Bērni starp šķirtajiem vecākiem

Viņa prasīja lai katru otro nedēļas nogali bērni tiek ņemti, arī katrus svētkus mēs bērnus ņēmām pie sevis. Vecākajam bērnam (meitai) vienmēr stāstīja, cik tētis slikts un ka tante, kas ir tētim blakus, ir raganiņa (tagad man par to nāk smiekli)…

Gadi iet... Bērni kļūst lielāki... Ar laiku Rita viņus laida pie mums retāk... Tagad jau vispār vairs nedod, dod vecvecākiem (bērna tēva vecākiem)... Tiklīdz mēs kaut ko apjautājamies par bērniem (kā iet, vai neslimo, kādas sekmes skola), ir viena atbilde (kas attiecas uz mani) –  „man nekas nav jāsaka, Tu viņiem neesi nekas!”. Nu, bāc, bet tad, kad sākumā vajadzēja pieskatīt un mainīt autiņus, tad es viņiem kaut kas biju?

Uz Ziemassvētkiem jau sen mums viņus nedod, jo tie esot ģimenes svētki, un bērni būšot ar ģimeni... Tēvu tad laikam neuzskata par ģimeni… Bērniem grūti ir skatīties uz vīru, kā viņš pārdzīvo... Meitai ir telefons. Kad mēs zvanām, viņa neceļ, jo telefons ir zem kontroles ja rakstām sms, tad atbild Rita...

Vai tiešām pieaudzis cilvēks nespēj normāli dzīvot un nedomāt tikai par savu, bet par to, lai bērniem būtu labi? Lai viņi tiktos arī ar tēvu?

Pirms vairākiem gadiem Rita man rakstīja vēstuli ar jautājumu, vai man pašai nebūs slikti, ka bērni negribēs tēvu dēļ manis... It kā tagad tā ir, bet tikai viņa ir tā, kas negrib, lai bērni ir pie tēva, jo esmu es... Ne jau bērniem es nepatīku, bet viņai...

Ģimeni viņiem es neizjaucu... Satikāmies, kad tā jau bija izjukusi… Nesaprotu tās sievietes naidu. Galu galā – jau tik daudz gadu pagājuši...
Pirms trim gadiem mēs apprecējāmies, piedzima bērniņš... Par to laikam arī viņai dusmas, jo, kā kaut kas tā – „jums ir savs un to arī skatiet!”.

Vai tiešām pieaudzis cilvēks nespēj normāli dzīvot un nedomāt tikai par savu, bet par to, lai bērniem būtu labi? Lai viņi tiktos arī ar tēvu?

Manā skatījumā viņai būtu jābūt apmierinātai, ka arī man bērni ir svarīgi, ka es gribu, lai viņi kaut nedaudz laika pavada ar mums!
Bet tas laikam tuvākajā desmitgadē nenotiks…