Katrs bērniņš dzimst citādi... Mājdzemdību pieredze

Viņa elpoja. Maigi glāstot savu vēl nedzimušo mazuli, viņa, pilnīgi relaksējoties, plūda līdzi ieelpas un izelpas viļņiem. Viņas seja bija apgarota un izstaroja svētu mieru — tādu, kurā pasaule ir apstājusies un pieklususi, gaidot piedzimstot kādu, kuru vēl neviens nekad nav redzējis.
„Jauki viļņi,” — viņa teica. „Es tos tiešām izbaudu!”
 

Tā nebija pirmā reize, kad es biju kopā ar šo sievieti. Es iepazinu viņu dzemdējam pirmo mazuli. Tās bija dzemdības ar bezgala garu izstumšanas periodu — mēs stūmām gandrīz astoņas stundas un pauzes starp stumšanas reizēm bija 15 minūtes. Pa šo laiku mēs paguvām padzert tēju, aprunāties par iepriekšējo izstumšanas reizi un pamatīgi sagatavoties nākamajai. Lai es redzētu, ka mazulis tiešām virzās uz priekšu, es ielocīju matiņus uz mazās dzimstošās galviņas. Tad varēja redzēt, par cik milimetriem katrā izstumšanas reizē starpenes maliņa atvirzās arvien tālāk no ielocītās lociņas. Mazā piedzima spirgta un vesela, gaišos augļūdeņos un brīnišķi labā pašsajūtā. Tā nebija pirmā reize. Es pazinu šo māti, es zināju viņas vecāko meitu, kas pašreiz sēdēja man blakus un noraudzījās uz notiekošo viņas mājās. Es gaidīju izstumšanas periodu, nemitīgi pārliekot savā galvā šo iepriekšējo pieredzi un esot gatava piedzīvot ko līdzīgu arī tagad.

Tās bija dzemdības ar bezgala garu izstumšanas periodu — mēs stūmām gandrīz astoņas stundas un pauzes starp stumšanas reizēm bija 15 minūtes

Manas pārdomas pārtrauca vecākās meitas jautājums: „Vai man šodien būs brālītis?”
„Jā,” es teicu. „Varbūt vakarpusē, varbūt naktī, bet būs!”
„Es zinu,” trīsgadniece atbildēja. „Ja tu atbrauci, tad man būs brālītis!”
„Vai viņš ātri dzims?” viņa turpināja.
„Kas to lai zin`,” es atbildēju, „Katrs bērniņš dzimst citādi.”
„Es gan dzimu lēni,” teica mazā, nopietni raudzīdamās man acīs. Tas bija pārsteidzoši! Viņa nevarēja to zināt! Es paskatījos un dzemdējošo māti, bet viņa tikai elpoja.
Mazā turpināja: „Vai tu paijāsi brālītim galviņu?”
Es apjukusi mulsi teicu, ka nē.
„Mani gan tu paijāji,” — viņa turpināja mani šokēt.
Nē, to viņa nekādi nevarēja zināt, kā es kārtoju meitēna matus, viņai dzimstot. To nezina pat viņas māte! Tas bija mans vecmātes noslēpums, kā bez milimetru mēra tomēr atrast kādu atskaites punktu, pēc kā noteikt mazuļa galviņas virzīšanos ārā no dzemdību ceļiem.
Mazā izskatījās sarunu pabeigusi. Apņēmīgi piecēlās un devās lejas stāvā spēlēties pie vecvecākiem, atstājot mani dziļā mulsumā, lai neteiktu vairāk.

„Es gan dzimu lēni,” teica mazā, nopietni raudzīdamās man acīs. Tas bija pārsteidzoši! Viņa nevarēja to zināt!

Māmiņa piecēlās no savas rūpīgi iekārtotās atslābinošās pozas gultā un devās uz labierīcībām. Tas bija lejas stāvā un tualetē varēja nokļūt tikai pa samērā stāvām kāpnēm. Staigāšana viņai joprojām nesagādāja ne mazākās problēmas, pat pa kāpnēm nē.
Viņa atgriezās pēc krietna brīža ar vārdiem: „Tur lejā sēžot, man kļuva bail, ka mazais neapaukstē ausis. Tagad gan es gribu, lai tu paskaties un pasaki, cik tālu mēs esam.” Tas nozīmēja, ka viņa aicināja mani veikt pirmo vaginālo izmeklēšanu šajās dzemdībās. Kopš kontrakciju sākuma bija pagājušas piecpadsmit stundas. Viņa atgūlās gultā un es sataustīju, ka dzemdes kakls ir pilnībā atvēries. Labi pildīts augļūdens pūslītis to bija paveicis, jo mazuļa galviņa stāvēja vēl pavisam augstu.
„Tad tas nozīmē, ka es jau varu stumt?” — viņa jautāja. „Nu, principā, jā, ja tu tā gribi,” es atbildēju, īsti nesaprotot, kā viņa to grasās darīt, jo neviena stumšanas kontrakcija viņu tā īsti vēl nebija sasniegusi. Bet mēs iekārtojām viņu četrāpus balstā uz gultas malas un viņa pēc izjūtas sāka stumt...
Četrdesmit minūtes vēlāk pasauli ieraudzīja Kristofers!
 
„Kas tā par trubiņu?” pārsteigta jautāja lielā māsa, ieraugot nabassaiti.
„Tā ir nabassaite, pa kuru mazulis ēda un elpoja, kad bija vēderā,” es atbildēju.
„Man gan tā nebija tik gara!” noteica lielā māsa, un viņai bija absolūta taisnība.

 

Autors: Mājdzemdību vecmāte Dina Ceple