Vecāki bieži strīdas, plāno šķiršanos. Kas jāņem vērā, lai šķiršanās noritētu bez liekiem konfliktiem

Situācijai piedāvāts ieskats iespējamajiem izejas ceļiem un risinājumiem, tomēr šīs nav ātrās receptes, kā novērst ķibeles ģimenē. Lai esošās problēmas atrisinātu, pārmaiņas būtu ilgtermiņa un drīz vien viss neatgrieztos vecajās sliedēs, nepieciešams gribasspēks, mērķtiecība un dažkārt arī speciālista strukturēta palīdzība.  Aicinām izlasīt arī tad, ja nesaskaraties ar aprakstīto situāciju - sniegtā informācija var izrādīties kā palīgs sevis un savu bērnu tuvākai iepazīšanai, dažādas rīcības iemeslu saprašanai. 

Situācija

Vīrs un sieva vienmēr ir bijuši prasīgi viens pret otru, turklāt ar tendenci vienam otrā ieraudzīt sliktās lietas, kā arī viens otru vainojuši visās neveiksmēs. Attiecībās bijis ilgstošs atsalums. Bērni – 5 un 10 gadus veci – ir sākuši nojaust, ka vecāki viens pret otru izturas citādi, taču, kad viņiem ko jautā, viņi atrunājas, ka bērni ir par mazu, lai saprastu šādas pieaugušo darīšanas. Daudzkārt vecāki strīdoties ir pieminējuši šķiršanos, kā arī par to runājuši mierīgos brīžos. Tomēr kādu dienu lielais strīds vecāku starpā ir beidzies ar to, ka vīrs sametis somā savas mantas un aizskrējis prom. Mamma palikusi raudot un bērniem skaidrojusi, ka tētis mūs ir pametis, mums būs jātiek galā pašiem. Kad tētis bērniem piezvanot, viņš stāstot, ka viss būs labi un lai bērni klausa mammu. Vecāki ir vienojušies šķirties, taču viņu sarunas joprojām ir emocionālas un konfliktējošas – viņi strīdas par mantas dalīšanu un kurš maksās kredītu par dzīvokli.

Mammas skatpunkts: Mēs patiesībā jau sen bijām izšķīrušies, tikai nezinu, kāpēc turpinājām dzīvot kopā. Viss tāpat bija uz maniem pleciem. Šobrīd man svarīgi, lai vīrs pēc iespējas ātrāk pārformē dzīvokļa kredītu uz sevi – viņam saviem bērniem ir jānodrošina dzīvesvieta, es tādu kredītu viena nomaksāt nespēju.

Tēta skatpunkts: Ir tā, ka pret sievu jau sen neko nejutu, dzīvojām kopā pieraduma pēc, bet tagad būs labāk.

Bērnu skatpunkts: Mēs gaidām, kad tētis nāks atpakaļ. Uzrakstījām tētim vēstulīti, bet nezinām, vai viņš to ir saņēmis.

Iespējamās vecāku grūtības

• Vecāki ir izšķīrušies fiziski, vīrs dzīvo atsevišķi, un abi sākuši dalīt mantu, jautājumu par bērniem un viņu lomu šajā situācijā atstājot bez ievērības.
• Šķiršanās uzsākta kā kauja, un tai pietrūkst plānveidīguma. Abi vecāki ļaujas emocijām – dusmām, trauksmei, arī bailēm –, kas liedz veidot jēgpilnas un uz risinājumu vērstas sarunas.
• Tētis ģimeni ir pametis pēkšņi, tādējādi gan pats sevī, gan bērnos un sievā izraisot emocijas, kas rada negatīvu noskaņojumu.

Iespējamās bērnu grūtības

• Bērniem par vecāku šķiršanos nav pietiekamas informācijas. Viņi joprojām veltīgi cer uz tēta atgriešanos, ilgojas pēc viņa, jo tētis ir aizgājis pēkšņi.
• Bērni jūtas dusmīgi un reizē izmisuši par tēta aiziešanu.

