Dēls kategoriski iebilst pret tēva jaunajām laulībām

Raivis, 36 gadi, šķīries, audzina 13 gadus veco dēlu Aivi. Abi nespēj rast kopīgu valodu tikai vienā jautājumā — puika ir kategoriski pret tēva atkārtotajām laulībām.
“Esmu šķīries jau pirms astoņiem gadiem. Par to, ka dēls pēc šķiršanās paliks dzīvot pie manis, vienojāmies ar sievu uzreiz — viņa neiebilda, jo Aivis dzīvi, viņasprāt, tikai sarežģīja — ne ar draudzenēm patusēt, ne pa pasauli braukāt... Tā jau viņa puiku pa savam mīl, vismaz reizi trīs mēnešos ciemos atbrauc, kādreiz arī brīvdienās paņem pie sevis. Finansiāli gan nekādi dēla audzināšanā nav piedalījusies, bet es arī neprasīju. Man naudas pagaidām pietiek. Visus šos gadus esmu veltījis dēlam, sievietes man, protams, bija, bet kopā dzīvojis ne ar vienu neesmu. Tagad ir brīdis, kad vēlos atkal apprecēties. Esmu saticis jauku sievieti un iemīlējies! Tomēr visi mani centieni būt ģimenei mums trijiem ir cietuši neveiksmi. Aivis kategoriski atsakās ar manu draudzeni normāli sarunāties, ir rupjš, saka, ka viņam citu māti nevajagot... Savukārt es vairs nevēlos būt viens. Gribu, lai man ir sieva, varbūt vēl kāds bērns. Draudzene arī tagad nedzīvo pie manis, mēs regulāri tiekamies, esmu viņu bildinājis un par to pateicis arī Aivim. Dēls atbildēja — ja es apprecēšoties, viņš nepaliks, aizbēgs no mājām. Nezinu, ka rīkoties. Par viņa māti nekad neesmu teicis sliktu vārdu, lai gan izšķīrāmies tieši viņas vainas dēļ. Sieva mani regulāri krāpa un, ja godīgi, tad bērnu nemaz nepieskatīja, mīlēja uzdzīvot, nedēļām ilgi mājās nerādījās. To visu dēls nezina. Manai draudzenei Aivis patīk, viņa mēģina sadraudzēties, tomēr visi centieni atduras kā pret sienu. Baidos zaudēt gan draudzeni, gan saikni ar dēlu. Kāzas gan neplānoju atcelt...”

Komentē psihoterapeits Viesturs Rudzītis:
“Ir vīrieši, kuri izkonkurē sievietes cīņā par mātes lomu. Iespējams, ka Raivim ir grūti atsacīties no mātes lomas, ko viņš ir uzņēmies, jo zināmā mērā tā dod lielu varu…

Drīzāk dēls ar savu uzvedību atspoguļo tēva bailes. Iespējams, Raivis baidās, ka jaunās attiecības var beigties tikpat nesekmīgi kā iepriekšējās.

Dēls parāda tēva bailes. Tas, ka Raivja ģimenē ir parādījies trešais cilvēks — viņa draudzene —, ir apsveicami. Diez vai ir tā, ka dēls ir vienīgais traucēklis, lai izveidotu attiecības, pēc kurām Raivis tā ilgojas. Drīzāk dēls ar savu uzvedību atspoguļo tēva bailes. Iespējams, Raivis baidās, ka jaunās attiecības var beigties tikpat nesekmīgi kā iepriekšējās. Diemžēl nevar vienlaikus darīt divas lietas — gan iemīlēties, gan baidīties, tāpēc jācīnās, lai Raivis varētu gan izveidot partnerattiecības, gan saglabāt attiecības ar dēlu.
Ļaut, lai iedrošina īstā mamma. Ideāli, ja Raivim izdotos atjaunot kontaktus ar dēla bioloģisko māti un tieši viņa būtu tā, kas pateiktu Aivim, cik tas būs labi, ja tētis vēlreiz apprecēsies. Ja šī sieviete neko tādu nav spējīga pateikt, Raivja draudzenei jārēķinās, ka kādu laiku viņa būs sliktais tēls. Būtu aplami nepieļaut, ka Raivja dzīvē ienāk cita sieviete, jo jau šobrīd Aivis kā bērns atļaujas pārāk daudz. Bērns nedrīkst saviem vecākiem izvēlēties dzīvesbiedrus. Ja viņš to dara, tas liecina, ka viņš netiek atbilstoši savam vecumam un statusam nodarbināts, ka bērnam kaut kā pietrūkst viņa paša dzīvē un attīstībā.
Bērnam jāaug attiecību trijstūrī. Ja bērns neaug ģimenē, kurā ir abi vecāki, grūti izvairīties no situācijām, kurās atvase neapzināti netiek psiholoģiski izmantota. Trijstūris ir apbrīnojama figūra, kurā viens no trijiem vienmēr ir brīvs (tam būtu jābūt bērnam), un tādējādi šis cilvēks iemācās ieraudzīt pasauli kā savējo, ar savām vērtībām, uzskatiem. Augot ar vienu vecāku, bērns iepazīst tādu pasauli, kas vienmēr ir atkarīga no vēl kāda cilvēka.
Neizpratne par sievietes lomu ģimenē. Nekādā gadījumā Raivis nedrīkst savu draudzeni un dēlu atstāt situācijās, lai viņi savstarpēji cīnītos. Viņam sava pozīcija dēlam skaidri jāparāda un jāliek saprast, kā viņš vēlētos, lai Aivis izturas pret viņa otru pusīti. Raivja dēls ir pusaudzis un viņa reakcija ir tipisks dumpošanās piemērs. Skaidrs, ka dēlam ir neskaidrība par to, kāda ģimenē īsti ir sievietes loma. Varbūt kādreiz neapzināti Raivis dēlam licis saprast, ka sievietes ir bezatbildīgas, sliktas, briesmīgas, tāpēc šobrīd Aivis baidās, ka ģimenē ienāks tieši šāds cilvēks un viņš protestē.” 

