Kā dzīvot, ja izvilkta loze ar nepareizo vīru. 10 iespējamie risinājumi

Tā ir jau kādu laiku, mēs dzīvojam blakus, mums ir kopēja māja, kopēja manta un kopīgi bērni, mēs kādreiz viens otru ļoti mīlējām, taču nu esam sveši cilvēki. Tā es vismaz jūtos. Un nav pat acīmredzama iemesla – man nav kaislīga romāna, viņam nav mīļākās, viņš strādā, un es strādāju, viņš rūpējas par mani, un es katru vakaru gatavoju vakariņas. No malas viss šķiet O.K., un es nevaru izstāstīt savas izjūtas. Jo tas vīrietis, kuru kādreiz mīlēju, šķiet, izgāja pa durvīm pirms kādiem trim gadiem, un mājās atgriezās cits, kaut pēc izskata tas pats cilvēks. Man ir sajūta, ka es turpinu augt un attīstīties, manas intereses ir visdažādākās, interesējos par kultūras pasākumiem, bet viņš ir apstājies kādā noteiktā punktā un nekas viņu neaizrauj. “Nu labi!” skan viņa atbilde, kad kārtējo reizi esmu ierosinājusi kādu jauninājumu mūsu dzīvē.

Es jūtos nelaimīga šajā laulībā un vēlos šķirties. Mani vēl moka sirdsapziņa, jo neesmu atradusi salmiņu, pie kura pieķerties, kas mani pamudinātu šķirties.

Dažkārt gribas sapurināt viņu un teikt – aidā, sākam taču beidzot dzīvot, nevis eksistēt! Bet viņu apmierinot šī ierastā mājas dzīve, ikvakara maltītes pie televizora. Kad ieminos, ka tā dzīvot nespēju, viņš iepleš acis un jau atkal nosten: “Cik tad var! Nu kas tev nepatīk? Mēs taču labi dzīvojam.” Manuprāt, tā nav dzīve. Es jūtos nelaimīga šajā laulībā un vēlos šķirties. Mani vēl moka sirdsapziņa, jo neesmu atradusi salmiņu, pie kura pieķerties, kas mani pamudinātu šķirties. Klusībā ceru, ka viņam uzradīsies mīļākā – varbūt tas mūsu rāmo, garlaicīgo dzīvi apgrieztu kājām gaisā un ļautu uzbangot jūtām. Varbūt tad es attaptos. Varbūt pat laikus attaptos. Bet varbūt zaudētu uz neatgriešanos. Jebkurā gadījumā satricinājums varbūt liktu man atkal viņā iemīlēties. Gaidu notikumu pavērsienu, lai es nejustos vainīga par faktu, ka gatavojos izjaukt savu laulību. Nevēlos dzirdēt kārtējos draugu un vecāku tekstus, ka mana dzīve taču ir tik skaista! Vai tiešām esmu kļuvusi akla, ka citiem mana dzīve liekas debessmanna, bet man pašai – duļķainas mieles. Kā tikt pāri šai sajūtai? Esmu nolēmusi šķirties, bet vai mans lēmums ir pareizs? Kā lai dzīvoju ar cilvēku, kas man kļuvis svešs, un kā lai aprodu ar sajūtu, ka šeit ar mīlestību vairs nav nekāda sakara?
Baiba

Atbild psihoterapeite Solvita Vektere:
 

Ne vienmēr vainīgs otrs

Ja sievietei attiecībās agrāk bijusi apmierinājuma, gandarījuma un prieka izjūta, bet tagad tā ir zudusi, jāskatās, kas viņas dzīvē notiek vai – gluži otrādi – nenotiek, kas rada šo tukšuma un nepiepildītības izjūtu. Ne vienmēr tas ir saistīts ar otru cilvēku. Vienkārši, kad tu atnāc mājās un ieraugi savu rutīnas mājas dzīvi un savu rutīnas vīru, liekas, ka tas saistīts tieši ar māju un vīru, bet tikpat labi problēma var būt daudz dziļāka. Ja šai sievietei jautātu, kas viņu dara laimīgu, par ko viņa sapņo, kur viņa tiektos, ja būtu iespēja izplest spārnus un lidot savās fantāzijās, var izrādīties, ka viņas sapņi nav saistīti ar šo vīrieti. Vienu laimīgu dara ceļojumi, citu – daudz naudas, vēl cits uzsvērtu, ka viņu laimīgu padarītu mīlestība, vēl kāds teiktu – lai bērni veseli, savukārt citam svarīga būtu laba karjera. Tātad vispirms atbildi uz jautājumu, kas tieši tevi darītu laimīgu.

