Kādas sajūtas tevi sagaida uzreiz pēc dzemdībām. Skaidro dūla

Izrādās, tas atklāj dabas gudrību, ko tā var sniegt dzemdību laikā, lai sieviete notiekošo fiziski neizjustu tik spēcīgi, kā tas ir patiesībā. Proti, ir tāds paradokss, ka dažkārt sieviete pēc dzemdībām var izjust pat lielākas sāpes un citas nepatīkamas sajūtas nekā pašu dzemdību laikā! Šīs sajūtas radību laikā smadzenes aizturēja, sargājot sievieti un palīdzot viņai dzemdībās. Taču tās atgriežas, kad bērniņš ir piedzimis, aptuveni pusstundas laikā, turklāt tas var notikt ar dubultu spēku. Tādēļ ir gadījumi, kad sieviete ļoti jutīgi reaģē uz apskati uzreiz pēc dzemdībām. Var pat būt tā, ka mediķis liek šuves plīsumu vietās, kas anestēzijas dēļ izskatās kā polsterētas, tātad nejutīgas, bet sieviete vienalga noraustās, sajūtot katru dūrienu un pat pieskārienu. Taču tikpat jutīgi jaunā māmiņa šajā mirklī reaģētu, ja pieskartos viņas rokai vai kājai.


Tikšanās ar mazuli
Labā ziņa — šīs sajūtas var krietni mazināt, novēršot sievietes domas uz ko citu: to, kā dēļ galu galā viņa ir centusies radībās — uz bērniņu. Gudri speciālisti to saprot un uzreiz iedod bērnu mātei, nepūloties mazuli pārlieku slaucīt, mērīt, testēt… Māmiņa, kas būs aizņemta ar bērnu, vieglāk pārcietīs jutības atgriešanos, apskati vai, ja vajadzēs, šuvju likšanu. Mammai mazulis ir jāredz, jāsajūt, jāsadzird, jāpasmaržo. Tas ir svētīgi gan sievietes psiholoģiskajai, gan fizioloģiskajai pašsajūtai. Bērna ādai saskaroties ar māmiņas ādu, sievietes asinīs atkal izdalās hormons oksitocīns, kas palīdz iekšējiem orgāniem atgriezties savās agrākajās „dzīvesvietās”, kā arī ierosina piena izdalīšanos. 

Tāpat sieviete pirmajā laikā pēc dzemdībām var izjust temperatūras svārstības — var sākt ļoti salt, pat ar vilnas zeķēm vasaras laikā! Var sākties muskuļu krampji, drebuļi — tā ir normāla ķermeņa reakcija uz notikušo.

Mammai mazulis ir jāredz, jāsajūt, jāsadzird, jāpasmaržo. Tas ir svētīgi gan sievietes psiholoģiskajai, gan fizioloģiskajai pašsajūtai.

Bērnam pasaule kā nomainīta
Neapšaubāmi pirmie kopābūšanas mirkļi ļoti svarīgi ir arī mazulim. Viņš dzemdību laikā ir izjutis daudz lielākas, maigi sakot, neērtības. Bērniņam radībās jāpiedzīvo nepatīkamas izjūtas: viņu spiež, stumj. Vesels mazulis, kas labi sadarbojas ar mammu, to gan mundri pārdzīvo.

Ar dzemdībām nepatīkamie pārsteigumi mazulim gan vēl nav galā. Sieviete šajā brīdī varbūt jūt zināmu atvieglojumu, bet bērns, tēlaini izsakoties, ir „izdzīts no paradīzes”: dzemdē bija 37 grādus silts, turklāt pusē pie aknām gluži kā pie krāsniņas — pat ap 40 grādiem! —, bet tagad mazulis nonāk telpā, kur labākajā gadījumā ir 25 grādi. Temperatūras atšķirība ir aptuveni tāda, ja jūs no pirts pēkšņi iekristu aukstā ūdenī!

Nākamais — bērns pirms tam peldēja šķidrumā, un piedzimstot viņš izjūt atmosfēras spiedienu, kas notur cilvēkus pie zemes. Pirms tam mazuļa plaušas bija saplacinātas, bet spiediena maiņas dēļ atveras viņa plaušu alveolas, un bērns izdara pirmo ieelpu. Ieplūstot gaisam un spiedienam mainoties no pozitīvā uz negatīvo, alveolu atvēršanās notiek diezgan strauji, kā izšaujot automātisko lietussargu!