Varbūt kādreiz neapzināti Raivis dēlam licis saprast, ka sievietes ir bezatbildīgas, sliktas, briesmīgas, tāpēc šobrīd Aivis baidās, ka ģimenē ienāks tieši šāds cilvēks un viņš protestē.

Komentē psihoterapeite Baiba Purvlīce:
“Lielākā pieaugušo kļūda ir tā, ka, nonākot attiecību sarežģījumos, visu sevi veltām bērniem, līdz paši kā vecāki kļūstam par sava bērna privātīpašumu.
Bailes no atkārtotas nodevības. Lai gan Raivis apgalvo, ka viņš dēlam nekad nav stāstījis neko sliktu par viņa māti, ir noderīgi ar bērniem runāt par realitāti viņiem saprotamā valodā. Iespējams, Aivim pietrūkst realitātes sajūtas, kas viņa psiholoģiskajā telpā rada haosu, tāpēc viņš nesaprot, kā izturēties pret tēva jaunajām attiecībām. Negribas ticēt, ka jaunietis pusaudžu gados nekad nav pamanījis, ka mamma neizrāda īpašas rūpes un interesi par viņu. Drīzāk dziļi sirdī bērns jūtas tā, it kā mamma viņu būtu nodevusi. Tas rada bailes no citām sievietēm ar domu “man vēl vienu tādu māti nevajag, jo nevēlos atkal piedzīvot vilšanos”.
Vajadzīgi labie solījumi. Raivim jāpadomā, kas veido viņa un Aivja kā tēva un dēla labo attiecību bāzi (atmiņas, notikumi), pret kuriem atsperties, lai šo krīzi atrisinātu. Pagaidām dēls tēva jaunajās attiecībās redz tikai zaudējumus, tāpēc jārod iespēja, kā parādīt, ka no šīm attiecībām var būt arī ieguvumi. Iespējams, bērnam nepieciešams solījums, piemēram, ceturtdienu vakaros mēs joprojām iesim spēlēt ar tevi basketbolu un vasarā brauksim makšķerēt tikai divatā, bez sievietēm.
Kārtīga veču saruna plākstera vietā. Raivim jāpārliecina dēls, ka sieviete, kas ienāks ģimenē, visu radikāli nemainīs. Noderētu pāris foršas “veču sarunas” bez konfrontēšanas un agresijas. Raivis var pajautāt Aivim, kā viņš iztēlojas nākotni, skaidrojot: “Pēc diviem trim gadiem tu lielāko daļu laika pavadīsi ar draugiem, tev būs meitene, ar kuru gribēsi pavadīt laiku divatā. Kā tu domā, vai arī man būtu tiesības uz attiecībām? Es gribētu, lai man būtu kāds, ar ko vakarā parunāties, aiziet uz kino…”
Radi pārliecību, ka tevi nevar zaudēt. Iespējams, Aivis tēvu uzskata par savu īpašumu un izjūt stipras bailes viņu pazaudēt, jo bērns līdz šim ir dzīvojis ar sajūtu, ka tā pa īstam viņam ir tikai viens no vecākiem — tēvs. Raivim jāspēj pieņemt to, ka dēlam arī ir tiesības dusmoties un nesaprast viņa jaunās attiecības. Galvenais — nedrīkst pakļauties manipulācijām.”

