Šķiršanās: es vairs nekad nevēlos tevi redzēt!

“Neviens nevar garantēt, ka divi cilvēki kopā būs laimīgi vienmēr, jo ļaudis mainās. Kad jūs satiekat sievieti, viņa ir viens cilvēks un jūs esat viens cilvēks. Pēc desmit gadiem jūs būsiet cits cilvēks, viņa būs cits cilvēks. Līdzīgi kā upe, kurā patstāvīgi plūst straume. To cilvēku, kas bija iemīlējuši viens otru, tur vairs nav, abu vairs nav. Tad jūs varat turēties pie noteikta solījuma, kuru ir devis kāds cits, bet jūs to neesat devis.” Ošo

Parasti iemīlēšanās stadija var ilgt līdz 10, pat 14 mēnešiem. Tad vēl kādi 3 gadi, kad notiek rozā briļļu nomešana. Tikai tad sākas, tā saucamā īstā laulības dzīve vai īstās savstarpējās attiecības. Salīdzinot ar veco Eiropu vai Amerikas Savienotajām Valstīm, pie mums, tāpat kā vairumā NVS valstu, laulības tiek slēgtas tieši iemīlēšanās fāzē, kad jūtas ir visvairāk sakāpinātas, nevis tad, kad rozā brilles sāk izgaist. Tiek uzskatīts, ka tieši šis ir iemesls lielajam laulību šķiršanas skaitam, jo cilvēki vēl līdz galam nav iepazinuši viens otru, vēl nav iepazinuši sevi šajās attiecībās. Šajā posmā valda emocijas un spēcīgi darbojas vecāku un dzimtas ieliktie dzīves scenāriji. 

Šķiršanās ir augsta līmeņa stress abiem partneriem. Statistiski stresa skalā tas ieņem otro vietu, uzreiz aiz nāves.

Citiem vārdiem sakot – notiek savstarpēja pieslīpēšanās, pieņemšana un attīstās prasme līdzāspastāvēt, kas ne vienmēr ir viegli un bieži vien noved pie vēlmes pārtraukt attiecības. Laulības, kas slēgtas pēc šī posma, kad emocijas sāk noplakt, no vienas puses var uzskatīt par aprēķina laulībām, bet no otras – tas ir divu cilvēku brīvprātīgs lēmums būt kopā, neatkarīgi no savstarpējām nesaskaņām, kas bijušas. Tā ir pārliecība, ka šis ir cilvēks ar ko es vēlos būt kopā, katru rītu redzēt viņu sev blakus, pieņemot otru tādu kāds viņš ir un necenšoties mainīt pēc saviem ieskatiem. Kad pārgājusi iemīlēšanās stadija un sākas dziļa mīlestības fāze, tad cilvēks vairāk vēlas dod nekā gaida. Tomēr arī šāda veida laulības nav pasargātas no šķiršanās un var gadīties, ka kādā brīdī cilvēks saprot – otrs nepieņem to, ko es esmu gatavs viņam dot vai arī otra galējība – tas, ko es daru, tiek uzskatīts kā pats par sevi saprotams. Var gadīties, ka pārī viens no partneriem sāk atdzist un pienāk šķiršanās brīdis. Kā pareizi šķirties? Nav precīzas instrukcijas, tomēr ir galvenās tendences, kas palīdz šķiršanos pārdzīvot daudz vieglāk ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem.

Šķiršanās – trauma vai iespēja?