Mēs katrs atpūšamies atšķirīgi

Vēstulē pamanīju, ka sieviete ir mēģinājusi runāt ar savu vīru, norādot, ka viņai nepatīk šie vienveidīgie vakari, ka viņš negrib nekur iet. Tas ir jautājums ne tikai par to, kas notiek starp diviem cilvēkiem, bet par viņu brīvo laiku. Īstenībā tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo pāra attiecībās var būt ļoti laba emocionāla, garīga saskarsme, var būt kopīga bērnu audzināšana, bet var nesakrist hobiji. Ir pasīvie un aktīvie cilvēki. Ir cilvēki, kuriem, lai atpūstos, vajag aiziet paskriet pa mežu, bet citam –  ieslēgt televizoru un nerunāt ne ar vienu, paņemt grāmatu vai žurnālus un ieslēgties istabā, lūdzot, lai neviens nenāk iekšā. Varbūt viņi kādreiz kopā gājuši uz teātri vai sēņot, bet ar laiku mainījusies vēlme atpūsties, piemēram, “iebāžot galvu televizorā”. Nevajag pret to izturēties noniecinoši.

Varbūt tu esi jaunā līmenī

Lasot šo vēstuli, liekas, ka sieviete nonākusi jaunā līmenī. Nav jāatsakās no vecajām lietām tāpēc vien, ka tās ir vecas. Piemēram, mīlestība, tuvība, draudzība nav jāizmet ārā tikai tādēļ, ka sieviete ir sapratusi, ka vēlas vēl kaut ko. Vēdas uzskata, ka sieviete garīgā līmenī ir augstāk nekā vīrietis, un sievietei ir svarīgi palīdzēt vīrietim augt. Ja viņš par daudz “sazemējies”, jāatrod veids, kā viņu pacelt. Bet ne ar pārmetumiem. Šādu stāstu, kāds pieminēts vēstulē, mums apkārt ir ļoti daudz – sieviete attīstās, bet vīrietis paliek iepakaļ. Un sieviete domā – nu tad ko!? Ļoti reti sievietes apzinās šo misiju palīdzēt garīgi pilnveidot dzīvi otram, jo tas ir ļoti grūti un pārbaudījums arī pašai sievietei. Daudz biežāk sieviete izlemj šķirties. Šo misiju traucē pildīt daudzie stereotipi, arī feministiskie, ka sievietei jābūt neatkarīgai, stiprai, spējīgai neļaut sevi pazemot. Taču attiecībās bez atdošanās, kalpošanas labā nozīmē un mijiedarbības, kur es aizmirstu sevi un tu aizmirsti sevi, lai mēs varētu viens otram būt labākie un tuvākie cilvēki, nemaz nevar.
 

Vai cilvēki mainās?

Daudzas no mums saka – apprecējāmies ar vienu, bet pēc gadiem izrādījās pilnīgi cits cilvēks. Vai tiešām mēs visi maināmies? Pilnīgi cits cilvēks viņš noteikti nav! Kad precamies vai veidojam kopdzīvi, mēs ar iekšēju redzi noskenējam perspektīvu. 

Pamatvērtības, ko ieraudzījām otrā un kas atbilst mūsu vērtību skalai, lielākoties nemainās. 

Taču ir cits moments – citi agrāk, citi vēlāk nonāk līdz apziņai, ka nevajag stresot par sīkumiem, dažādos laikos sāk atšķirt būtisko no nesvarīgā. Viens to saprot pēc gada, otrs – tikai pēc piecpadsmit. Ir pāri, kuri uzskata, ka viss ir sīkumi, nekas nav tā vērts, lai pazemotu, darītu pāri vai sāpinātu otru cilvēku, un ir ar mieru “izklāties”, palīdzēt un būt blakus. Tā ir kā sevis pilnīga aizmiršana un sava ego nolikšana malā. Ja ir mīlestība, protams! Arī mēs pašas maināmies. Divdesmit gados sieviete nepacieš, ja vīrietis neatzvana pēc randiņa. 25 gados nepacieš, ka pēc labi pavadīta “vīkenda” nesūta rozes. 35 gados sieviete varbūt nepacieš, ja viņš viesībās dejo ar draudzeni. 45 gados aktuāls ir vēl kaut kas cits. Var atšķirties arī mūsu pacietības robežas un sīkumu atšķiršana no svarīgā. Jā, tu varbūt centies “pacelt” otru cilvēku savā līmenī, bet robeža katram ir individuāla un atbilstoša katra cilvēka gatavībai. Ja sieviete nav gatava, viņai ir jāatsakās, dažkārt saka – ir jāpalaiž vaļā. Ja tu šobrīd maksā ar savu veselību, savas dzīves noliegšanu, pazemojumiem, nedod dievs, vardarbību, – nekas nav tā vērts, lai glābtu šo laulību. Ja šī cena ir par augstu, jāizbeidz attiecības.
 

