Kādi grēki man jāizpērk, ja vīrieši mani sit?

Lai gan man dzīves pieredze nav pārāk liela, jo esmu tikai pārkāpusi trešajam gadu desmitam, bet tas liek aizdomāties, ko īsti es gribu, kā gribu dzīvot, jo dzīve man ir tikai viena!

Sākšu ar stāstu par sevi. Jau mazotnē mani vecāki šķīrās un mamma mani un manu brāli uzaudzināja viena. Vēlāk mamma satika lielisku vīrieti, kurš par mums rūpējās. Bija 90to gadu sākums, kad biju pusaudze, naudas nebija daudz un mamma nevarēja mums nopirkt visu to labāko, pirka, kas sanāca, lai būtu.

Izmieta skolā

Jau skolas gados izjutu pazemojumus no pusaudžu puses – dēļ apģērba, dēļ tā, ka biju mazliet apaļīga. Mani tas ļoti sāpināja, un vēl tagad atceros, bet man nebija, kas mani aizstāv un pažēlo, jo mammai neko nestāstīju, bija kauns. Es ilgojos pēc tēta, muku prom no mājām, meklējot tēti, man bija vienalga, vai tētis ir skaidrā vai dzēris, es vienalga gribēju būt pie viņa, par ko mamma ļoti dusmojās. Tagad, kad esmu pieaugusi, es to ļoti labi saprotu. Dzenoties pēc tēta mīlestības, es aizgāju dzīvot pie sievietes, ar kuru tētis dzīvoja un, lai gan mamma iebilda, es spurojos pretī.
Sāku strādāt  skolas brīvlaikos jau no trīspadsmit gadu vecuma, biju ļoti apmierināta, jo nu man bija pašai sava nauda un es varēju pirkt, ko vēlos. Sieviete, pie kuras dzīvoju, vienmēr man ir palīdzējusi, kad man tas ir galēji bijis nepieciešams un arī ar mammu man ir ļoti labas attiecības. Tētis man ir, lai gan ne tik tuvs, kā es vēlētos, bet pieaugot jau cilvēks mainās un saprot, ka ne jau visi prot izrādīt savu mīlestību un pieķeršanos, cik bērnam to gribētos.

Mana problēma ir vīrieši

Mana dzīves problēma ir vīrieši, uzkāpju uz viena grābekļa jau otru reizi. Ar pirmo man attiecību sākums bija ļoti jauks, bijām tuvāki, visur braucām, smējāmies, gājām uz ballēm, līdz iestājās rutīna attiecībās. Tā kā es viņam nebiju pirmā sieva, viņš neuzticējās sievietēm, sakot, ka viņam ir ļoti nodarīts pāri un par to dzērumā vainoja mani... sakot, ka arī man neuzticas. Esmu ļoti emocionāls cilvēks, un mani šādi vārdi ļoti sāpināja. 

Attiecības turpinājās, un sāka iet aizvien sliktāk, viņš mani gan emocionāli, gan fiziski terorizēja. Mani piemeklēja depresija, lai gan negāju pie ārsta, bet dzīves apnikumu uz visu liecināja par to. Es uzdevu sev jautājumu, par ko man tas viss, ko daru nepareizi, bet neviens nespēj atbildēt, pat vīrietis, ar kuru dzīvoju kopā septiņus gadus. Tā vietā viņš klaji ņirgājās par mani un pazemoja, atrodot sev mīļāko... Kas viss tikai man nebija jādzird! Es jutos sagrauta un bezcerīgā situācijā, man nebija, kur iet ar mazu, mūsu kopīgu bērnu. Līdz satiku citu vīrieti.

Es no bijušā aizmuku, nevis aizgāju. Jo man bija patiesi bailes, viņš daudzkārt tika teicis, ka nogalinās mani, ja iešu prom.

Jaunais vīrietis izrādīja man simpātijas, jutos kaut mazliet vērtīgāka – ka kādam arī varu patikt, ka kāds mani novērtē kā sievieti, ne pazemo. Sākām satikties, un es no bijušā aizmuku, nevis aizgāju. Jo man bija patiesi bailes, viņš daudzkārt tika teicis, ka nogalinās mani, ja iešu prom. 

