Es nemīlu sievu, bet ļoti bail zaudēt bērnus

Vīrieša stāsts
„Lai gan tajā brīdī man bija draudzene, tomēr starp mums kaut kas sākās... Sākās dēļ tā, ka bijām iedzēruši...  Nu, lūk... Bijām iedzēruši un pabučojāmies... nu un??? Taču tad es sāku darīt kaut ko nesaprotamu. Man šķita, ka nevaru viņu atraidīt, ja jau reiz esmu ko izdarījis (bet tajā laikā biju jauns un dumjš, dumjš, dumjš) Tā meitene man nelikās īpaši pievilcīga, es nebiju iemīlējies, bet darīju visu, lai es viņai iepatiktos... Tā arī notika, un es no tā nespēju atkāpties.
Man pat sāka šķist, ka esmu patiešām atradis īsto (lai gan zemapziņā zināju, ka mums nekas nesanāks). Arī viņa man teica, ka es darīju visu iespējamo, lai viņu "savāktu", bet tāds pat nebija nolūks...
Tad nu tā. Šobrīd mums ir divi bērni, mēs nevaram sadzīvot. Viņai šķiet, ka viss ir kārtībā, lai kādi strīdi nebūtu, taču tas viss ir tāpēc, ka es to negribu, bet viņai pateikt nevaru, kā arī nesaprotu, ko darīt ar bērniem... Bet nespēju iedomāties savu ikdienas dzīvi bez saviem dēliem.
Tomēr es saprotu, ka mums kopā nākotnes nav, es nemīlu šo sievieti tā, kā pienāktos, es viņu nenēsāju uz rokām, nedāvinu viņai ziedus katru dienu utt.,  lai gan iepriekš to darīju. Es mīlu savus bērnus un tāpēc nespēju aiziet..., bet tajā pašā laikā es to vēlos ļoti, ļoti...”

Es saprotu, ka mums kopā nākotnes nav, es nemīlu šo sievieti tā, kā pienāktos, es viņu nenēsāju uz rokām, nedāvinu viņai ziedus katru dienu.

Atbild psihoterapeite Aelita Vagale.
„Labdien! Gribu jūs nomierināt, ka uzrakstītais nav murgs, un līdzīgās situācijās cilvēki mēdz nonākt itin bieži. Jo ne jau visu mūsu rīcībā ietekmē apziņa. Tikpat liela nozīme, varbūt pat lielāka, ir tam, kā mūs vada zemapziņa. Tieši lietas, ko esam sadarījuši un pēc tam racionāli nevaram izskaidrot, bieži ir zemapziņas diktētas. Jūsu aprakstītajā situācijā redzu, ka esat nonācis dilemmas priekšā. Ja esat pārliecināts, ka nemīlat šo sievieti, būtu aplami ciest  attiecībās, kurās nav paša galvenā — mīlestības.
 Labi ir tas, ka spējat būt patiess pret sevi un atzīties tajā, ko jūtat. Tomēr Jūsu jūtās ir arī daudz pretrunu. Jums jāizlemj vai gribat šo dilemmu risināt viens vai kopā ar sievu. Izskatās, ka esat  mazliet sapinies savās domās, jau skrienot uz priekšu — dzīve bez dēliem, ko darīt ar bērniem, utt.
Reizēm pieņemt lēmumu ir grūti, ja nāk līdzi paša bērnības  pieredze, īpaši, ja esat audzis ģimenē, kur vecāki  dzīvojuši šķirti, vai esat audzis bez tēva. Tad vainas sajūta pret bērniem ir īpaši izteikta. (Tomēr man nav informācijas par Jūsu pagātni, varu tikai minēt).
Vēl varu pateikt to, ka šķirties no sievas nenozīmē šķirties no bērniem, kā arī to, ka pētījumi pierāda — lai arī cik sāpīgs ir šķiršanās process, bērniem traumējošāk ir augt ģimenē, kur vecāki dzīvo kopā tikai  bērnu dēļ, bez mīlestības. Un visbeidzot, ja uzticaties savām jūtām, izrunājieties ar sievu. Varbūt saruna pavērs kādu jaunu ceļu. Tomēr, ja Jums šķiet, ka zemapziņa atkal var izstrādāt kādu ļaunu joku un aizvest Jūs tur, kur nevajag, labāk tieciet skaidrībā pats ar sevi un dodiet sev laiku lēmuma pieņemšanai, iespējams, vēršoties pie speciālista, kas var palīdzēt  atšķetināt problēmu. Lai veicas!”