Šķiršanās. Par viņu vairs nekad nerunāsim...

Mums šķiet, ka, aizmirstot par kādu nepatīkamu cilvēku, mēs atbrīvojamies no visām problēmām, kas ar viņu saistās. Patiesībā tādā veidā mēs varam nodarīt ļaunu ne tikai sev, bet arī saviem bērniem, kas „izstumto” radinieku nekad pat nav redzējuši. Kādu izstumjot no sistēmas, tiek radītas psihoemocionālas lamatas, jo, kā saka – „zārks jau nevar palikt tukšā”. Parādās iespējamība dažādu slimību, traumu, negadījumu ienākšanai ģimenē bez racionāla pamata, kuru iemesls ir ģimenes kā sistēmas vajadzība saglabāt savu veselumu un atgriezt ģimenes informatīvajā laukā „izstumto” personu.

Kāda no vecākiem noliegšana rada vietu slimībām

Īpaši būtiski tas ir gadījumā, ja šķirās pāris, kam ir kopīgi bērni, jo, pēc sistēmiskās pieejas viedokļa, īsto tēvu vai māti nekas nevar aizstāt. Audžu vecāki ir neatsverami un viņu ieguldījums bērna audzināšanā ir ļoti būtisks, tomēr emocionāli, zemapziņas līmenī bērns ir piesaistīts saviem īstajiem, bioloģiskajiem vecākiem un tam ir neapstrīdamas tiesības zināt par tiem. Ja kaut kādu iemeslu dēļ bērnam tiek liegta iespēja komunicēt ar īstajiem vecākiem vai zināt par to esamību, visdrīzāk var sākties slimošana, emocionālā nestabilitāte, koncentrēšanās grūtības mācībās u.tml. Būtiski saprast, ka šeit runa ir par pilnīgu kādas personas „izslēgšanu”.

Nav bērnam jāstāsta viss sliktais, kas bijis, bet var norādīt, ka konkrētā persona izturējusies vardarbīgi, darījusi pāri, tādēļ arī notikusi šķiršanās.

Kā ir ar vecākiem, kuri ir ilgstošos komandējumos vai peļņā ārzemēs?

Īslaicīga vai ilglaicīga prombūtne, dažādu iemeslu dēļ, protams, arī ir traumējoša, tomēr to mīkstina fakts, ka par prombūtnē esošo personu runā un atceras  ar cieņu. Tā ir būtiska nianse! Ja arī attiecības ģimenē nav bijušas labas – verbālā, emocionālā, varbūt pat fiziskā vardarbība, tanī skaitā alkoholisms, narkomānija, slepkavības, izvarošanas u.c., ignorējot šo faktu un it kā aizmirstot šo cilvēku, mēs sevi tikai mānām, ka problēma ir atrisināta, jo informācija ir iekodēta mūsu ķermenī un zemapziņā, ietekmējot ne tikai pasaules uztveri, bet arī to kā reaģējam uz apkārt notiekošo. Nav bērnam jāstāsta viss sliktais, kas bijis, bet var norādīt, ka konkrētā persona izturējusies vardarbīgi, darījusi pāri, tādēļ arī notikusi šķiršanās. Tas ir būtiski, lai bērns sajūt, ka šķiršanās nav viņa vainas pēc, lai  rodas priekšstats par pozitīvu un negatīvu attieksmi, izturēšanos, kā arī par iespējamajām sekām.

Nav obligāti jāmīl, bet jāapzinās, ka viņš eksistē

Pasaule nav tikai laba vai tikai ļauna un ir svarīgi, ka arī bērns apzinās savas dzimtas stipros un vājos posmus, tanī pašā laikā mācoties piedot un pieņemt cilvēkus tādus kādi viņi ir. Tas nenozīmē, ka ir obligāti jāmīl cilvēki, kas dara pāri, bet ir jāatceras, ka šāds cilvēks eksistē vai eksistējis un ir ģimenes kā sistēmas neatņemama sastāvdaļa, ko nedrīkst aizmirst. Bieži vien tas palīdz „nolaisties uz zemes” un mācīties no citu kļūdām, apzinoties kas ir tas, ko nav vēlēšanās atkārtot un kādas īpašības, personības iezīmes būtu vērtīgi mainīt savā uzvedībā, lai nerastos līdzīga situācija. Līdz ar to – ja pēc šķiršanās ir lielas dusmas un aizvainojums pret partneri, primāri jāsaprot, ka tā ir jūsu reakcija un ja tikšanās ar partneri nerada drošības vai dzīvības draudus un ir skaidrs, ka viņi abi vēlās tikties, nevienam no vecākiem nav tiesību liegt savam bērnam šādu iespēju.

Autotre: Rita Garnaka, mākslas terapeite specializācijā drāmas terapija