Vientuļā grūtniece uz ķeizargriezienu

Esmu tam visam izgājusi cauri — gan sajūtām un pārdzīvojumiem, kas saistās ar vientulību grūtniecības laikā, gan pēcdzemdību periodu, kad esam jau divatā — es un mans bērniņš, kurš līdz ar savu ierašanos ir nevis vairojis stresu un bailes par nākotni, bet ieviesis harmoniju, dzīves piepildījumu un enerģijas pieplūdumu arī manā dzīvē!
Nenoliegšu, protams, pienāk brīži, kad ir grūti, pat ļoti grūti, īpaši emocionāli, jo katram jau gribas tikt mīlētam un pasargātam, it sevišķi topošajām un jaunajām māmiņām tas būtu nepieciešams dubultā devā. Tomēr dzīve ir dzīve un vienmēr nenotiek tā, kā mums gribētos… tāpēc arī šis stāsts!

5. decembris

Rīts kā rīts, nekas vairāk kā citas dienas neliecina par to, ka varbūt šodien pasaulē ieradīsies mans dēliņš (jo jau apmēram 3 nedēļas jūtami priekšvēstneši), bet iekšējā intuīcija saka ko citu, ka 7. decembri (plānoto ķeizargriezienu) tomēr nesagaidīsim. Slimnīcā mums paredzēts ierasties 6. decembrī līdz pulkst.12.00, un 7. decembra rītā — operācija! Dodos vēl pastaigā pa veikaliem. Bet, ejot mājup, kaut kā liekas, ka kājas kļuvušas pavisam smagas un vispār, šķiet, zemes pievilkšanas spēks kļuvis vēl spēcīgāks — katrā ziņā, pa mākoņiem nestaigāju un arī 10 cm virs zemes noteikti nelidinos! Atgriežos mājās, un tā atlikušo dienu pavadu, šo to vēl mēģinot sadarīt pirms lielā notikuma. Ap plkst.19.00 paēdu vakariņas, ieeju vannā un izmazgāju matus, bet sajūtas tādas, it kā vēderā būtu sabērti akmeņi (atceros pasaku par Sarkangalvīti un vilku), liekas tā velk uz leju... Smaga sajūta, bet sāpēt it kā nekas nesāp. Pulkstenis jau aptuveni 23.30, iedzeru vēl karstu pienu ar medu (jo esmu ievērojusi, ka tas palīdz labāk iemigt, lai gan garšot tas man nudien negaršo), ap pulksten 24.00 dodos gulēt, bet nu — kaut kas ne tā, diezgan spēcīgas sāpes uznāk aptuveni ik pa 7 min. (pirms tam gan neko nejutu, bet apguļoties sāp). Sākumā domāju, varbūt atkal viltus trauksme, jo pirms nedēļas bija līdzīgi… Tomēr, jau pēc 15 min. saprotu, ka nu ir jādodas uz slimnīcu, jo sāpes tiešām spēcīgas. Izsaucu ātros, kas ierodas aptuveni pēc 15-20 min. Sāp, bet tajā pašā laikā nāk smiekli, ak, mazais rezgalis, vai tiešām nevarēja līdz rītam pagaidīt, kad pašai būtu bijis jādodas uz slimnīcu?
 
Slimnīca
Slimnīcā ierodos apvieniem naktī, uzņemšanā pildu visu nepieciešamo dokumentāciju, un sāpes ir aptuveni ik pa 5-6 min, māsiņa vēl pamanās jautāt, vai visu šo laiku man nekas nesāp?! Kā nu ne, es vienkārši ciešos un neizrādu, jo ir taču nakts un citi guļ!! Iedod man slimnīcas naktskreklu un liek noģērbt visas drēbes, kas jāatstāj slimnīcas garderobē. Pamēra vēderu, nosveros, aizved uz pirmsdzemdību palātu, kur pieslēdz tonīšu aparātu. Sāpes aptuveni ik pa 5 min., un kļūst arvien neciešamākas, kontrakciju brīžos saraujos čokurā, bet nekunkstu un nevaidu. Atnāk vecmāte, pārbauda atvērumu (nepatīkamas izjūtas), bet — ak, tu vai! — varētu uzreiz taisīt operāciju, tikai tieši šajā brīdī slimnīcā ievests pacients ar durtu brūci, ko, protams, nolemts operēt pirmo. Tā nu man nekas cits neatliek kā gaidīt!

