Viņas man aizvīla abus vīrus

Piekrāpa ar draudzeni

Piederu tai sievu kategorijai, kas tika krāptas. Saka jau, ka divreiz uz viena un tā paša grābekļa nevar uzkāpt, bet es to izdarīju.
Biju jauna, skaista, tikko beigusi vidusskolu un neprātīgi iemīlējusies 11. klases skolniekā. Viņš manī tāpat. Vismaz man tā šķita, bet, iespējams, tās bija tikai hormonu vētras. Vārdu sakot, garas pastaigas, skūpsti mēnesnīcā, rozes un kopīgi pankūku rīti. Nemitīgas vēstuļu apmaiņas. Jāteic, ka pastkastītē es nepacietībā gaidīju divas vēstules – no Jāņa un no savas labākās draudzenes (viņai šajā stāstā būs īpaša nozīme). Mana draudzene par mani un manu lielo mīlu zināja visu līdz pat skūpstīšanās sīkumiem un nevainības zaudēšanai. Draudzene kāri tvēra visus mīlas sīkumus, es tik stāstīju un dalījos savā laimē.

Tā viss turpinājās. Jānis pabeidza vidusskolu, un es pavisam drīz sapratu – esmu stāvoklī. Vecāki izdarīja spiedienu, un mēs sākām gatavoties kāzām. Protams, agrāk biju sapņojusi, ka savās kāzās nebūšu ar lielu vēderu, bet vairs neko nevarēja mainīt. Kāzās, protams, bija arī mana labākā draudzene, kurai tolaik manā dzīvē bija ļoti liela nozīme. Biju laimīga – abi mani mīļie cilvēki bija kopā ar mani. Kā jau tas notiek, piedzimstot bērnam, parādījās jaunas rūpes. Bija grūti pieņemt, ka man ir ģimene, turklāt mēs nemaz nedzīvojām kopā – es dzīvoju pie saviem vecākiem, vīrs pie saviem. Kamēr es vasarā vecākiem palīdzēju lauku darbos, jaunais vīrs Rīgā remontēja mums dzīvokli. Kā tu domā, kas viņam palīdzēja? Protams, mana draudzene Sigita.

Mana draudzene par mani un manu lielo mīlu zināja visu līdz pat skūpstīšanās sīkumiem un nevainības zaudēšanai. Draudzene kāri tvēra visus mīlas sīkumus, es tik stāstīju un dalījos savā laimē...

Pēc kāda laika vīrs sāka neatbildēt uz maniem telefona zvaniem, arī draudzene bija izvairīga, kad pieteicos viesos. Tāpēc es vienkārši uzrados bez brīdinājuma. Durvis atvēra viņas māte, bet tālāk par slieksni nelaida. Teica, ka draudzene būs mājās pēc stundas, lai tik ejot un pēc tam nākot atpakaļ. Biju izbrīnīta. Nekādas tējas? Nekādas kafijas? Vēlāk izrādījās – mans vīrs ar Sigitu tobrīd nodarbojās ar seksu. Man par to, protams, nebija ne jausmas.

Nojausma par notiekošo man radās tad, kad vīrs vairs nenāca mājās, kad dēls viņu vairs neinteresēja. Reiz kādā vakarā viņš ieradās un teica – jāparunā. Es jautāju – vai tev ir cita? Saņēmu atbildi – jā! Tad jautāju, vai tā ir mana draudzene (nezinu, no kurienes man radās tāda nojausma). Viņš teica – jā. Un, ja viņš nepalikšot pie viņas, tad Sigita izdarīs pašnāvību. Ko es darīju? Sapakoju viņa mantas un iesniedzu šķiršanos.

Izvēlos būt piekrāptā

Kad precējos ar otro vīru Andri, nolēmu būt gudrāka. Nosolījos sev, ka galvenais būs mūsu attiecības. Bet es domāju, ka ar laiku arī mans otrais vīrs spēra sānsoļus, bet viņš nekad mani un dēlu neatstāja vienus svētkos, kā to darīja mans pirmais vīrs. Arī vakaros Andris bija mājās, un es redzēju, ka ģimene viņam ir svarīga. Mēs laimīgi dzīvojām līdz brīdim, kad Andris paziņoja – man ir mīļākā, gribu, lai tu to zini.
Es kliedzu, ka negribu to zināt, un nākamais, ko kliedzu, bija tas, ka es to ielasmeitu nositīšu.

Ielasmeita izrādījās desmit gadus jaunāka meitene, kurai jau bija divas neveiksmīgas attiecības ar precētiem vīriešiem. Viņa ar apbrīnu skatījās uz manu vīru un jūsmoja par visu, ko viņš darīja. Es, sešus gadus nodzīvojusi ar Andri laulībā, to vairs nedarīju, reizēm atļāvos arī pakritizēt. Bet es piekrītu arī tam, ka mūsu attiecībās bija zināma rutīna – brokastis, pusdienas, vakariņas, izgludināti krekli, tīras zeķes.

Viņa ar apbrīnu skatījās uz manu vīru un jūsmoja par visu, ko viņš darīja. Es, sešus gadus nodzīvojusi ar Andri laulībā, to vairs nedarīju, reizēm atļāvos arī pakritizēt.

Arī es iegādājos mīļāko. Cietējs bija bērns. Un galu galā mēs izšķīrāmies. Vīrs apprecējās ar Janu. Kopš mūsu šķiršanās ir pagājuši pieci gadi, bet mēs joprojām esam draugi – regulāri sazvanāmies un tiekamies, runājam par bērniem. Tas gan tiek darīts slepeni, lai Jana nezina, jo viņa ir ļoti greizsirdīga. Bijušā vīra telefonā esmu ierakstīta kā Jānis, jo Jana ar Andri nesarunājas veselu nedēļu, ja uzzina, ka viņš ir sazvanījies ar mani.

Ja man jāizvēlas būt tai, kas atņem citai vīru, vai tai, kurai atņem, laikam izvēlos otro variantu. Kāpēc? Lai varētu dzīvot mierīgi. 

Lai man nebūtu jāuztraucas par savu vīru. Tas ir briesmīgi – dzīvot ar vīrieti, zinot, ka viņš tevis dēļ ir aizgājis no ģimenes, ka esi savu laimi uzcēlusi uz citu asarām. Un apziņa, ka viņš to var izdarīt ar tevi, ir briesmīga. Tas ir kā dzīvot uz pulvermucas. Pārbaudīt telefonu, kabatas. Katru sievieti uztvert ar aizdomām.

Mana draudzene Sigita tagad draudzējas tikai ar sievietēm, kuras ir divdesmit gadus vecākas par viņu (drošs paliek drošs), bet Jana kontrolē katru sava vīra soli un bojā dzīvi gan sev, gan Andrim. Viņa saskata briesmas it visā. Dīvaini, viņa taču zināja, ka prec vīrieti, kam ir bijusi sieva un bērns. Mēs nekur nepazūdam. Mēs esam. Un ar mums ir jārēķinās. Bērns brauks ciemos pie vecmāmiņas, un arī es negrasos nesarunāties ar bijušo vīramāti. Uzskatu, ka labāk tomēr ir paraudāt par to, ka tiec krāpta, nozāģēt sev ragus, nopurināties un iet tālāk.
 

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.