Šķiršanās ir augsta līmeņa stress abiem partneriem. Statistiski stresa skalā tas ieņem otro vietu, uzreiz aiz nāves. Jebkurā gadījumā tās ir pārmaiņas saskarsmē ar bērniem, sociālā, finansiālā plānā u.c. Bieži vien tiek uzskatīts, ka sievietei, īpaši pēc 50, 40 vai pat 30 gadiem ir daudz grūtāk uzsākt jaunas attiecības, tomēr būtiskākais ir katra paša izvēle un spēja mīlēt sevi. Ja sieviete gribēs, tad viņa ir gatava veidot jaunas attiecības jebkurā vecumā. Sabiedrībā valda priekšstats, ka sievietes daudz smagāk pārdzīvo šķiršanos, kas pamatots faktā, ka, pēc šķiršanās, bērni paliek ar māti, radot papildus grūtības to audzināšanā, arī izglītošana gulst uz viņu pleciem, bez tam aktualizējas mānīgais priekšstats, ka sievietei sabiedrībā jāparāda, ka viņa tiek ar visu galā. Realitātē viss atkarīgs no apstākļiem. Bieži vien šķiršanās var būt kā atvieglojums. Pēc šķiršanās, piemēram, var pāriet visas somatiskās slimības, kas radušās attiecību laikā kā ķermeņa aizsargreakcija uz cilvēka pārsātināto, bet neizpausto emocionalitāti, jūtīgumu. Bieži vien tam par iemeslu kalpo dažādas tā saucamās „mīlestības valodas” – cits komunicēšanas veids, cita uztvere. Piemēram, ja vienam gribās, lai viņu samīļo, otram nepieciešams parunāties, bet citam fiziskais pieskāriens nav pats būtiskākais. Iemīlēšanās stadijā parasti mēs sevi izpaužam un komunicējam dažādos veidos. Parādoties rutīnai, kā arī, šai stadijai beidzoties, mēs pārejam pie mums ierastākā komunicēšanas veida. Tomēr... lielākās problēmas un nesaskaņas ģimenē rodas tieši no nerunāšanas, no nespējas otram saprotamā veidā pasniegt savu ideju, vēlmi vai paust savu attieksmi, jūtas, emocijas... 

Bieži vien šķiršanās var būt kā atvieglojums. Pēc šķiršanās, piemēram, var pāriet visas somatiskās slimības, kas radušās attiecību laikā kā ķermeņa aizsargreakcija uz cilvēka pārsātināto, bet neizpausto emocionalitāti, jūtīgumu. 

Dažādos vecuma un attiecību stadiju posmos cilvēki šķirās atšķirīgi. Ja pāris ir iemīlēšanās stadijā un valda lielas emocijas – šķiršanās var būt ļoti vētraina. Ja šķiras cilvēki, kuriem nav kopīgu bērnu, scenārijs ir radikāli atšķirīgs no pāra, kam ir bijusi ilgu gadu kopdzīve un kopīgi bērni. Stājoties attiecībās, šķiršanās vairumā gadījumu tiek izslēgta no cilvēku apziņas, uzskatot, ka tas uz viņiem neattiecas vai arī līdz tam ir ļoti tālu un par šādām lietām nav jādomā. Līdz ar to, tad, kad šis brīdis pienāk, vairumam tas ir šoks. Šķiršanos var uztvert kā nodevību, ko papildina kauns, aizvainojums, dusmas, mazvērtības kompleksu aktualizēšanās, īpašnieciskums un citas savstarpējās attiecības un sadarbību graujošas personības izpausmes. Mēs aizmirstam, ka abi partneri ir personības, indivīdi, kam ir vienlīdzīgas tiesības izvēlēties, ar ko stāties attiecībās, slēgt vai neslēgt laulības līgumu, dzīvot kopā un – izšķirties. Šķiršanās ir neatņemama attiecību sastāvdaļa, ko iespējams lemts piedzīvot ikvienam no mums, neatkarīgi no tā vai šķiršanās ir dēļ partnera nāves, došanās dzīvot vai strādāt uz citu valsti vai tādēļ, ka kāds no partneriem nav spējīgs dzīvot apstākļos, kādi ir izveidojušies kopdzīves rezultātā. Brīdī, kad rodas vēlme visu atbildību par notikušo novelt uz partneri, būtu labi atcerēties senu gudrību, ka viena pagale nedeg un dūmi nav bez uguns. Dažādos dzīves periodos pārī var mainīties, kurš mīl vairāk, kurš mazāk. Tomēr, brīdī, kad viens no partneriem paziņo par vēlmi šķirties, otrā var rasties ne tikai jau iepriekš minētās emocijas, bet arī neapzināta greizsirdības sajūta, kas var balstīties nepārliecinātībā par sevi, bailēs pazaudēt ierasto dzīves ritmu, drošības sajūtu, kas dažos gadījumu ir ļoti mānīga un pilna ciešanu. Katram no mums ir savs priekšstats par to kā vēlamies, lai mūs mīl, kā pret mums izturēties, tomēr ne vienmēr iedomājamies savas vēlmes paust skaļi. Tā ir viena no būtiskākajām kļūdām, jo partneri, neskatoties uz savstarpējām jūtām, var nerunāt vienā valodā. Šķiršanās ir brīdis, kad katrs cenšas aizstāvēt savas intereses, bieži vien nerēķinoties ar apkārtējiem, ar savu vārdu vai darbu sekām. Neskatoties uz dažāda veida pazīmēm, kas jau labu laiku iepriekš par to vēsta, vissmagāk šķiršanās tiek pārdzīvota tad, ja kāds no partneriem savu lēmumu paziņo negaidīti.