Tad vēl pieslēdz sistēmu, sasodīts, cik grūti, sāp nejēgā, un vēl tā sistēma karājas…

Pajautā, kad pēdējo reizi esmu ēdusi un dzērusi, un nopriecājos, ka pēdējo reizi paēdu ap pulkst.19 un pēc tam kā par brīnumu vairs neko, pretējā gadījumā, vēl zondētu arī kuņģi! Un tad vēl pieslēdz sistēmu, sasodīts, cik grūti, sāp nejēgā, un vēl tā sistēma karājas… Atceros, ka draudzene lika kaut vai tukšu sms aizsūtīt, kad sākas dzemdības, tā nu starp kontrakcijām cenšos kaut ko uzrakstīt — pasaku, ka esmu slimnīcā, bet vairāk lai pagaidām neko nejautā, jo nespēju aiz sāpēm atbildēt! Sāp tik ļoti, ka paliek slikta dūša kontrakciju brīžos. Pie sevis domāju, nez, kā es izturētu dabiskas dzemdības, ja būtu jāiztur sāpes līdz galam… Laikam man ir ļoti zems sāpju slieksnis!

Tā nu no apmēram plkst.2 – 4.30 mokos sāpēs un gaidu, kad atbrīvosies operāciju zāle! Tā kā esmu izbaudījusi arī daļu no dabisko dzemdību procesa. Tad atnāk vecmāte un saka, ka varam braukt lejā, sagatavo mani. Brīdi liekas, ka esmu kāda filmu varone, jo sajūta kā skatoties TV — redzu vairs tikai griestus, garus gaiteņus un tad jau operāciju zāles lampas. Jūtu līdzi savai dakterītei, kura izsaukta tajā naktī jau  otro reizi uz slimnīcu.

Dzemdību nodaļa pārpildīta, vietu gandrīz vairs nav, jo laikam pilnmēness iespaidā visas sadomājušas dzemdēt šajās brīvdienās! Iepriekšējā dienā bijuši pat 5 bērniņi, kas tādai mazai rajona slimnīcai ir ļoti liels skaits. Palātās vairs atlikusi viena brīva vieta! Atnāk anesteziologs, iešļircina. Apguļos un jūtu, ka sāku nejust! Pabaksta mani ar kaut ko aukstu un prasa, ko jūtu (tobrīd šķiet, ka droši vien baksta ar adatu). Njā, saprotu, ka anestēzija iedarbojusies.

Sākas operācija, izjūtas ne visai patīkamas, šķiet, ekskavators rokas pa manām iekšām, tā smagnēji, spiedoši… Bet pēc pāris minūtēm atskan kliedziens — tik smalks un skaidrs, tik niecīgs šajā lielajā pasaulē, tomēr tajā pašā laikā — VISA PIEPILDĪJUMS — mans mazais ir klāt (pulkstenis ir 5.05 no rīta, 6.decembris). Iedod man sabučot mazulīti un aiznes, nepaspēju pat lāga aplūkot… Nobirst asariņa...

Un asaras sāk tecēt nesaskaitāmas, vienkārši nevaru apturēt, raustos nu jau ne no drebuļiem, bet no pašas asarām.

Klausos dakteru un pārējā personāla sarunās, liekas, ka viņi tur tik daudz (visapkārt vieni vienīgi svešinieki, jūtos kā nepiederīga, neīstajā vietā un neīstajā laikā). Neskaitīju, bet likās vesels bars! Tad nu dakteri turpina mani „apstrādāt”. Nez no kurienes sāku nenormāli trīcēt, zobi klab tā, ka liekas — braucu pa akmeņainiem arumiem. Trīcu kā apšu lapa, liekas — nez, vai viņi mani sašūs kā nākas, ka tā „tirinos” (tikai vēlāk saprotu, ka tā pilnīgi normāla pēcreakcija). Un tad pa tur esošo radio sāk skanēt Tumsas dziesma (nodomāju: Ooo, beidzot kaut kas, kas man iet pie sirds un liekas tik tuvs un mīļš), pārstāju uz brīdi pat trīcēt! Bet tad pēkšņi ieklausos vārdos: „….un kāpēc ir tā, ka laime tā sāp….”, un nespēju izskaidrot, bet laikam tajā brīdī šiem vārdiem man radās savs traktējums — atnāca apziņa, cik tā ir milzīga laime — mans bērniņš, un cik smagam posmam ir bijis jāiziet cauri, lai tiktu pie viņa… Ne tikai visas ar grūtniecību saistītās problēmas, bet arī attiecību peripētijas un savstarpējā neizpratne, kā rezultātā esmu viena mazo gan gaidījusi, gan sagaidījusi… Tātad, jāiziet caur sāpēm, lai iegūtu LAIMI…” Un asaras sāk tecēt nesaskaitāmas, vienkārši nevaru apturēt, raustos nu jau ne no drebuļiem, bet no pašas asarām un emocionālā pārdzīvojuma. Raudu kā tāds aizelsies bērns. Un vēl tagad, dzirdot to dziesmu, varu tā ne no kā sākt radāt…

Kad viss beidzies, izrādās — kamēr mani operēja, mans anestezeologs aizmidzis! Tad aizved mani nu jau uz pēcdzemdību palātu (jāpiebilst, ka par ģimenes palātu pat nebija ko sapņot, jo visas aizņemtas, un tā vai tā, nebūtu bijis, kas man būtu blakus). Palātā bez manis vēl 3 māmiņas ar bebīšiem. Trīcu vēl joprojām. Un aizmigt nespēju, pārāk emocionāls pārdzīvojums. Uz vēdera „ledus gabals” uzmests, lai savelkas dzemde.