Lielākā pieaugušo kļūda ir tā, ka, nonākot attiecību sarežģījumos, visu sevi veltām bērniem, līdz paši kā vecāki kļūstam par sava bērna privātīpašumu.

Daži padomi, un problēma būs vieglāk uzveicama!
1.    Ģimenes saliedēšanas plāns. Ja bērnam grūti samierināties ar faktu, ka mamma vai tētis ir atkal iemīlējies un vēlas būt kopā ar kādu, nepārspīlē ar solījumiem, necenties bērnu uzpirkt, kā izlīgumu piesolot dažādas dāvanas. Tomēr, ja ir zināms kaut kas, pēc kā atvase jau sen ilgojas, piemēram, kāds ceļojums, skaista pēcpusdiena atrakciju parkā, to var pasniegt kā dāvanu kopā ar jauno partneri. Iespējams, tas bērnam palīdzēs vieglāk iejusties jaunizveidotajā ģimenē. Galvenais nepadarīt šādu saliedēšanas pasākumu par pārpratumu, kurā bērns saprot, ka turpmāk viņam ir tiesības regulāri pieprasīt sev kādus labumus kā kompensāciju.

2.    Sarunas un vēlreiz sarunas. Kad tēvs vai māte izveido jaunas attiecības, bērnam sākotnēji tas var būt šokējoši, viņš pārdzīvo, tomēr ir ļoti būtiski, lai pieaugušais šajā brīdī nesalūst un nepiekāpjas. Bērnam jāļauj šo periodu izdzīvot, padarot to maksimāli vienkāršāku. Labākie paņēmieni, kā to panākt ir nepārtraukt runāt, nenovērsties, neļaut bērnam izjust, ka viņš kļūs mazāk svarīgs kā līdz šim.

3.    Nost ar vainas apziņu! Reizēm vecāki jūtas vainīgi attiecībā pret bērniem, ja nav spējuši viņiem nodrošināt pilnvērtīgu ģimeni. Tad atceries, ka jaunu attiecību dibināšana būtībā notiek arī bērnu labsajūtas dēļ. Pat ja pagaidām bērni to nesapratīs un nenovērtēs, nākotnē vecāku veiksmīgo attiecību pieredze labāk ļaus arī viņiem pašiem veidot savas ģimenes, atrast piemērotākus partnerus. Ne velti, tikai pieaugot, bērni ar laiku apzinās, ka reiz ar savu uzvedību izpostījuši vecāku laimi, un to ļoti pārdzīvo.

Dubultslodze. Kas jāzina, ja audzini bērnu viens?
Vientuļajiem vecākiem (arī Raivim) vienmēr jārēķinās ar izaicinājumiem, reizēm jāpiespiež sevi rīkoties pat pretēji emocijām, lai saglabātu ģimenisku atmosfēru.
Lielākoties vecāki, kas audzina bērnus vieni, pieder kādam no pieciem raksturu tipiem ar vienu izteiktu un dominējošu iezīmi. Savas robežas jāzina gan pārlieku emocionālajam, gan absolūtam brīvdomātājam, gan tādam tētim vai mammai, kas savu privāto dzīvi upurējis bērnam, jo jūtas vainīgs, ka nav devis iespēju atvasei augt pilnvērtīgā ģimenē. Arī ģimenēs, kur ir tikai viens vecāks, upuri nav vajadzīgi un bērna audzināšana nedrīkst pārkāpt zināmas robežas.

Emocionālais
Lielākoties vientuļie vecāki cenšas būt draugi saviem bērniem. Tas, protams, ir labi, ja vien tētis vai mamma savu bērnu nesāk uzlūkot kā vienīgo emocionālo atbalstu un uzticības personu. Bērniem, kurus audzina viens no vecākiem, vairāk par visu nepieciešama drošība un stabilitāte. Nav būtiski, cik gadu ir tavam bērnam, centies nošķirt pārlieku privātas dzīves detaļas, nesūdzies viņam par to, cik sarežģīti šobrīd ir tavi finansiālie apstākļi vai arī cik tavs tēvs (māte) bijis nekrietns cilvēks. Bērni ir ieprogrammēti tā, lai dzīvi iepazītu ne tik straujā tempā. Ļauj viņam augt, neuzspiežot savas negatīvās emocijas. Nodibini ciešas un uzticamas attiecības ar draugiem un radiem. Viņu klātbūtne reizēm aizstās laimīgas un mīlošas ģimenes atmosfēru.

