Meita nevēlas satikt savu bioloģisko tēti. Ko darīt?

"Sveiki! Man ir radusies visai nepatīkama situācija. Ar meitiņas tēti iepazinos kad man bija 16 gadi. Pēc gada pieteicās mūsu meitiņa. Nodzīvojām kopā četrus gadus līdz brīdim, kad sapratu, ka viņam azartspēles un draugi svarīgāki par ģimeni. Tad arī izlēmu šo murgu pārtraukt! Tagad meitiņai ir četri gadi un nu jau man ir stabilas attiecības ar citu puisi. Metiņa viņu dievina un viņš viņu arī. Kad meitas bioloģiskais tētis vēlas viņu satikt, šī ne par ko! Kad sāku sarunu ar metiņu par tēti, uzreiz ir histērija, ka meita negrib viņu. Ar varu meitu piespiest satikt tēvu es arī nevaru! Savukārt bijušais puisis domā, ka es speciāli bērnu nelaižu pie viņa... Uz mājām pie meitas viņš kategoriski atsakās nākt. Kā lai es rīkojos, jo negribu arī atņemt viņam bērnu, bet meitas viedokli arī respektēju kaut arī viņai tikai četri gadi. Pastāv arī aizdomas, ka bērna tēvs meitu varbūt kaut kādā veidā aizvainojis un varbūt pat nodarījis pāri. Situācija ir visai sarežģīta, tāpēc vēršos pēc padoma..."

Konsultē psihoterapeite Aelita Vagale

Meitiņas tētis – kā iespītējies bērns!
Šī ir situācija, kurā ļoti svarīgi ir respektēt bērna teikto „nē”, sevišķi, ņemot vērā meitiņas reakciju, pieminot tēti! Skumji, ka meitiņas tētis ir tāds iespītējies bērns, kuram vēlme satikt meitu ir ar noteikumiem — ja būs tā, kā es gribu, satiksimies, ja citādi — tad nē. Tā ir mīlestība ar noteikumiem. Taču šajā gadījumā svarīgākās ir mazās meitenes domas, tad — māmiņas vainas sajūta.

Rodas jautājums, vai tiešām ir tik svarīgi, ko tētis domā, pats nepārliecinoties par situāciju un neesot gatavs kompromisam? Māmiņai būtu jāsaprot, kas viņā izsauc šīs sajūtas? Iespējams, sieviete jūtas līdzvainīga tajā, ka attiecības ar meitas tēvu ir beigušās. Taču biežāk vainas sajūtai ir cits iemesls. Parasti šī izjūta dzimst 3-4 gadu vecumā un to bērnam rada vecāki. Kā tas notiek? Ja bērns, izteicis savas jūtas vai vēlmes, par to tiek nokaunināts. Tālāk dzīvē vainas sajūta mēdz izpausties tādējādi, ka cilvēks kļūst atbildīgs par citu jūtām, uzņemties atbildību otra vietā. Šajā gadījumā māmiņa visu iespējamo ir izdarījusi — viņa ir piedāvājusi bērna tētim meitiņu apciemot viņas mājās.

Vai Lielais noslēpums?
Iespējams, ka iemesls, kāpēc meitiņa nevēlas tikties ar savu bioloģisko tēti, nav tik nopietns, bet tikai mirkļa kaprīze. Liekot šo tēmu mierā, meitiņa pati pēc laika kaut ko pajautās par tēti. Ja tā tomēr nenotiek, acīmredzot, pāridarījums ir gana liels, lai tēti pat nepieminētu. Lai tas nepaliktu kā Lielais Nezināmais, būtu jau labi saudzīgā veidā uzzināt, kas noticis un tad izdarīt secinājumus.
Jebkurā gadījumā  bērnam vispirms ir jāiemācas teikt „nē”, lai sevi pasargātu, un vecākiem tas ir jārespektē, tā ir visās situācijās un šī nav izņēmums. Tikai zinot, ka mūsu „nē” tiek respektēts, mēs iemācamies adekvāti teikt „jā”!