Mazajam skatiens tik intelektuāls
Mazulīti atnesa tikai ap pulksten 10, tātad, pēc dzemdībām pagājušas jau 5 stundas (laikam jau nesa tikai tad, kad pati sāku grozīties, lai varu pabarot normāli, jo nav jau, kas varētu to palīdzēt izdarīt). Skatos un brīnos, mazajam actiņas platas kā podziņas, skatiens tik intelektuāls, un liekas, ka mazais saka — pasaki, lai viņi nenes mani vairs prom, es negribu citur, bet te — pie tevis, mammīt! Lai gan pēc operācijas sāku staigāt un darīties visu diezgan ātri, lai organisms tīrās, tomēr dēļ anestēzijas man bija blakus problēma — 5 dienu garumā nežēlīgas  galvas sāpes (gluži kā grūtniecības sākumā). Sākumā neko neteicu, jo domāju dēļ tā, ka nesvaigs gaiss, dēļ tā, ka ēst nedrīkst un arī normāli izgulēties nav iespējams (ja neraud mans mazulis, tad to noteikti dara kāds cits) un vēl — nākamajā dienā mazo mēģināju barot sēdus, jo likās, ka viņam nesanāk, ja to daru guļus, un tāpēc šķita, ka esmu samocījusi sprandu, jo būtībā jau drīkstēju tikai guļus. Bet izrādās, man vienkārši tā anestēzija šādu blakni rada. Tā nu visas šīs dienas dabūja likt vēl sistēmas, lai organisms tīrās. Teikšu godīgi, brīžam bija tik grūti, sāpes tik milzīgas, ka „slēdzos laukā”, nespēju normāli parūpēties par bērnu, gribējās, lai kāds kaut uz mirkli aiznes viņu prom, jo nespēju… Vispār, šo nedēļu slimnīcā atcerēties negribas, jo bija ļoti grūti, šajās dienās arī radās tā sajūta un vēlme, lai blakus būtu mīļotais cilvēks, balsts, kas palīdz un stiprina.

Brīžam bija tik grūti, sāpes tik milzīgas, ka „slēdzos laukā”, nespēju normāli parūpēties par bērnu, gribējās, lai kāds kaut uz mirkli aiznes viņu prom, jo nespēju…

Secinājumi:

 - Ja ir iespēja, tagad zinu, ka gribētu ģimenes palātu, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu normāli izgulēties. Un ideāli, ja kāds ir blakus un palīdz, jo ja ir tik slikti, ka pats nespēj neko, tā ir briesmīga sajūta + 6 dienas karantīnas dēļ neredzēt nevienu sev tuvo cilvēku — traki! Un, ja vēl mētā no vienas palātas uz citu, kur gultas ir vēl šausmīgākas, grimstošas un tādas, no kurām normāli laukā tikt nevar un liekas, ka rēta pārplīsīs, tad ir vērts maksāt par komfortu!!

- Ne pats grūtniecības laiks, ne dzemdības man nelikās nekas diži skaists un viegls (laikam jau lielākoties emocionālu apsvērumu dēļ) un arī par negulētajām naktīm neesmu sajūsmā (un neteikšu, ka tas viss aizmirstas, tiklīdz mazais piedzimst), tomēr, tas ir un paliek pasaules lielākais BRĪNUMS! Un, kad mazā rociņa satver tavu pirkstu, mutīte savelkas smaidā, kad redzi, kā aug un attīstās tavs bērniņš, katrs mirklis liekas kā neizsakāma, sirdi plosoša laime un Dieva svētība!

-   Ja kāds man tagad teiktu, ka ķeizargrieziens ir vieglāks par dabiskām dzemdībām — es šim viedoklim pilnīgi oponēju. Manā gadījumā — nedomāju vis! Piekrītu, arī man sākumā šķita, ka tas nav tā līdz galam pa īstam, bet šobrīd, kad pagājis pus gads, manas domas ir mainījušās — dzemdības ir un paliek dzemdības, lai arī kādas tās būtu!

- Mīļās sievietes, ja esat vienas, tā vēl nav nekāda traģēdija, jo bērns būs tas, kurš dos gan spēku, gan izturību. Veiksmi!