Dzemdības ūdenī. Pieredze

Vakarā jutu kārtējās sāpītes, bet, tā kā nebija nekādas diži izteiktās, nodomāju, ka tā jau tikai dzemde, kas kārtējo reizi veic savu treniņu pirms LIELĀ notikuma. Sagribēju viņu pārbaudīt — iegāju vannā, un viss pārgāja. Nu ko, nodomāju, ka mazais kārtējo reizi ir mani apmānījis un varēšu iet atpakaļ gulēt. Bet, kad izlīdu no vannas, sāpes atsākās un nemaz nedomāja rimties. Knosījos gultā līdz diviem (tak’ negribējās uzreiz celt paniku un traucēt vecmātes naktsmieru), bet, kad sapratu, ka mans nemiers ir pārāk liels un pat, ja tās vēl nav dzemdības, gribas zināt, kas notiek, pārkāpu „iedzimtajai pieklājībai” un piezvanīju vecmātei. Viņa teica, ka lai tik pošos no Rīgas uz Valmieru, jo aizmigt jau tāpat vairs nevarēšot.

Lēnais sākums
Sarunājām tikties pie Vidzemes slimnīcas piecos no rīta. Tā nu man vēl bija trīs stundas laika lēnā garā sapakoties un braukt. Draudzene bija pieteikusies „šoferēt”, un mēs ar viņu visu ceļu jokojām. Viņa vēl piebilda, ka neizskatās, ka es taisītos dzemdēt (mīļotais gan bija nopietns, laikam jau uztraucies).

Pie slimnīcas mūs sagaidīja vecmāte, aizgājām rakstīt tonīšus, bet mazajam sirdspuksti tik mierīgi, tik mierīgi... ap 140, bez izrāvieniem uz augšu, kas norāda, ka mazais čuč, bet reāli viņam jau vairs nevajadzētu gulēt, īpaši jau nu kontrakciju laikā. Tad bērniņš laikam sajuta, ka par viņu tur kāds slikti izsakās, un sāka arī spārdīties, un sirdspuksti aizgāja vecmātei tik ļoti tīkamajā zigzagā. Atvērums gan tikai četri centimetri... Eh, gaidām, kas notiks tālāk.

Nākamajā apskatē izrādījās, ka process nav diez ko straujš — knapi pieci centimetri. Nu ko, gājām ar draugu ārā pastaigāties, lodājām pa slimnīcas dārzu un mežmalu stundu, mazliet apstājoties paelpot, kad tāda spēcīgāka kontrakcija uznāca (bet katrā ziņā vēl aizvien ne tik liela, lai justos diskomfortā).

Cerību pilni gājām atpakaļ uz savu ģimenes palātu un gaidījām vecmāti ar domu, ka pastaiga jau nu mazo ir baigi sastimulējusi, BET no KNAPIEM pieciem centimetriem bijām progresējuši tikai līdz..... nožēlojamiem pieciem PILNIEM centimetriem. Tajā brīdī sāpes jau bija mazliet izteiktākas, un nodomāju: ja šādā garā turpināsies, man vajadzēs mocīties bezmaz trīs dienas un nez vai līdz galam izturēšu, bet vecmāte teica, lai tik ņemam mazā drēbītes un ejam uz vannu (nodomāju — kādas drēbītes?! Šādā tempā vēl jau man pusdienu jāmokās, lai kaut vai pie pilna atvēruma tiktu!).

Vannā bija iebērtas savvaļas rožu ziedlapiņas, lasītas īstajos saulgriežos — 21. jūnijā (mmmm, ja piebāž klāt degunu, kas par skaistu smaržu!), uz vannas malas sagatavota glāze ar raspodiņu tējas, dega sveces...

Rožlapiņu vannā
Tad nu pulksten 10:45 kāpu ūdenī. Vannā bija iebērtas savvaļas rožu ziedlapiņas, lasītas īstajos saulgriežos — 21. jūnijā (mmmm, ja piebāž klāt degunu, kas par skaistu smaržu!), uz vannas malas sagatavota glāze ar raspodiņu tējas, dega sveces, lai gan ārā jau, protams, bija gaišs... Fonā no mana portatīvā datora skanēja iepriekš sagatavotā šim notikumam paredzēta mūzikas izlase (he-hē, diez kuram vēl dzemdības asociējas ar, piemēram, žēlabaino tituldziesmu no Šindlera saraksta? :D).
Kontrakcijas sāpju ziņā nepieņēmās spēkā, bet atelpas intervāli saruka aizvien mazāki... Sēdēju četrrāpus, galva uz vannas malas, mīļais masēja man muguru, tad atkal mēģināju apgulties uz muguras, bet tā nebija īpaši ērti, jo likās, ka spiež vēderu. Tā nu es tur rotēju no guļus pozas uz četrrāpus un nemaz i nemanīju, ka viss progresējis ļoti strauji — vecmāte paziņoja par septiņiem centimetriem (ohohooo, manās acīs tas bija MILZU sasniegums!) un jau apjautājās, vai neesot sajūta, ka gribas spiest. Vēl tā izteikti nebija. Vienā brīdī viņa strauji atrāva no manis roku — izrādījās, ka salēcās, jo pēkšņi bija plīsis augļūdeņu apvalks un vanna „piebira” ar baltām pārsliņām. Pēc pavisam maza brīža biju tikusi jau pie pilna atvēruma. Neilgi pirms tam man bija uznākusi sajūta, ka gribu no šīs spēlītes izstāties, ka vairs nespēju, bet pilnais atvērums bija kā jauna motivācija saņemties un godam nodarīt lietu līdz galam. :)

Nu ko, atstutēju kreiso kāju pret vannas malas iedobi, kas paredzēta sēdēšanai, ar kreiso roku ieķēros rokturī pie sienas, un aiziet! Ievilku dažas ieelpas un tad, neizpūšot gaisu, spiedu. Mīļais lika uz pieres aukstas kompreses, jo man vairs nebija stadija, ka pati spētu padzerties. Spiedu... Tad jau varēja pataustīt mataino pakausīti... Pēc kāda laiciņa pusgalviņa jau bija ārā un man vajadzēja nedaudz atelpoties, lai saņemtos GRANDE FINALE posmam. Uzmetu acis savam mīļotajam, bet šis jau nebija izturējis un emocijas gāja pāri malām/acīm... Un ar nākamo spiedienu — blurļurļur — vienā rāvienā iznāca atlikusī mazuļa galvas daļa un ķermenītis. Mazais ieraudājās, mīļotais turpināja raudāt, bet es sēdēju, apskāvusi SAVU bērniņu, un priecājos par to lielo laimi, kādu man nekad agrāk nav gadījies izjust...

Mazliet biju arī apstulbusi no tā, cik tomēr ātri no saviem gausi uz sauszemes sakrātajiem pieciem centimetriem, iekāpjot vannā, biju tikusi pie pilna atvēruma un mazā — nepilnās divās stundās. Tieši tādas dzemdības — dabiskas, nesasteigtas, bez jebkādas mākslīgas iejaukšanās un atsāpināšanas, kopā ar savu mīļoto un galvenais ūdenī — esmu ar mieru piedzīvot vēl!

Iesūtījusi: Dace, portālā mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma