Pasakas par “labajiem” starpenes griezumiem un “sliktajiem” plīsumiem jeb Cita patiesība

Šoreiz manu uzmanību piesaistīja kāds citāts par starpenes griezumu dzemdībās jeb epiziotomiju: “Jāatceras, ka griezta brūce dzīst daudz labāk nekā plīsusi, tāpēc dzemdētājām nevajadzētu ļoti pārdzīvot starpenes paplašināšanu, jo parasti šī brūce tiek sašūta ar diegiem, kas uzsūcas un nav jānoņem.”.

Mēs mēdzam pārspriest citu tautu tradicionālos iniciācijas rituālus, šausminoties par izsistiem priekšzobiem vai mazo kaunuma lūpu apgraizīšanu, iestājoties meitenes dzimumbriedumam. Tomēr bez kritiskas, loģiskas pieejas turpinam sludināt un praktizēt kropļojošus, sievietes starpeni un pašapziņu traumējošus griezienus dzimumorgānos dzemdību izstumšanas perioda laikā. Patiesībā, ja mēs ielūkotos savā pieredzē un salīdzinātu divas vienlīdz dziļas brūces — asas papīra lapas radītu griezumu plaukstā ar kaķa aso nagu radītu plēstu, iespējams inficētu brūci — mēs novērotu dažas likumsakarības:

-    Grieztas brūces malas ir taisnas. Tām ir mazāk saskarsmes nelīdzenumu jeb adhēzijas punktu, tādēļ nepieciešams plāksteris, lai saturētu abas taisnās malas pēc iespējas ciešāk kopā, citādi tās nesalīp.
-    Kaķa skrāpēta brūce ātri vien pārklājas ar kreveli un dzīst, tieši pateicoties plēsto audu šķiedru nelīdzenajiem galiem, kam ir izteikta tieksme atkal savienoties ar pretējo brūces malu un saaugt.
-    Sāpes, diskomforts un plaukstas kustību ierobežojumi izteiktāk novērojami ir tieši grieztas brūces gadījumā.
 

Starpenei plīstot dabīgās dzemdībās, tā ieplīst tikai tik daudz, cik nepieciešams mazuļa piedzimšanai.

Šos vienkāršos novērojumus mēs pilnībā ignorējam, risinot jautājumu par to, kas labāk dzīst — mākslīgs starpenes griezums vai dabisks starpenes plīsums, ko radījusi bērna vajadzība pēc papildus vietas dzemdību izstumšanas periodā, ņemot vērā, ka abi starpenes traumu veidi tiek sašūti ar vienādiem pašuzsūcošiem diegiem. Starpenei plīstot dabīgās dzemdībās, tā ieplīst tikai tik daudz, cik nepieciešams mazuļa piedzimšanai. Turpretī, veicot starpenes griezumu, mēs mākslīgi varam paplašināt starpeni tik, cik atļauj epiziotomijas šķēru žākle. Dzemdību pieņēmējam taču nav zināms, cik tieši centimetru mākslīgi papildus būtu jāatvēl dzimstošajam mazulim — redzms tik, ka starpene grasās plīst.

Ja mūs nepārliecina vai nav personīgas pieredzes ar plīsušām un grieztām brūcēm mūsu ķermenī, der ieklausīties jaunākajos zinātniskajos pētījumos. Ir tāda grāmata Williams Obstetrics, kas katrus piecus gadus tiek no jauna pārizdota ASV. Īpaša ekspertu komisija šajos piecos gados apkopo jaunākos pasaules datu bāzēs atrodamos pētījumus dzemdniecībā, lai pārbaudītu un atlasītu kvalitatīvākos, statistiski ticamākos. Tiek izdarīti secinājumi un sniegtas rekomendācijas praktizējošiem ginekologiem-dzemdību speciālistiem, vecmātēm un jebkuram, kurš prot lasīt un kuram ir svarīga nevis uz tradīcijām vai personīgās pieredzes, bet uz zinātniskiem pētījumiem balstīta grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību aprūpe. To sauc par uz pierādījumiem balstītu medicīnu. Lūk, kas par starpenes griezumu jeb epiziotomiju teikts pašā jaunākajā 2010.gadā iznākušajā Williams Obstetrics 23.izdevumā:
“Septiņdesmitajos gados bija vispārpieņemts veikt epiziotomijas griezienu visām sievietēm pirmajās dzemdībās. Viens no šīs prakses popularitātes iemesliem bija taisns, glīts ķirurģisks griezums, ko bija vieglāk sašūt, salīdzinājumā ar nelīdzenu plīsumu. Tomēr ilgi pastāvējušais uzskats, ka pēc griezuma ir mazāks diskomforts un sāpes, labāka dzīšana nekā starpenes plīsuma gadījumā, izrādījās nepatiess (Larsson u.c. 1991) (1).