Vainīgais
Vientuļie vecāki bieži jūtas vainīgi par daudzām lietām. Piemēram, par to, ka nevar būt līdzās, kad bērnam tas nepieciešams, ka vienmēr nepalīdz viņam pildīt mājas darbus. Vecāku pārspīlētā vainas izjūta ir liels risks, ka, bērnam pieaugot, arī viņš iemantos zemu pašvērtējumu. Neesi pārāk kritisks pret sevi un nekādā gadījumā necenties gan no sava bērna, gan apkārtējiem par varītēm izvilināt komplimentus attiecībā uz to, cik labs tēvs vai mamma tu esi. Nesaaudz ar vainas apziņu, ka katra brīvā minūte, kad neesi darbā, tev jāvelta bērnam. Šāds uzskats ātri noved pie tā sauktā izdegšanas sindroma. Arī mazais būs priecīgāks, ja viņa tētis vai mamma būs smaidīgs (nevis saīdzis), rosīgs (nevis nemitīgi sēdošs mājās) un allaž nedaudz noilgojies pēc bērna (nevis pārguris aiz garlaicības).

Brīvdomātājs
Bērnam nepieciešams tieši tik daudz mīlestības un uzmanības, cik tu spēj viņam dot. Vientuļie vecāki kļūdās, kļūstot pārlieku patvaļīgi, visatļaujoši, bez aizspriedumiem. Pētījumi rāda, ka bērniem, kurus audzinājuši vecāki bez stingrības un disciplīnas ievērošanas, rodas uzvedības problēmas, jo viņiem trūkst atbildības sajūtas. Tāpēc nebaidies noteikt stingrus noteikumus un ierobežojumus ģimenē. Teiciens “es tevi ļoti mīlu, bet “nē” nozīmē “nē”…” būs īsti vietā.

Moceklis
Daži vientuļie vecāki ir tik pārslogoti, ka vispār aizmirst parūpēties paši par sevi. Nekļūsti par pašmocekli! Protams, bērns prasa daudz enerģijas, bet vienīgais veids, kā viņam to sniegt, ir parūpēties par laiku pašam sev, lai spēkus varētu atjaunot. Atceries, ka viss nav jāpaveic tev vienam un reizēm vecmāmiņas, draudzenes vai auklītes palīdzība atmaksājas ar uzviju. Ja audzini bērnu, ir būtiski ļaut viņam noticēt un redzēt, ka vecāku loma kaulus nelauž un nav pamats depresijai.

Dusmīgais
Īpaši tad, ja šķiršanās bijusi nesen, tevī vēl plosās dusmu liesmas par situāciju, kurā esi nonācis, ka turpmāk tev vienam jāuzņemas atbildība par bērnu, mājokli, izdzīvošanu. Lai cik ļoti tu tiki sāpināts šķiršanās brīdī no sava partnera, par to ne vārda nestāsti savai atvasei. Gādā, lai bērna ausīm nebūtu jādzird tavi dusmu izvirdumi telefonsarunā ar otru vecāku. Tas bērnu vienmēr psiholoģiski traumēs, radot iekšēju konfliktu, ar kuru vēl nenobriedušam cilvēkam grūti pašam tikt galā. Arī šķirot laulību, bērnam nedrīkst likt izvēlēties, pie kura no vecākiem dzīvot. Viņš šo jautājumu savā prātā uztver kā ultimātu: “Tev jāzaudē viens no vecākiem. Kuru izvēlies?” Vecākiem jāprot izšķirties tā, ka no malas ir skaidrs – viņi šķiras kā laulāti partneri, bet joprojām paliek savu bērnu vecāki.

Trīs labumi, ko gūst bērns, augot viena vecāka ģimenē
1.    Vairāk uzmanības. Kad vienam no vecākiem vairs nevajag enerģiju tērēt strīdiem un konfliktiem ar otru partneri, viņš šo enerģiju var veltīt bērniem.
2.    Dzīves rūdījums. Bērns, kurš aug viena vecāka ģimenē, iemācās labi tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām. Nebūtu pareizi liegt bērnam reizi pa reizei uzturēties arī otra vecāka mājvietā, lai gūtu citas atziņas, iemācītos vērtēt un analizēt.
3.    Patstāvība. Tā kā, visticamāk, tētis vai mamma, ar kuru dzīvo bērns, ikdienā strādā, atvasei ātrāk jāiemācās sev pagatavot launagu, darīt nepieciešamos mājsaimniecības darbus.

Abonē VESELĪBU 2010.gadam, un saņem par brīvu īpašo VESELĪBAS kalendāru, vērtīgos tematiskos pielikumus, kā arī dāvanu karti no ekokosmetika.lv 5 latu vērtībā!
Visizdevīgāk abonēt www.ekiosks.lv!

Anete Smildziņa, Laura Ikauniece, žurnāls VESELĪBA

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Veselība un un izdevniecību Dienas Žurnāli.

Ienāc! Veselība.lv