Reāli attiecību stāsti par totālu raksturu nesaderību

Raksturs esot tieksmju un noslieču summa. Tātad arī - laime un nelaime, mijoties viena aiz otras, novij raksturu kā bizi. Paraudzīsimies labāk, ko raksturi dara ar cilvēkiem.

Maldas stāsts:

"Tos trūkumus, kurus viņā saskatīju, domāju, aizpildīšu ar savu enerģisko un mērķtiecīgo raksturu. Gaidāmais bērns lika mums apprecēties. Viņš bija pārāk lēns visos darbos, bet es vēl centos iemācīt viņam, kas vīrietim būtu jādara. Bet viss vienalga gūlās uz maniem sievišķīgajiem pleciem. Atklājās galīga raksturu nesaderība - ja es kaut ko gribēju mainīt un atjaunot dzīvokļa interjeru, lai būtu mājīgāk, viņš neko nedarīja un neļāva arī man. Tas pats vecais esot pietiekami labs. Un tā visu dzīvi - ja es teicu un darīju, lai būtu "balts", tad viņu apmierināja viss "melnais". Šķirties viņš arī negribēja, jo jādzīvo kopā bērna dēļ, lai viņam būtu redzams pareizs dzīves modelis... Tagad bērns izaudzināts, un man laiks sākt jaunu dzīvi."

Aijas stāsts:

"Viss bija tik labi pašā sākumā... Pēc tam, ar gadiem viņš galīgi izmainījās - teica, ka es sākot iesūnot, bet viņš tā nevarot un negribot. Viņam griboties sabiedrību, nevis sēdēšanu mājās pie televizora. Bet es gribēju, lai viņš ar mani būtu mājās. Es mēģināju visādi viņu noturēt mājās, bet viņš tik rāvās prom. Meita ir atsitusies viņa raksturā, arī vairāk skrien apkārt, nekā ir mājās. Ar tēvu pat pilsētas pasākumos satiekas un dejo. Bet uz mana kakla ir visa saimniecība. Tā ka nav laika padomāt par izpriecām..."

Stāsta Normis:

"Mums nekad nav bijis kopīgu interešu. Iemīlēšanās pāriet ātri, paliek kopā dzīvošana un kopīgas rūpes. Svarīgas ir arī kopīgas vērtības. ja vērtības ir sakārtotas abiem vienādā secībā, tad ir labi, jo vienmēr var vienoties, kas ir galvenais abiem un ģimenei. varbūt mums arī nebija saderības rakstura ziņā, toties vērtības bija vienādas. Kad zaudēju sievu, tad sapratu, cik reti tas ir ar citiem cilvēkiem - tāda vienota vērtību sistēma. Tas nekas, ka dažāda enerģija vai aizraušanās, jo viss pārējais to kompensē. tagad, kad būtu jāsāk no jauna dzīvot, šis bijušais labais labā nozīmē traucē..."

Tikai nez kāpēc, dzīvojot kopā, viņu vairs nemaz neinteresē hokejs, bet viņam riebjas teātris.

Ilzes stāsts:

"Sastrīdējāmies ne pa jokam. Šis vīrietis tā arī man pateica, ka mums ir pilnīga raksturu nesaderība. Pagāja pāris mēnešu, viņš atkal zvana, ka vajag satikties un izrunāties. Sākām atkal satikties. Mūsu attiecības bija vētrainas - tad pacēlumi, tad kritumi. patiešām bijām ļoti atšķirīgi, arī bieži strīdējāmies. Bet atkal un atkal pievilkām viens otru un atkal šķīrāmies. Laikam nebija lemts tādām attiecībām tirpināties, jo mūsu raksturi bija diametrāli pretēji. Mums kā diviem atšķirīgiem cilvēkiem kopā bija arī interesanti, kaut dažreiz ļoti sarežģīti, un tas vienmēr nogurdināja. tagad man pietrūkst tā asumiņa, kas bija ikdienai kā sāls pie zupas."

Aigara stāsts:

"Ar jebkuru raksturu var sadzīvot. Man ir gadījies būt dažādās pasaules valstīs un sadzīvot ilgi kopā pat tad, kad liekas, ka kopīgu valodu neatrast. Man šobrīd ir attiecības jau trīs gadus, lai gan raksturā esam kā diena un nakts. Es esmu Dvīnis, viņa - Lauva. Mēs esam iemācījušies spēlēties ar otra raksturu, kad galvenais ir - nepārkāpt to smalko robežu un nesākt spēlēties ar jūtām. Ir labs teiciens:" Kas mīlējas, tas ķīvējas". Tikai kašķējoties nevajag vainot raksturus."

Par sevi stāsta sieviete, kas sevi dēvē par Saulīti:

"Nu jau pagājuši 15 gadi, ģimenē aug divas atvases, un tikai tagad parādās īstais vīra raksturs. Varu droši teikt, ka mums ir raksturu nesaderība. Tādu cietsirdību, nežēlību līdz šim viņā nebiju manījusi. Ar to ir grūti sadzīvot. Vai tad raksturs var tā mainīties? Ar gadiem cilvēkam vajadzētu būt labākam, kā labi nobriedušam vīnam...Kāpēc tad mans raksturs nemainās? Par šķiršanos domāju katru dienu."

Sandras domas par sevi un citiem:

"Katrs mēs nākam no savas ģimenes, ar savu raksturu un tradīcijām, tāpēc otrā cilvēkā meklējam ko līdzīgu sev gan raksturā, gan domāšanas veidā. satiekot cilvēku, ar kuru vēlamies saistīt savu dzīvi, mēs cenšamies meklēt kopīgo gan raksturā, gan interesēs. Biežāk sanāk tā, ka viņš interesējas par mūziku, teātri tāpat kā viņa, savukārt viņu interesē hokejs, medības tāpat kā viņu. šajā laikā mēs skatāmies caur "rozā brillēm", tāpēc otrā cilvēkā daudz ko nepamanām vai negribam pamanīt, domādami, ka būsim lielie dzīves skolotāji, kas otru izmainīs.

Domāju, ka katram jaunam pārim, dibinot ģimeni, vajadzētu dāvināt grāmatas par sieviešu un vīriešu dažādo pasaules uztveri, tad mēs viens otru izprastu daudz vairāk, un, kas zina, izšķirto laulību skaits varbūt mazinātos.

Tikai nez kāpēc, dzīvojot kopā, viņu vairs nemaz neinteresē hokejs, bet viņam riebjas teātris. Labi - pašu neinteresē, bet mēs jau gribētu arī otru noniecināt, kā pārslēdzot TV kanālu. Kāpēc mēs vairs nerēķināmies ar otra vēlmēm? Jā, sievietes un vīrieša domāšanas veids atšķiras, bet kāpēc nepaejam pussolīti pretim uz saprašanos? Domāju, ka katram jaunam pārim, dibinot ģimeni, vajadzētu dāvināt grāmatas par sieviešu un vīriešu dažādo pasaules uztveri, tad mēs viens otru izprastu daudz vairāk, un, kas zina, izšķirto laulību skaits varbūt mazinātos. Raksturu nevar mainīt, bet, ja pats grib, tad pieslīpēt gan var. Tas ir secinājums no manas dzīves."

Stāsti no savulaik skanējušā raidījuma "Sirdslietu aģentūra" vadītāja Dzintara Tilaka grāmatas "Latviskās sirdslietas" (Pētergailis).