No meitenes kļūt par māti
Esot pirmo reizi gaidībās, iztēlojos savu pirmo tikšanos ar bērniņu klātienē — domāju, ka sajutīšu viņu kā senu draugu, jo esam ik dienu bijuši kopā deviņus mēnešus, bet domās saistījušies krietni ilgāk. Tomēr, kad mazulis izslīdēja no savas uzticamās mājvietas, mani drīzāk pārņēma pārsteigums.
„Bēbītis,” bija mani pirmie vārdi, pilni mulsuma, manī nebija ne
vēsts no „plānotās” „sen esam pazīstami” sajūtas. Pirmajā mirklī
mazais izskatījās citāds, nekā biju iedomājusies. Pat pasvešs.
Slidens (turēšu cieši!). Un ļoti, ļoti patīkami smaržojšs.
Tikai aptuveni ar stundas nobīdi laikā nāca manis gaidītā „senā
drauga izjūta”. Mūsu ilgi gaidītais mazulis ir — sagaidīts. Lai gan
tam, ka esmu māte, tā pa īstam spēju noticēt tikai pēc kādiem trim
mēnešiem...
Pārorientēšanās uz mammas lomu
Varētu domāt, ka pēc dzemdībām sievietēm jāizjūt prieks un tikai
prieks. Tomēr gan hormonālo svārstību dēļ, gan tādēļ, ka, īpaši pēc
pirmā bērniņa, jāgūst pilnīgi jauna dzīves pieredze, var rasties
emocionālas svārstības — no lielas emocionālas pacilātības līdz pat
raudulībai, depresīvām izjūtām.
Vajadzīgs laiks, lai aprastu ar jauno lomu. Svarīgi, lai apkārtējie
jauno māmiņu šajā laikā neapgrūtinātu ar mājas darbiem un citiem
pienākumiem — lai viņa izbauda šos pirmos kopābūšanas mirkļus ar
bērnu!
Ideālā turpmākais notiek simbiozē „māte–bērns”, t. i., viņi dabiski
dzīvo, ir kopā un viens otru izjūt, ja vien simbioze netiek
izjaukta.
Bērns, pirmajā dienā vairāk guļot, dod laiku sievietei
pārorientēties uz jauno — mammas — lomu. Jau dzemdībās viņa ir
„piedzimusi” kā māte. Taču tas ir tikai sākums. Un arī vecāku
prasmes var pieaugt un pieaugt — tā īsti par vecākiem mēs kļūstam
visu dzīvi.
Tad, vilšus vai nevilšus, apkārtējie izsaka savus uzskatus, kas tad
ir „laba māte”.
Bērns, pirmajā dienā vairāk guļot, dod laiku sievietei pārorientēties uz jauno — mammas — lomu. Jau dzemdībās viņa ir „piedzimusi” kā māte.
No visām iespējamām lomām, šķiet, mātes lomai piedēvēts
visvairāk. Gan labais, gan sliktais. Mātes tēls gadu simteņiem ir
ļoti glorificēts — mēs taču zinām attieksmi „tu taču esi māte!” vai
„māte varone”, „ja tu esi māte, tev tas un tas ir jāzina!”… Irēnai
Kondrātei labpatīk sievietes saukt par meitenēm, jo arī „sieviete”
jau ir loma. Būtībā dzemdējusi meitene ir kļuvusi par māti…
Protams, jau grūtniecības laikā viņa šai lomai ir gatavojusies. Un
tomēr var pārņemt apjukums — kas tagad notiks?
Mēģini izprast savu bērnu
Vislabākais šajā situācijā ir nemēģināt „ierakstīties” citu
priekšstatos, kas tad ir laba māte, bet vienkārši… mēģināt izprast
savu bērnu. Mātes instinkti un simbioze „māte–bērns” attīstīsies.
Tiesa, ar noteikumu, ka mātei tiks dota iespēja būt ar bērnu,
turklāt mierīgā vidē. Ja kāds pa vidu visu laiku maisīsies, var
izjaukt dabisko simbiozes attīstību! Nav jau obligāti visu laiku
jāsēž ar savu bērnu, pārspīlēt nevajag. Bet kopābūšanas laiks ir
nepieciešams, jo tad rodas instinktīva sapratne, kas ar bērnu
notiek, ko viņš šobrīd vēlas, iemācīties atšķirt raudāšanas nianses
— kad viņš protestē par slapjām autiņbiksītēm un kad vēlas
uzēst.
Sievietei jādod iespēja pirmām kārtām savu bērnu izjust
visprimitīvākajā veidā — tuviniekiem nevajag ieplest acis, ja
sieviete brīnās par savu bērnu! Ir sievietes, kuras kautrējas:
„Zini, es uzvedos kā muļķe — es visu nakti sēdēju un skatījos, kā
mans bērns elpo.” Bet tas taču ir lieliski! Apbrīnojiet, pētiet
savu bērniņu!
Nekautrējies no tā, ko teiks citi, — mūsu sabiedrībā jau ielikta
klemme iedomāties, ka uzvedamies muļķīgi. Sievietei jāļauj
uzvesties primitīvi, jāļauj atraisīt savus instinktus! Nevar
kaunēties no tā, ka tu esi meitene, kurai ir bērns! Esi tāda! Tā ir
tava iespēja, privilēģija šajā brīdī.
Un jauki, ja apkārtējie sievieti atbalsta un iedrošina.
Teksts no Lindas Rozenbahas grāmatas Gaidības
un radības ar prieku, intervija ar psiholoģi un pēc pirmās
profesijas vecmāti — Irēnu Kondrāti. Grāmata nopērkama grāmatnīcās.
Tagad to var iegādāties arī www.davanas.draugiem.lv.