Svarīgi dalīties savās izjūtās

Ja sieviete jūt nesapratni attiecībās, apvainojas, jūtas atstumta, ka vīrietis ar viņu par maz runā, ka partneris nesniedz gandarījumu, tad patiesībā attiecībās nenotiek tas, ko sauc par dalīšanos (es dalos savos pārdzīvojumos, un tu dalies, kas ar tevi noticis). Ja tas nenotiek, svarīgi noskaidrot, kāpēc kontakts starp partneriem zūd. Tas vēl nenozīmē, ka ir jāšķiras. Simptomi, ko sieviete min vēstulē, neliecina par to, ka viņiem jāšķiras, bet par to, ka ir strupceļs un, iespējams, pārmaiņu posms, kas notiek, attīstoties cilvēkam un attiecībām. Kad sievieti pārņem šāda iztukšojoša sajūta, viņa jūtas nekomfortabli, daudzas nobīstas, jo liekas, ka uzreiz ir jāšķiras. Šajā gadījumā ļoti labi var palīdzēt profesionāls speciālists – mediators vai psihologs, kāda neieinteresēta persona, ar kuru var parunāt trijatā, bez pārmetumiem. Var atrast risinājumu.
 

Vainīgs notikums pirms daudziem gadiem

Ja pāris nonāk grūtā brīdī, laulību konsultanti iesaka savās atmiņās atgriezties laikā, kad bija labi. Un mēģināt atcerēties, kas notika, kāpēc jūs kļuvāt sveši viens otram. Visbiežāk eksistē notikums, kad cilvēkam nebija pietiekamu psiholoģiski emocionālo resursu atrisināt notikumu. Viņš, iespējams, noslēdzās, domājot, ka nevar to izstāstīt otram, jo viņš nesapratīs. Varbūt pat bijusi kāda reāla epizode, kas saistīta ar nodevību. Bieži vien pāra attiecībās bijis sānsolis, kas patiesībā ir eksistenciāla krīze, jo tā tiek uztverta kā nodevība. Nav runa par seksuālo kontaktu, bet par to, kā tu man varēji to nodarīt. Es taču tev uzticējos visvairāk šajā pasaulē. Varbūt sieviete bijusi mājās ar bērnu, bija jāiziet sabiedrībā, bet viņa jutusies nedroši, varbūt bija kļuvusi apaļīga, un tā vietā, lai vīrietis viņu atbalstītu, nokritizējis – paskaties, pēc kā tu izskaties, ievelc vēderu! Varbūt viņš sabiedrībā ir izturējies tā, it kā viņam būtu bijis kauns no savas, nu jau piecus gadus neizglītotās sievas. Un sieviete to uztver kā nodevību. Svarīgi noskaidrot, kas ar jums notika. Ja šādi paskatās atpakaļ pāra attiecībās, ja pašķiram atpakaļ grāmatas lappuses, var atrast cēloni.
 

Ja mīlestība beigusies

Mīlestība parasti nebeidzas tāpat vien. Dažādi notikumi var pārklāties un vilkties līdzi kā miskastes maiss, ko tu pati vien velc, bet vienā brīdī šī nasta kļūst par smagu. Iespējams, daudz kas jau aizmirsies, jo atkritumi sen sapuvuši, bet tev ir pilnīgi skaidrs, ka ir kļuvis neciešami grūti. Dažkārt tiešām jāšķiras – nav vienam otrs jāspīdzina. Bieži vien pāru attiecībās, kad beidzas mīlestība, daudzi izlemj turpināt dzīvot tālāk, jo negrib izkāpt no ierastajām čībām. Ļoti bieži tā ir ļoti augsta pienākuma izjūta pret otru, kas liek palikt attiecībās, kurās vairs nav tuvības un mīlestības. Tāpat var būt bailes no nezināmā, bailes no fiziskas pārcelšanās. Bieži vien cilvēki dzīvo kopā, jo tas ir ekonomiski izdevīgāk. Ir cilvēki, kas vienojas par kopdzīves modeli bez mīlestības un dzīvo atsevišķās guļamistabās. Grūtāk ir tad, ja melo, ja nav skaidrības – ja viens jūt, ka otram mīlestība zudusi, bet citas jūtas vietā nerodas. Tad sākas mēģinājumi izvilināt informāciju, jo ikviena no mums jūt ar sirdi, ka kaut kas nav kārtībā vai ka tiek krāpta – tas ir pazemojoši, un sieviete nesaprot, kā to var mainīt. Vizbiežāk šādas attiecības beidzas neapzinātā līmenī, jo otrs izdara ko tādu, kas ļauj izšķirties un pārtraukt šo stresu.

