Vientuļā mamma: "Viņš mūs pameta, bet meita skumst pēc tēta...”

Arī no pirmajām attiecībām, kas ilgušas desmit gadus, sievietei ir dēls un līdzīgs stāsts – vienā dienā vīrietis paziņojis, ka iet prom un aizgājis bez īpašiem paskaidrojumiem. Šīs viņai bijušas otrās nopietnās attiecības, kurās piedzimušas divas meitiņas. Viena ir trīsgadniece, otrai ir nepilni divi gadi. Pēc jaunā gada nosvinēšanas viņas dzīvesbiedrs aizgājis pie citas sievietes ar četriem bērniem “un līdz šim ar mums nav sazinājies. Viņš meitas ļoti mīlēja, vecākā meita “tēto”, gaida viņu un skumst. To izturēt ir visgrūtāk”.

Ko teikt meitām? 

Speciāliste atzīmē, ka tagad lielākais grūtums gulst uz mammas pleciem, un viņai jāiemācās ne tikai izskaidrot lietas savai lielākajai meitiņai, bet arī jāprot mierināt viņu: “Bērniem trīs gadu vecumā var būt dažāda attīstība, un katrs vecāks jau zina, kā vislabāk runāt ar savu bērnu, lai viņš spētu uztvert sarežģītas lietas. Var ņemt talkā pasakas, sakot, ka mamma un tētis viens otram vairs nesmaidīja, sirsniņas nepukstēja tā, lai mīlētu viens otru... Man viena trīsgadīga meitenīte teica – vienā mājā var dzīvot tikai tie cilvēki, kuri mīl viens otru! Savukārt citi trīsgadnieki klusē.” 

…vienā mājā var dzīvot tikai tie cilvēki, kuri mīl viens otru! 

Iveta Pļaviņa iesaka ņemt talkā papīru un zīmuļus un caur zīmējumu pastāstīt notikušo – kā mamma un tētis satikās, cik ļoti viņu abu sirsniņas pukstēja, tāpēc viņi sāka dzīvot kopā, tad piedzima meitiņa, pēc tam viņas māsiņa, tad var ilustrēt darbu, mājas jeb ikdienas gaitas, kad katrs skrien uz savu pusi un teikt, ka šī skrējiena dēļ sirsniņas vairs nepukstēja un nesmaidīja viena otrai. Mamma un tētis to vairs nevarēja izturēt, jo ir bēdīgi, ja sirsniņas  nesmaida, un tāpēc sāka dzīvot atsevišķi. Tā kādreiz notiek. “Galvenais, lai abu vecāku stāsts nav pretēji atšķirīgs,” uzsver speciāliste.

Nevajag dot instrukcijas 

“Bērniem nav jācieš, ja vecāki izšķiras, bet bērni ir vislielākie cietēji diemžēl,” savā vēstulē norāda lasītāja un psihoterapeite Iveta Pļaviņa papildina sakot, ka tieši trīs gadu vecumā meitenēm sākas periods, kad tētis kļūst īpaši svarīgs: “Tēta apbrīna, actiņu mirkšķināšana viņam un daudzas citas lietas, ko trīsgadīgas meitenes dara tieši ar savu tēti, ir būtiskas viņu attīstībai.” 
Speciāliste rosina tomēr censties sazināties ar meiteņu tēti, jo “vissvarīgākā ir abu vecāku saruna”. Neitrāla, nerisinot jautājumus – kādēļ viņš aizgāja? “Tie būs jāatrisina, bet vispirms ir jāsakārto jautājums “tēva–bērna attiecības”. Kā jau mamma minēja savā vēstulē, izšķiras sieviete ar vīrieti, bet neizšķiras vecāki. Tāpēc ir svarīgi pajautāt, kā viņš kā tētis redz iespējas satikties ar saviem bērniem? Un galvenais nedot instrukcijas, savus priekšlikumus, bet uzklausīt, kādu risinājumu piedāvā tētis pats,” norāda Iveta Pļaviņa.  
Speciāliste norāda – ja vīrietis neatbild uz telefona zvaniem, šo jautājumu var mēģināt atrisināt ar īsziņu vai e-pasta palīdzību, uzrakstot, ka meitiņa ilgojas satikt tēti un pajautāt, kā viņš to varētu izdarīt. 

Iespējams, vīrietis nevēlēsies apciemot viņas mājās, tad var sarunāt tikšanos parkā vai kur citur. 

Vismaz sākumā, līdz šīs tēva–bērna attiecības kļūst stabilas. Lai bērnam un pašiem pieaugušajiem nebūtu jādzīvo neziņā, vajadzētu vienoties par konkrētiem tikšanās laikiem un vietām arī turpmāk. Tāpat abiem vecākiem ir svarīgi vienoties, ko tieši viņi teiks saviem bērniem par šķiršanos un visu pārējo, kas ar to saistās. “Lai nav tā, ka viens, piemēram, sola tikšanos ar tēti pirmdien, bet otrs – piektdien,” saka Iveta Pļaviņa.