Kad aizgāju, tad ļoti lūdzās, lai eju atpakaļ, ka viss būs savādāk, kam, ja nebūtu satikusi citu, arī noticētu un noteikti atkal piedotu. Sāku dzīvot citur ar cerību, ka nu man beidzot būs jauka, mierpilna dzīve, bet izrādījās, ka arī jaunais vīrietis tāpat dzer un tāpat spēj tiranizēt sev tuvāko, un viss ar katru reizi paliek aizvien traģiskāk. 

Dzīvojam kopā jau trīs gadus, bet pa šo laiku esmu tik daudz sāpināta, ka pat saskaitīt nav iespējams. Var jau būt, ka pie vainas ir mana pārāk emocionālā daba, bet tas nav normālu attiecību modelis.

Tu man aizvien vairāk riebies

Kad biju stāvoklī, man bija jādzird, lai eju taisīt abortu, jo aizrādīju, ka viņš pie auss man skaļi svilpa. Man, stāvoklī esot, bija jādzird, ka viņam pretīgi man blakus iet, jo es teicu, ka, nevaru vairs uzvilkt džinsa bikses, kuras viņš ieteica iegādāties. Tiku neskaitāmas reizes pamesta, it kā, lai izdzerstītos un izvazātos, pēc tam jau atgriezās. Man tik ļoti sāpēja... 

Šovasar faktiski izšķīrāmies, viņš kārtējo reizi bez iemesla sāka man teikt, ka aizvien vairāk riebjoties viņam, sakravāja vajadzīgākās mantas un aizgāja. Biju nesaprašanā, bet, patiesi sakot – atvieglota.

Man, stāvoklī esot, no sava vīrieša bija jādzird, ka viņam pretīgi man blakus iet.

Vīrietis: “Nākamais vecis sitīs tevi arī gultā”

Piekritu, ka viņš var savākt mantas, kuras vēlas, kam sekoja pielūgšanās, ka viņš nu nekad, nekad tā nedarīs, ka nedzers un mīl tikai mani. Ja godīgi, nemaz negribēju, ka viņš atgriežas, bet domāju, ka varbūt tomēr, nu cik ilgi mainīšu dzīvesbiedrus, varbūt tomēr mainās, devu iespēju. 

Sākumā jau mainījās – nevienu pazemojošu vārdu man neteica, nedzēra, tas sākums ilga tikai divus mēnešus, bet tagad ir vēl trakāk, nekā bija pirms tam, es tieku pazemota pat, viņam skaidrā esot. Viņš ir īgns un neiecietīgs, bet kad piedzeras, tad es esmu... atvainojiet par vārdiem, bet “maita, govs, cūka, pīz**”. Viņš mani ienīstot, klūp man virsū, raujot aiz matiem, vicinot kulakos, vienai rokai zilumi vēl nav izzuduši, kad ir jau otrai. Smejos, labi, ka tikai rokai...

Viņš jau man saka, ko es iedomājoties – jā, viņš varot aiziet, bet vai es domājot, ka nākamais būs labāks? Tas mani sitīšot arī gultā, man vajagot ar kāju pa galvu iešaut. Kad sēžu un viņš grib tikt manā vietā, tad uzsauc, lai pavācos malā. Kad iebilstu, tad atskan: kas tu pa purnu gribi? Regulāri tieku saukta par stulbu un muļķi, kad saku, ka viņš manu pašcieņu nesagraus, tad paliek vēl dusmīgāks. Es nesaprotu, par ko man šis ir jāpārcieš? Lai cik dīvaini nebūtu, esmu atkal tādā kā bezizejas situācijā, jo mums ir kopīgs, mazs bērniņš, un strādāt īsti nevaru, bet nu lai vai kā – tam visam ir jābeidzas...

Es nesaprotu, kas ir tie par grēkiem, kuri man jāizpērk un nesaprotu, kādēļ vīrieši spēj būt tādas cūkas pret sievieti, kuru saka, ka mīl. Īsti nezinu, ko darīšu, bet es visu mainīšu, lai maniem bērniem ir mierīga, harmoniska dzīve, un arī man.
Es ticu, ka Dieviņš man palīdzēs!