka es viņu iemīlēju tāpēc, ka viņš man
lika aizmirst pirmo lielo, sāpīgo mīlestību. Kā īsti bija, nezinu,
bet atceros, ka mums kopā bija TIK LABI. Bet gāja laiks un
atklājām, cik līdzīgi mēs esam, sākās nesaskaņas, kašķi, ķīviņi.
Viens bez otra nevarējām, bet kopā būt arī ne. Kad viņš gāja prom,
man sirds lūza, es teicu, ka jāmēģina vēlreiz, jāpielāgojas,
jālabojas, tā mēs katru nedēļu šķīrāmies un sagājām kopā. Bet uz
labo pusi negāja, mainījos tikai es. Tā es sevi izsmēlu, līdz
sapratu, ka no attiecībām nav nekādas jēgas. Es aizgāju pavisam, ar
sāpošu sirdi, bet apziņu, ka tam bija jānotiek manis pašas dēļ.
Un tomēr narkotikas
Bija rudens, mācījos, strādāju, izklaidējos – dzīvoju sev un centos
aizmirst savu otro mīlestību, tas nebija grūti, jo divus gadus biju
aizvadījusi, izsāpot pirmo mīlestību. Kādu dienu cītīgi strādāju un
saņēmu SMS: „Ko nenāc uz lekcijām? Kā Tev iet? Vai Tu joprojām esi
tikpat laimīga kā toreiz, kad Tevi redzēju ar to puisi?” Slepenā
pielūdzēja numurs man nebija saglabāts, bet zināju to no galvas.
Tas bija viņš. Aizrakstīju, ka strādāju, bet skolu apmeklēju tad,
kad viņš neapmeklē lekcijas. Sarakstījāmies par dzīvi, par globālām
lietām. Viņš piedāvāja satikties. Kaut arī es zināju, ka nav vērts,
es piekritu, jo biju viena, brīva un rudens vakaros nebija, ko
darīt. Es dzīvoju tajā pašā rajonā, kur viņš. Izgājām pastaigāties.
Runājām par mīlestību, par to, kas bijis starp mums, kas varētu
būt. Viņš beidzot bija atradis darbu, strādāja, dievojās, ka vairs
nelieto zāli un meklē savu dzīvesvietu ligzdiņas vīšanai. Tā mēs
sākām satikties. Es atkal vairāk, lai aizmirstos, viņa iemesli man
nebija īsti zināmi. Un mani tas neinteresēja. Man bija
interesanti vakari, skaistas naktis, jautras SMS... Viss notika.
Viņš bieži aicināja pie sevis uz mājām, pat tad, kad vecāki tur
bija. Es redzēju, ka viņš bija mainījies, pieaudzis. Viņš sāka īrēt
savu dzīvokli, uzaicināja mani pirmo nedēļu pie sevis padzīvot,
kamēr adaptējas vidē. (Labs iemesls vīrietim, nodomāju, bet sapratu
patiesos nodomus. Gribēja mani pie sevis pieradināt). Es piekritu,
jo tobrīd man nebija ko zaudēt. Viņš lieliski zināja, kuros brīžos
mani notvert un parasti tie bija brīži, kad centos aizmirsties.
Katru vakaru viņš nāca man pretī uz darbu, gatavoja vakariņas, bija
jauks pret mani un reiz viņš teica: „Es gribu, lai Tu esi manu
bērnu māte. Tu un neviena cita!” Pasmējos par to, bet tas lika
aizdomāties un ticēt, ka viņš ir mainījies. Bet kādu vakaru pēc
darba man likās pazīstama viņa lēnīgā runa, acu zīlītes, gaita, bet
tā kā ļoti maz biju informēta par to, kas notiek ar cilvēku
narkotiku iespaidā, nestrīdējos, jo viņš apgalvoja, ka vairs nepīpē
zāli, ja gadās, tad ļoti reti. Nākamajā rītā es piecēlos, gāju uz
virtuvi un uz galda, kur stāvēja pelnu trauks, atradu zāles
maisiņu, kurā vēl nedaudz bija palicis šī „labuma”. Es aizgāju un
iesviedu sejā viņam maisiņu, pateicu paldies par pasaciņām. Viņš
apsolīja atmest, bet es teicu, ka nelieku atmest – lai nepīpē
vismaz tad, kad mēs esam kopā. Liku pa dienu izvēlēties – es vai
zālīte. Atbildi – SMS – saņēmu jau pēc pāris stundām: „Tev
taisnība, es esmu narkomāns un tur neko nevar mainīt. Pat Tu! Tev
nav jācīnās ar mani. Laikam arī šoreiz mums nesanāks.” Aizgāju pēc
savām mantām, pateicu ardievu, jo ceturtās un piektās reizes
nebūs.
Esmu atradusi savu trešo lielo mīlestību un pie tās arī palikšu, jo
trīs lietas ir labas lietas.
Iesūtījusi: Arta, mammam.lv/tetiem.lv
reģistrētā mamma