Kad kurlais ar mēmo sarunājas

Kad citiem liekas, ka pāra attiecības ir lieliskas, un viņi uzskata, ka sieviete pati nezina, ko grib, tas ir netaisnīgi. Jo sieviete ļoti labi zina, ko grib. Arī vīrietis. Taču, ja mēs katrs runājam savā zīmju sistēmā, tad patiešām līdz sapratnei ir tālu. Ja sieviete uz jautājumu, ko viņa grib, atbild: “Vēlos būt laimīga,” – tad vīrietis atbild: “Es gribu daudz naudas, labu karjeru, nodrošinātu, mierīgu, drošu dzīvi.” Un šajos reģistros mēs nesaprotamies. Vīrietis bieži vien nav audzināts runāt par jūtām. Kādā filmā bija dialogs. Sieviete prasa: “Vai tu mani mīli?” Vīrietis saka: “Es tevis dēļ visu varu izdarīt!” Liekas, ka sarunājas kurlais ar mēmo. Viņa runā par jūtām, viņš par darīšanu. Ja sievietei tāda kodu sistēma der, tā tiek atkodēta kā liela mīlestība, bet citas nespēj atšifrēt šo “mesidžu”.  Būtu labi, ja cilvēki satiktos ar pareizajām kodu sistēmām, lai spētu viens otru sadzirdēt. Taču šķiet, ka liktenis piespēlē tādas attiecības, kurās mums ir jāmācās. No sabiedrisko attiecību viedokļa valda uzskats – ja tevi nesaprot, nevis tas muļķis ir muļķis, kas nesaprot, bet tu neproti paskaidrot. Tas nozīmē – tev jāpāriet uz citu frekvenci, uz to valodu, kurā viņš tevi sadzirdētu.
 

Viņš nav nejūtīgs monstrs

Ir viens liels stereotips. Bieži vien sievietes apgalvo, ka vīrietis jau nesaprot, jo viņš nejūt ar sirdi. Muļķības! Vīrieši ir jūtīgi, ļoti sensitīvi cilvēki. Atšķirība ir tikai viena – sievietei starp labo un kreiso smadzeņu puslodi ir labi attīstīts “tiltiņš”, kas savieno radošo, intuitīvo ar verbālo un loģisko. To, ko jūtam, varam ļoti ātri pateikt vārdos. 

Vīriešiem ir ļoti spēcīga intuitīvā un radošā smadzeņu puslode, bet vāji attīstīts “tiltiņš”, kas ļauj viņiem par to runāt. Taču tas nenozīmē, ka viņi nejūt. 

Kad vīrietis aizveras ciet, sievietei liekas – nu kā viņš mani nesaprot? Tā vietā, lai mēģinātu runāt, kamēr atrod kopīgu valodu, sieviete sāk apvainot, pārmest, “zāģēt”. Un ko vīrietis? Vienkārši sāk aizstāvēties, ignorēt un noliegt. Kad kaut ko sakām, būtu svarīgi paskatīties, kā otrs uz to reaģē. Ļauj viņam ieturēt pauzi, lai viņš sagremo to, ko pateici. Ļauj viņam reaģēt ar žestu, mīmiku, nopūtu un vārdiem.  
 

Varbūt nepieciešams satricinājums

Bieži vien par laulību saka – tā ir kā loterija, jo mēs nezinām, kādā tempā katrs attīstīsimies. Vai gaidīt otru, pavilkt uz priekšu, atkarīgs no tevis un tavas pacietības. Līdzībās runājot – kad bērni slimo, pēc tam viņiem ir straujš attīstības lēciens (piemēram, bērns nav runājis, izslimo vējbakas un pēkšņi sāk runāt). Arī pieaugušā vecumā cilvēkam ir raksturīgi attīstīties tieši krīzēs. Arī mums jāizslimo, jāzaudē darbs vai jāienāk trešajam, kad ar ķermeni un prātu esam spiestas izdegt caur problēmām, kas mūs satricina, lai kā datorspēlītēs tiktu uz nākamo līmeni. Vai tiešām tev vajag satricinājumus, lai saprastu sevi un novērtētu otru?

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una