Vīrietim 28 un skraida apkārt katram bruncim kā negudrs. Sieviete stāsta par sava bērna tēvu

"Bijām kopā neilgi, ja to vispār var saukt par kopā būšanu. Dzīvoja viņš UK, bet es Latvijā. Iepzināmies, kad viņš atbrauca uz LV, tad arī nezin kas ar mani notika, bija tādas rozā brilles, ka viņa dēļ darīju visu iespējamo, lai nebūtu pamata greizsirdībai. Darīju visu pa viņa prātam, bet beigu beigās paliku ar salauztu sirdi, zem kuras auga maza radībiņa.

It kā nospriedām abi paturēt mazo, bet viņš piemetināja, ka tāpat taisīs paternitāti. Bet, kad mana ilūzija par ģimeni beidzās ar pierādījumiem par citu sievieti, tad tas bija dikti liels trieciens, ka jāpaliek vienai jau stāvoklī esošai.

Protams, viņa vecāki mani atbalsta kā vien var, bet viņa attieksme pret mani, kad biju stāvoklī, bija pazemojoša un neciešama. Tomēr līdz pēdējam brīdim domāju, ka viņš mainīs savas domas, protams, līdz brīdim, kad atbrauca uz LV iepazīstināt savu ģimeni ar savu jauno kundzi.
Mazulis piedzima, tad devu ziņu, ka ir klāt tas laiks, kad vajag abiem uzņemties atbildību. Izrādās tā sieviete par mani uzzināja tikai tad, kad es biju dzemdējusi. 

Mazulis ir nācis pasaulē, vai tiešām bez emocijām var neinteresēties, kas ar viņu notiek katru dzīves dienu?

Protams, viņš samaksāja par testu un dikti ilgi bija jāgaida, kad tas process viss notiks. Dabūjis apstiprināju, attieksmi tāpat nemainīja. Par mazo nekādas intereses, par alimentu maksāšanu tikai viena un tā pati runa, ka pats esot bez darba, un jau nedēļu, kā esot izšķīries un pašam jādomā, kā tik galā.

Atbraucis atpakaļ uz LV, protams, nekur citur kā atkal pie kādas citas sievietes, un atkal aizveda iepazīstināt ar savu ģimeni savu nu jau jauno sievieti, bet interese par savu mazo - pilnīgākā nulle.

Paternitāte tikai taisīta ar Igaunijas starpniecību, kurai nav juridiska spēka un nevaru izmantot to kā pamatojumu, kāpēc gribu bērnam dzimšanas apliecībā tēva vārdu. Ja nav dzimšanas apliecībā tēva un, ja viņš būs aizlaidies uz UK, tad bez viņa tiesa nevar notikt. 

Nevaru saprast, vai tiešām vīrietim ir kauns no savām kundzēm, ka viņam ir bērniņš? Varbūt es kā sieviete domāju savādāk, bet izdzīvot visu sievietes grūtniecību, mazuļa piedzimšanu jebkuram vīrietim, ja tas ir pirmdzimtais, jābūt kā kaut kādam lielam un svarīgam notikumam viņa dzīvē. Mazulis ir nācis pasaulē, vai tiešām bez emocijām var neinteresēties, kas ar viņu notiek katru dzīves dienu?".