Iespējamais rīcības plāns vecākiem

• Veidot tādu komunikāciju, kurā ir minimāli strīdi un kas vērsta uz sadarbību. Šķirot attiecības, pašu spēkiem nereti ko tādu ir grūti īstenot, tāpēc sarunās ir vērts piesaistīt mediatoru vai psihologu. Pētījumi liecina, ka šādi šķiršanās var būt veselīgāka visiem iesaistītajiem (1).
• Pirms diskusijām ar partneri vēlams sagatavoties – brīdī, kad jūtaties mierīgi, uzrakstiet pārrunājamās lietas, jo emociju karstumā būtiskas detaļas var aizmirsties. Ja jūtat, ka klātienes sarunām šobrīd pāragri, dažas nianses iespējams apspriest e-pastā.
• Vienojieties ar partneri šķiršanās procesu organizēt tā, lai bērniem būtu pēc iespējas mazāka saskarsme ar konfliktiem. Regulāra vecāku strīdēšanās bērnu klātbūtnē palielina viņu psiholoģisko un sociālo problēmu risku. Jāatzīmē, ka vecāku šķiršanās bērniem var būt traumatiska, tomēr vairāk problēmu viņi nereti piedzīvo, ja vecāki nevis šķiras, bet saglabā konfliktu pilnas attiecības (2).
• Vecākiem vajag kopīgi izstrādāt šķiršanās plānu un izspriest, kāda būs bērnu ikdiena pēc šķiršanās. Ar šo plānu nepieciešams iepazīstināt bērnus, kā arī vienmēr uzturēt atklātas sarunas. Bērniem izdzīvot situācijas ļoti palīdz, ja vecāki pret viņiem ir godīgi, atklāti runā par izjūtām un pārmaiņām, ko ģimene piedzīvo, neatrunājoties, ka bērni ir pārāk mazi, lai saprastu, tāpat arī regulāri apstiprinot, ka vecāki viņus mīl un šķiršanās nav saistīta ar viņiem. Bērni iegūst no godīgām sarunām par pārmaiņām ģimenē, ko viņi piedzīvo. Daudzos gadījumos pēkšņas izmaiņas var būt daudz par grūtu bērniem. Ja pāris šķiršanos būtu izplānojis un bērniem saudzīgā veidā izstāstījis, ka drīzumā gaidāmas pārmaiņas, informējot, kad tētis sāks dzīvot atsevišķi, kur viņš dzīvos, kā tas mainīs ierasto ikdienu, proti, pieradinot pie šīs domas pakāpeniski, bērniem tas būtu mazāk traumatiski. Visticamāk, bērni raudās jebkurā gadījumā, tomēr tas būs mazāk sāpīgi.

Būtu vēlams, lai vairākas nedēļas pēc bērnu informēšanas ģimene turpinātu dzīvot ierastajā ritmā, taču bez pāra konfliktēšanas vai savstarpējas nesarunāšanās. Bērniem palīdz tas, ja viņus savlaicīgi aizved uz tēva jauno mājokli, iesaista viņus mājas iekārtošanā – lai bērni sajūt, ka joprojām ir daļa no tēva dzīves. Nevajadzētu uz pārvākšanās laiku bērnus aizvest prom no mājām, piemēram, pie vecmāmiņas. Jo bērni baidās, ka tā vecāka dzīvē, kurš aiziet, viņi vairs neieņems svarīgu vietu.

• Bērniem nepieciešams nodrošināt tuvu kontaktu ar abiem vecākiem. Pretēja situācija var radīt paaugstinātu stresu, dusmas, bailes un citas emocijas, kas šķiršanās procesu bērniem dara ļoti grūtu.