Bērns pirmo reizi iekliedzas vai „ierunājas”. Savulaik dzemdībās, ja jaundzimušais nebļāva, viņu paņēma aiz kājām un uzšāva pa dibenu — tādu „laipnību” viņš saņēma no sagaidošajiem. Mūsdienās šādi vairs nerīkojas. Starp citu, filmās ierasts redzēt, ka bērns pasaulē ierodas ar spalgu kliedzienu. Taču ne obligāti mazajam jābļauj skaļi. Piemēram, mājdzemdību vecmātes savā praksē bieži pārliecinās, ka nesteidzīgā un mierīgā atmosfērā bērniņš drīzāk „sasveicinās” mierīgi, nebļauj pilnā kaklā un vienlaikus jūtas labi.

No pustumsas gaismā
Mazulis mēģina jaunajā telpā atvērt acis. Viņš ir pieradis dzīvot intīmā pustumsā, tāpēc gaisma, ko viņš ierauga, rada līdzīgu efektu tam, ja, ienākot no tumsas, jums acīs iespīdinātu spilgtu staru. Jebkurš apgaismojums viņam būs par spilgtu. Protams, jauki, ja viņš dzimst pēc iespējas klusinātākā gaismā. Pasaule mazajam izskatās dīvaina arī tāpēc, ka viņš ir tuvredzīgs un līdz šim pieradis skatīties, tālākais, sava pirksta attālumā.

Savirknējot šos faktus, varam vien iedomāties, kā mazais svešajā vietā jūtas. Tādēļ tik būtiski, lai šajā laikā viņam blakus būtu vismaz kaut kas pazīstams. Mamma! Neļaut pirmajos dzīves mirkļos būt bērnam kopā ar mammu būtu sadisms. Mamma bijusi bērna māja, viņa pasaule. Ja bērniņu uzliks mammai uz krūtīm, viņš sajutīs viņas siltumu, sieviete instinktīvi apliks bērnam apkārt rokas. Mazulis jau varēs uzelpot — paldies Dievam, vismaz pazīstams cilvēks un siltums. Mammai atradīsies arī pirmie vārdi, vienalga, neartikulētas skaņas vai mīļvārdiņi, un pazīstamā balss bērnu nomierinās. Tāpat mazais jau mēģinās griezt galvu uz tēta pusi, izdzirdot zināmo balsi.

Šie pirmie mirkļi, kad bērns aprod ar apkārtni un atrod tajā ko pazīstamu, ir tik būtiski, ka tikai vitālu indikāciju dēļ ir pamats bērnu atraut no mātes.

Lai būtu mierīgs pēcdzemdību periods un nebūtu jāuztraucas par ēdināšanu, mazuli iespējami agrāk jāliek pie krūts.
 

Nenovērtē par zemu pēcdzemdību periodu
Lai būtu mierīgs pēcdzemdību periods un nebūtu jāuztraucas par ēdināšanu, mazuli iespējami agrāk jāliek pie krūts. Bērns paēdīs savus trīs četrus pilienus, un viņam „iepazīšanās maltītē” vairāk arī nebūs vajadzīgs, jo pirmpienā jeb kolostrumā ir īpaša imūnvielu koncentrācija.
Pēc tam mazulis, visticamāk, aizmigs un ļaus mammai atgūties. Nereti pirmajā dzimšanas dienā bērniem ir īpaši labs miegs. To gan nevar teikt par mammām. Sievietei pēc dzemdībām ir gandrīz neiespējami aizmigt. Viņa izdzīvojusi kaut ko ļoti svarīgu savā dzīvē.
Ļoti iespējams, sieviete pēc dzemdībām vēlēsies ar kādu parunāties. Ģimenē, kurā ienācis bērns, kurā ir stabilas emocionālās saites un vecāki tiešām ir pāris, sievietei ir svarīgi, lai bērna tēvs būtu blakus, jo viņiem ir daudz, par ko runāt, vai daudz, par ko klusēt. Nevajag par zemu novērtēt tieši pēcdzemdību periodu! Var būt dažādi iemesli, kādēļ vīrs nevar tikt uz dzemdībām, bet vīrieti var iedrošināt būt kopā pēc dzemdībām.
Tāpat lieliski, ja sieviete var aprunāties ar vecmāti — gan pārrunāt dzemdības un savas sajūtas — fiziskās un psiholoģiskās —, gan jautāt padomu. Ja dzemdībās bija jāpiedzīvo kas nepatīkams vai tomēr neizveidojās laba sadarbība ar vecmāti, to var ar viņu pārrunāt. Vai arī, piemēram, var uzrakstīt vecmātei vēstuli.

Plašāk par pēcdzemdību periodu vari lasīt Lindas Rozenbahas grāmatā Gaidības un radības ar prieku intervijā ar psiholoģi un pēc pirmās profesijas vecmāti Irēnu Kondrāti.
Grāmata nopērkama grāmatnīcās un tagad to var iegādāties arī www.davanas.draugiem.lv.