Vecāki šķiras. Kā jūtas bērns?

Bieži vien sievietes nav spējīgas atrast sev vēlamu darbu, kas būtu savienojams ar bērna audzināšanu un dažādu ikdienas izdevumu segšanu. Šāda situācija var mudināt uz depresiju, vieglu aizkaitināmību, kas tiešā mērā skar bērnu un viņa uzvedību, attīstību un priekšstatu par pasauli, attiecībām.

Iedalījums vecuma posmos ir samērā relatīvs, jo katram bērnam personības un psihoemocionālā attīstība notiek nedaudz savādāk, katram savā tempā, tomēr, tiek uzskatīts, ja bērns ir pavisam mazs - mazāk par gadu, šo notikumu viņš, visdrīzāk, neatcerēsies un jau pēc dažām dienām aizmirsīs otru vecāku, kā arī, kļūstot vecākam, vieglāk spēs pieņemt jaunos dzīves apstākļus. Bet tas ir tikai pie noteikuma, ka viņam tiek nedalīta uzmanība no pārējiem ģimenes locekļiem.

Viennozīmīgi, pirms šķiršanās abiem vecākiem jāizvērtē, kas ir labākais risinājums gan sev, gan bērnam, jo ilglaicīgi strīdi, ķildošanās bērna klātbūtnē ir uzskatāmi par emocionālo vardarbību.

Vecuma posmā no gada līdz diviem ar pus gadiem, bērnam var negaidīti, bieži un strauji mainīties garastāvoklis, kas saistīts ar viena no vecākiem prombūtni. Savukārt vecuma posmā līdz sešiem gadiem, šķiršanās bērnam izraisa ļoti smagu emocionālu satricinājumu. Viņš nesaprot šķiršanās iemeslu un var uzskatīt sevi par tās iemeslu, ir gatavs mainīties, darīt neiespējamo, lai vecāki atkal sanāks kopā.

Bērnam 6-9 gadu vecumā viena vecāka zaudējums var izraisīt ilglaicīgu depresiju. Viņš var justies apjucis, neaizsargāts, atrodas trauksmē. Skolā tas var izpausties kā uzvedības problēmas vai apgrūtināta mācību vielas uztvere. Viņš var sākt melot, kļūt rupjš, censties sarīdīt vecākus savā starpā vai izspiest no viņiem dāvanas. Gadās, ka šajā vecumā bērns var izjust naidu pret vecāku, kas atstājis ģimeni, pieķeroties vecākam, ar kuru dzīvo kopā. Tomēr nav izslēgts, ka arī uz viņu varētu tikt vērstas negaidītas agresijas lēkmes. 

9-10 gadīgas meitenes pārstāj uzticēties pieaugušajiem un meklē atbalstu pie draudzenēm. Zēnus šajā vecumā bieži vien pamet viņiem raksturīgā pašpārliecinātība un viņi meklē kontaktu ar savu tēvu. Dažkārt bērnam var parādīties mantkārīga attieksme pret „svētdienas vecākiem”.

11-16 gadu vecumā puikas bieži vien izjūt negatīvu attieksmi pret tēvu un pieķeras mātēm. Tomēr, ja mātei šajā laikā parādās jauns partneris, viņi to var uztvert ļoti nosodoši. Meitenēm šajā vecumā attiecībās ar māti var parādīties arī negatīva iezīme. Viņas var sākt izjust nepatiku pret māti, pret viņas fizisko izskatu vai kādu no rakstura iezīmēm. Ja tēvam ir izveidojušās jaunas attiecības, meitā var parādīties vēlme apbrīnot jauno sievu, uzskatot viņu par labāku, skaistāku – tādu, kam jālīdzinās, ko apliecina tēva izvēle.

Kā jūtas bērns, kad šķiras vecāki?

Ja vecāki rīkojas prātīgi, šādas situācijas iespējams mazināt vai arī tās var neizpausties vispār, tomēr, ja savstarpējās attiecībās arī pēc šķiršanās būs negatīvu emociju uzplūdi, īpaši bērna klātbūtnē vai arī skaļi izteikts komentārs ar negatīvu, otru partneri nicinošu attieksmi, ja nebūs savstarpējas cieņas, bērnam šķiršanās un pēcšķiršanās periods var kļūt par smagu pārbaudījumu, atstājot būtiskas sekas uz viņa psihoemocionālo stāvokli, komunikācijas prasmēm, spēju uzticēties, veidot jaunas, ilglaicīgas attiecības. Ja bērniem ir ļoti tuvas attiecības ar vecākiem (labākie draugi), tad sāk notikt lomu maiņa, kas atstāj postošu iespaidu, veidojot savas attiecības ar pretējo dzimumu. Bērniem šķiet, ka jāuztraucas par vecāku dzīvi, nevis par savējo. Dēli sāk uzņemties tēva lomu – ģimenes galvenais apgādnieks, mātes atbalsts un plecs. Meitenes var uzņemties mātes lomu – aprūpēt, apčubināt novārtā pamesto tēvu (vai māti), tajā pašā laikā aizmirstot, ka šķiršanās un tās sekas ir tikai abu vecāku izvēles rezultāts. Tā ir vecāku izvēle kā tikt galā ar radušos situāciju. Bērnam ir tiesības uz savu dzīvi, savām interesēm, savām problēmām!

Strīdēšanās ģimenē, bērna klātbūtnē, negatīvi ietekmē bērnu psihi – dažkārt labāk šķirties un dot bērnam iespēju tikties ar abiem vecākiem mierīgā atmosfērā.

 Ja bērns ir pavisam mazs, jāsaprot, ka primārais ir bērna fizioloģiskās prasības – mātes piens. Abiem vecākiem jāsaprot, ka arī mazs būdams, bērns ļoti labi uztver apkārt notiekošo, īpaši emocionālo plānu vecāku attiecībās. Arī pieaugot, bērns vērtē un mācās savstarpējo attiecību modeli no tuviniekiem – kā izturēties pret sievieti, vīrieti, kā rīkoties konfliktsituācijas utt. Pēc attīstības psiholoģijas, dažādos vecuma posmos veidojas dažādas personības iezīmes, kas būtiski ietekmē bērna attīstību un prasmi iekļauties sabiedrībā, riskēt, būt par sevi pārliecinātam, radošam, drošam vai pretēji.

Izšķirties tā, lai nedarītu pāri bērnam

Viennozīmīgi, pirms šķiršanās abiem vecākiem jāizvērtē, kas ir labākais risinājums gan sev, gan bērnam, jo ilglaicīgi strīdi, ķildošanās bērna klātbūtnē ir uzskatāmi par emocionālo vardarbību. Strīdēšanās ģimenē, bērna klātbūtnē, negatīvi ietekmē bērnu psihi – dažkārt labāk šķirties un dot bērnam iespēju tikties ar abiem vecākiem mierīgā atmosfērā. Iespējams, tad arī uzlabosies attiecības starp abiem pieaugušajiem. Jāatceras, ka strīdēšanās ietekmē gan pieaugušo, gan bērnu fizisko veselību arī no psihosomatiskas viedokļa (saspringtums, spriedze, apslāpētas bailes, dusmas, pastiprināti izdalās stresa hormoni). Strīdos augušam bērnam bieži vien rodas problēmas savas personīgās dzīves izveidē. Bērnam labāk, ka vecāki dzīvo šķirti, nevis dzīvo kopā tikai „bērnu dēļ” pastāvīgā strīdu gaisotnē vai kā emocionāli sveši kaimiņi.

Autore: Rita Garnaka, mākslas terapeite specializācijā drāmas terapija