Zēniem tipiskākā reakcija ir fiziska un verbāla agresija, meitenēm – verbāla. Jāatzīmē, ka bērnu reakcijas uz vecāku nesaskaņām vai šķiršanos ir dažādas – kāds var arī noslēgties, kļūt depresīvs, tāpēc bērnu uzvedības izmaiņām ir jāpievērš uzmanība. Bērnu reakcijas ir atkarīgas arī no viņu vecuma – astoņus gadus vecs bērns, iespējams, kļūs rupjš, izaicinoši runās pretī vecākiem, piedzīvos izmaiņas ēstgribā, sekmju pazemināšanos skolā, bet trīspadsmit četrpadsmit gadu vecs bērns var sākt lietot alkoholu vai citas atkarību izraisošās vielas, savukārt meitene var piedzīvot pāragru grūtniecību.

Gadās, ka šķiroties kāds no vecākiem otram (biežāk mātes tēviem) pilnībā liedz iespēju tikties ar bērniem, neapzinoties sekas, kādas šī rīcība var atstāt ilgtermiņā. Pieaugot bērns vērtē un mācās savstarpējo attiecību modeli no tuviniekiem – kā izturēties pret sievieti, vīrieti, kā rīkoties konfliktsituācijās utt. Pēc attīstības psiholoģijas, dažādos vecumposmos veidojas dažādas personības iezīmes, kas būtiski ietekmē bērna attīstību un prasmi iekļauties sabiedrībā, riskēt, būt par sevi pārliecinātam, radošam, drošam vai pretēji. Disharmonijā augušam bērnam nereti rodas problēmas savas personīgās dzīves izveidē.

• Lai bērni piedzīvotu labāku pāreju no līdzšinējā uz jauno, ir ļoti vēlams saglabāt to ikdienas ritmu un rituālus, kādi ģimenei līdz šim ir bijuši. Piemēram, ja tētis trešdienās bērnu ir vedis uz treniņu, tad turpināt to darīt, neraugoties uz to, ka pie tēva bērnam plānots dzīvot tikai nākamnedēļ. Pēc iespējas ir jānodrošina laiks, ko bērni var netraucēti pavadīt kopā ar katru vecāku. Kontaktu nodrošina kopīgas nodarbes, aktīvas rotaļas, tāpēc vērtīgi ir ieviest jaunus rituālus. Kopumā situācijai, kad mamma un tētis dzīvo šķirti, bērni lielākoties pielāgojas divu gadu laikā.
• Vecākiem jārūpējas ne tikai par bērnu, bet arī par savu labsajūtu. Lai arī pāris secina, ka tuvība vienam pret otru sen jau zudusi, šķiršanās var būt nomācoša, tāpēc rūpes par sevi ir īpaši svarīgas. Vēlams iesaistīties tādās aktivitātēs, kas vienmēr sagādājušas prieku, lai gan varbūt sen nav darītas, vai arī meklēt jaunus vaļaspriekus. Rūpējieties par savu veselību!
• Meklējiet un neatsakiet atbalstu, ko piedāvā radi, draugi un speciālisti. Šķiršanās laiks sagādā grūtības visiem ģimenes locekļiem, tāpēc atbalsts nepieciešams visiem. Lai saprastu un vadītu savas emocijas, kā arī palīdzētu bērniem pielāgoties ievērojamajām izmaiņām, var apmeklēt, piemēram, skolas psihologu. Pieaugušajiem ir vērts pārdomāt, kas bija laulības izjukšanas iemesli. Arī šo jautājumu var pārrunāt ar psihologu vai psihoterapeitu, lai izvairītos līdzīgas kļūmes pieļaut citās partnerattiecībās.

Atsauces uz pētījumiem:

1. Shaw, L. A. Divorce Mediation Outcome Research: A Meta-analysis. Conflict Resolution Quarterly, 27(4), 2010, 447–467.
2. Kelly, J. B. (2012). Risk and Protective Factors Associated with Child and Adolescent Adjustment Following Separation and Divorce. In: Kuehnle, K.; Drozd, L. (Eds.). Parenting Plan Evaluations: Applied Research for the Family Court. New York: Oxford University Press, 2012, 49–84.

Autors: Mammamuntetiem.lv

Konsultēja: klīniskais psihologs Edmunds Vanags