Epiziotomija nepasargā starpeni, bet gan negatīvi ietekmē anālā sfinktera nesaturēšanu, palielinot trešās un ceturtās pakāpes starpenes plīsumu risku.

Vēl viens bieži piesaukts, taču nepierādīts epiziotomijas pluss ir tāds, ka tā nepieļauj iegurņa pamatnes atslābšanu, proti, urīnpūšļa un taisnās zarnas noslīdējumus, urīna un fēču sekojošu nesaturēšanu. Vairāki pētījumi pierādīja, ka epiziotomija palielina anālā sfinktera un taisnās zarnas plīsuma iespēju. (Angioli 2000 (2); Eason 2000 (3,4); Nager&Helliwell 2001 (5); Rodrizguez 2008(6)).
Līdz ar šiem konstatējumiem radās atskārsme, ka epiziotomija nepasargā starpeni, bet gan negatīvi ietekmē anālā sfinktera nesaturēšanu, palielinot trešās un ceturtās pakāpes starpenes plīsumu risku. Signorello u.c. (2000) (7) ziņoja, ka fēču un zarnu gāzu nesaturēšana epiziotomijas veikšanas gadījumā palielinājās četras līdz sešas reizes, salīdzinājumā ar sievietēm, kuru starpene dzemdību laikā bija palikusi neskarta. Pat salīdzinājumā ar spontāniem starpenes plīsumiem, epizitomija trīskāršoja fēču nesaturēšanas risku un dubultoja zarnu gāzu nesaturēšanas risku.
Visbeizot, Alperins u.c. (2008) (8) paziņoja, ka pirmajās dzemdībās izdarīta epiziotomija pieckāršo otrās vai augstākas pakāpes starpenes plīsumu risku otrajās dzemdībās.”
Vai gan pēc visa šī mums — sievietēm, kas piedzīvo sava mazuļa pasaulē nākšanu 21.gadsimtā — būtu jāturpina ticēt pasakām par “labajiem” starpenes griezumiem un “sliktajiem” plīsumiem? Un es neiedziļināšos, kāpēc daļa mediķu kūtri seko līdzi jaunākajām (pēc pētījumiem redzam, jau desmit gadus vecām!) tendencēm uz pierādījumiem balstītas medicīnas aprūpes jomā. Taču viens gan — pat, ja Tu, mīļā sieviete, neesi mediķis, Tu taču drīksti sekot līdzi mūsu laikmeta pienesumam, neticēt pasakām un nepakļaut sevi tradīcijās sakņotai traumatiskai dzemdību pieredzei.

Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte,

www.starkaligzda.lv

Atsauces:
1.    Larsson P, Platz-Christensen J, Bergman B, et al: Advantage or disadvantage of episiotomy compared with spontaneous perineal lacceration. Gynecol Obstet Invest 21:213, 1991.
2.    Angioli R, Gomez-Marin O, Cantuaria G, et al: Sever perineal laccerations during vaginal delivery: The Universtity of Miami experience. Am J Obstet Gynecol 182:1082, 2000.
3.    Eason E, Feldman P: Much ado about a little cut: Is episiotomy worthwhile? Obstet Gynecol 95:616, 2000.
4.    Eason E, Labreque M, Wells G, et al: Preventing perineal trauma during childbirth: A systematic review. Obstetric Gynecol 95:464, 2000.
5.    Nager CW, Helliwell JP: Episiotomy increase perineal lacceration lenght in primiparous women. Am J Obstet Gynecol 185:444, 2001.
6.    Rodriguez A, Arenas EA, Osorio Al, et al: Selective vs routine midline episiotomy for the prevention of third– or forth-degree lacceration in nulliparous women. Am J Obstet Gynecol 198:285, 2008.
7.    Signorello LB, Harlow BL, Chekos AK, et al: Midline episiotomy and anal incontinence: retrospective cohort study. Br Med J 320:86, 2000.
8.    Alperin M, Krohn MA, Parviainen K: Episiotomy and increase in the risk of obstetric lacceration in a subsequent vaginal delivery. Obstet Gynecol 111:1274, 2008.