"Pastāsti, vai tētis ir mīļš pret jauno draudzeni?" – 4 bīstami attiecību slazdi, kur bērnu neievilkt pēc vecāku šķiršanās

Gandrīz neiespējami ir satikt vecākus, kuri nemīlētu savus bērnus. Vecāki gandrīz vienmēr ir vienisprātis par vienu lietu - viņi vēlas, lai viņu bērni būtu laimīgi. "Mēs vēlamies to, kas viņiem ir vislabākais, kas ir viņu interesēs..." Vecāki var nepiekrist par daudzām lietām un var atšķirties viņu audzināšanas metodes, bet vairums mammu un tētu būs vienisprātis, ka novēl saviem bērniem visu to labāko. Arī tad, ja gadās šķirt laulību, vairums cer, ka bērni tādēļ necietīs.

Tomēr šķiršanās neizbēgami radīs sekas. Gandrīz neizbēgami būs kāda negatīva ietekme - neatkarīgi no tā, cik vecāki to darīs harmoniski vai cik veci ir bērni.

Apzinieties, ja grasāties šķirties, tas sāpinās gan mazus bērnus, gan tos, kuriem ir pāri 18 gadiem.

Psihologi norāda, ka bērni pēc vecāku šķiršanās var ieņemt vienu no četrām lomām, lai šādi paustu savu lojalitāti vecākiem vai vienam no viņiem, vēsta portāls psychologytoday.com.

Četri attiecību slazdi

Psihologi norāda, ka bērni pēc vecāku šķiršanās var ieņemt vienu no četrām lomām, lai šādi paustu savu lojalitāti vecākiem vai vienam no viņiem. Jūsu bērni var ieņemt vienu vai vairākas šīs lomas, tās laika gaitā var arī mainīties. Vecāki visbiežāk nemaz neapzinās, ka viņi rīcība „ieliek” bērnus neveselīgās lomās. Labā ziņa ir tā, ka, apzinoties šos slazdus, jūs varat palīdzēt saviem bērniem no tiem atbrīvoties. 

1) Spiegs ("Vai tētim ir jauna draudzene?")

Kad jūs jautājat savam bērnam, kā viņi pavada kopā ar otru vecāku, tas bieži vien viņiem rada neērtības. Reiz kāds bērns psihologam atzina: “Es jūtos slikti, ja stāstu savai mammai, cik ļoti man ir jautri ir pie tēta. Tāpēc es viņai stāstu, ka tētis neprot gatavot ēst vai to, ka es vēlētos būt kopā ar viņu”.

Tāpēc vecākiem jāsaprot, ka bērns mīl savus abus vecākus un vēlas pret viņiem abiem būt lojāls.

Kad uzdodat jautājumus par to, ko viņi dara, ko viņi redzēja un kur viņi devās, jūs ieliekat savu bērnu spiega lomā. Vēl sliktāk ir, ja jautājat par sava bijušā partnera jaunajām attiecībām.

Ir gadījumi, kad bērni labprāt stāsta, ko viņi ir piedzīvojuši otra vecāka mājās. Ja viņi vēlas par to runāt, pievērsiet uzmanību savām atbildēm un ķermeņa valodai. "Es ļoti priecājos, ka jums bija jautri picas ballītē!" ir lieliska reakcija, savukārt jautājumi “Kas vēl bija picas ballītē? Vai bija tēta jaunā draudzene? Kā viņš pret viņu izturējās?" nav. Tā jau ir informācijas izspiegošana no jūsu bērna.

2) Ziņotājs (“Pasaki savai mammai, ka viņai man jāpiezvana!”)

Atzīsim, daudzi vecāki pēc šķiršanās vēlas pēc iespējas mazāk kontaktēties viens ar otru. Jums var šķist, ka otrs vecāks ir kontrolējošs vai kļuvis neiecietīgs. Iespējams, ka viņš vai viņa nav mainījusies, bet jebkāda saziņa ar viņu šķiet sāpīga, satraucoša vai stresa pilna.

Tāpēc daudzi izvēlas izmantot savus bērnus kā ziņnešus, piemēram: "Pastāsti savam tētim, ka es jūs sestdien savākšu ap astoņiem no rīta, lai mēs varētu doties uz dzimšanas dienas ballīti." Vai arī: "Pajautājiet savai mammai, vai tas ir labi, ja mēs dosimies uz laukiem skolas brīvlaikā."

Viens no sliktākajiem variantiem ir: "Pastāstiet savam tētim, ka es joprojām neesmu saņēmusi alimentus".

Neprasiet saviem bērniem nodot informāciju jūsu starpā. Atrodiet citus saziņas veidus, iespējams, izmantojot īsziņas, e-pastu vai sociālo tīklu sniegtās iespējas. Ja saziņai nepieciešams kāds, izmantojot kādu pieaugušo no ģimenes, bet ne bērnus.

3) Uzticības persona (“Es pastāstīšu, kāpēc tētis mūs pameta…”)

Bērni šķiršanās laikā bieži kļūst “pieauguši”. Tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka viņiem jābūt nobriedušākiem un uzmanīgākiem pret saviem vecākiem. Kad sakāt savam dēlam: “Tu tagad esi mājās galvenais vīrietis”, jūs lūdzat savam bērnam kļūt pieaugušam.

Daudzi bērni līdz galam nesaprot, kāpēc vecāki izšķīrās. Bieži vien vecāki vēlas būt patiesi un atklāj partnera ārlaulības sakarus, atkarību no azartspēlēm vai alkohola.

Psihologi iesaka kritiski izvērtēt bērniem sniegto informāciju, ļoti iespējams, ka viņi jūtas sāpināti jau no tā vien, ka viņu ģimene ir izjukusi, nav nepieciešams uzreiz atklāt, kādas nepilnības ir tētim vai mammai. Vecākus bieži vien šķiršanās procesā pārpludina emocijas, tas ir normāli. Taču nav normāli tās visas uzgrūst bērnam, kuram pat vismierīgākā un harmoniskākā šķiršanās ir trauma.

4) Sabiedrotais ("Tev mani jāatbalsta un tagad jābūt manā pusē...")

Dažkārt vecāki savu bērnu ieceļ savā komandā, es pret savu bijušo. Dažkārt pats bērns domā, ka jums ir nepieciešams sabiedrotais, ja uzskata, ka sliktais tētis vai mamma nu ir prom. Dažkārt bērni pauž tādu lojalitāti pret vienu no vecākiem, ka satikt otru vecāku viņiem jau šķiet nodevība. Vecākiem ir svarīgi saprast, ka laulības šķiršanā cīnās abi partneri, bērnam ir jānodrošina neitrāla pozīcija.

Ja gribat kļūt par vienas komandas spēlētājiem, jūs tikai darāt pāri bērnam, kurš alkst abu vecāku mīlestību un uzmanību. Atkārtojiet neskaitāmas reizes, ka abu vecāku attiecības ir viņu starpā, ka tā nav nedz bērna atbildība, ne viņa rūpes. Ļaujiet viņam saprast, ka šķiršanās nav karš, kurā kāds ir uzvarējis un zaudējis, ļaunais vai labais. Attiecības beidzās jums, ļaujiet, lai tās viņam saglabājas labas ar abiem vecākiem.