Šķiršanās ar cieņu

Viens no šķiršanās priekšvēstnešiem ir vēlme kādu laiku padzīvot atsevišķi. Ļoti retos gadījumos pāri sanāk kopā un turpina attiecības jaunā kvalitātē. Tanī pašā laikā attiecības, kas izjūk starp partneriem, kas dzīvo dažādās pilsētās vai valstīs, var uzskatīt par vissaudzējošākajām, jo abi partneri pakāpeniski sāk pierast pie otra prombūtnes, jaunu attiecību veidošana kļūst organiska dzīves sastāvdaļa.

Diemžēl sabiedrībā valda priekšstats, ka bijušie laulātie kļūst par ienaidniekiem. Tajā pašā laikā, ja attiecības paliek labas, šķiršanās procesu pārvarēt ir daudz vieglāk gan pieaugušajiem, gan bērniem. Kad partneri izšķiras mierīgi, saglabājot labas attiecības savā starpā, tad cietusī puse, ja viens no viņiem šķīries dēļ jaunām attiecībām, daudz ātrāk ir gatava sākt jaunas partnerattiecības. Būtiski saprast, ka šķiršanās ir tas, ko abi partneri ir kopā veidojuši - sākumā tās bija attiecības un tad viss, kas novedis pie esošās situācijas. Ja šķiroties partneri lamājas, negatīvās emocijas tikai pastiprinās, bet, ja spēj paskatīties viens uz otru ar cieņu, atceroties iemeslus, kādēļ viņi sagājuši kopā, pozitīvo otrā un spēj šķirties kā draugi, kas tikai dzīvo atsevišķi, šķiršanās tiek pārdzīvota vieglāk un cilvēki ir gatavi jaunām partnerattiecībām. 

Abiem sāp vienādi?

Jāatceras arī par atšķirību vīriešu un sieviešu psiholoģijā – veidā kā tiek pārvarētas skumjas un depresija. Sieviete ir emocionāla un viņai raksturīgi savu emocionālo spriedzi, depresiju izreaģēt pēc iespējas ātrāk, gan aktīvās sarunās ar draudzenēm, gan citos veidos, tanī pašā laikā vīrieši šķiršanās izraisīto depresiju pārdzīvo slēptākā veidā attiecībā pret sevi un apkārtējiem (es neļauju sev sajust to, ko jūtu, lai neliktos vājš sev un citiem). Līdz ar to patiesās šķiršanās izraisītās sāpes izpaužas vēlāk. Ja sievietei pēc nopietnas šķiršanās, nepieciešams aptuveni gads, lai pilnībā spētu sevi savākt, tad vīrietim, ņemot vērā, ka darbs ar emocijām tiek sākts vēlāk, tas var aizņemt vēl ilgāku laiku – pat līdz diviem gadiem. Ja šķiršanās bijusi īpaši emocionāla, tad jaunas attiecības uzreiz nav gatavi uzsākt neviens no viņiem. Interesanti, ka bieži vien šis ir laiks, kad vīrietis var nonākt pie saprašanas, ka attiecības nemaz nav bijušas tik sliktas un censties tās atjaunot. 

Autore: Rita Garnaka, mākslas terapeite specializācijā drāmas terapija