Mans otrais dēls piedzima liftā. Dzemdību stāsts ar labām beigām

Mazais Kristers, kas ir portālā reģistrētās māmiņas Ingas un Jāņa otrais dēls, piedzima  2007. gada 4. martā. Viņu puikas sagaidīšanas stāsts ir visai neparasts, jo dzemdības notika... liftā. Pēc šā notikuma Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas liftniekam, kas bijis kungs gados, vajadzējis dzert sirdszāles...

Dzemdības mēneša garumā
„2. februāra rīts sākās ar raizēm — man sāka izdalīties asiņainas gļotas, šķiet, gļotu korķis,” stāsta Inga Smilga. „Ar steigu devāmies pie ārsta uz Stradiņu slimnīcu, kur man paziņoja, ka faktiski sākušās dzemdības — jau ir trīs četru centimetru atvērums. Bet man ritēja tikai 34. vai 35. grūtniecības nedēļa! Ārsts skaidroja, ka šis ir posms, kad bērniņam attīstās plaušas, tāpēc dzemdības pašlaik — tas ir liels risks. Mūs sūtīja atpakaļ uz mājām, lai es bez uztraukumiem dodoties atpūsties. Trīcošām rokām un kājām abi ar Jāni braucām mājās, pa ceļam iegriežoties veikalā nopirkt saudzējošo pulveri, lai varētu izmazgāt bērniņam drēbītes un sakravāt somu slimnīcai. Mājās izmazgāju drēbītes, visu sagatavoju un tā nu pa māju nodzīvoju vēl mēnesi! Protams, gultas režīmā.

Ārsts skaidroja, ka šis ir posms, kad bērniņam attīstās plaušas, tāpēc dzemdības pašlaik — tas ir liels risks. Mūs sūtīja atpakaļ uz mājām, lai es bez uztraukumiem dodoties atpūsties.

Blīkšķis vēderā

Noteiktais dzemdību laiks bija 20. marts. Ritēja grūtniecības 38.–39. nedēļa, kad 4. marta vakarā ap pulksten septiņiem, visus savējos pabarojusi un paēdusi pati, gāju atgulties gultā. Pēc pāris minūtēm vēderā sajutu blīkšķi! Noplūda augļūdeņi. Ar steigu zvanīju vecmātei, lai vēl nedodas gulēt. Viņa teica, lai nomazgājos, atkal atguļos un zvanu izstāstīt, kā jūtos. Pa to laiku Jānis devās uz autostāvvietu pēc mašīnas, lai tā būtu „kaujas gatavībā”. Dažas minūtes pēc tam, kad viņš pārnāca, man sākās kontrakcijas ik pēc pāris minūtēm — kopš augļūdeņu noplūšanas bija pagājušas vien kādas 20–30 minūtes... Vecmāte klausulē teica, lai ar steigu braucam uz slimnīcu, arī viņa dodoties ceļā. Uz Stradiņiem mums bija jātiek no Ķengaraga. Kā es visu ceļu auroju! Bet Jānis tik sauca: „Inga, beidz bļaut, es citādi stabā iestūrēšu!” Mašīnā sēdēja arī mūsu lielais puika, tolaik gandrīz sešus gadus vecais Artis...

Jaundzimušo iesauc par Lifta zēnu

Kad piebraucām pie slimnīcas, ārā kāpu elsdama pūzdama un redzēju pretim nākam liftnieku. Un tad es jutu — dzimst! Bērns nāk ārā! Steidzām uz liftu, un, kad lifts piestāja augšā, mazuļa galviņa jau bija ārā... Turpat blakus mūsu dēls Artis, bet no viņa neviena vārda — ne tajā brīdī, ne arī vēlāk. Viņš bija mierīgs un dzemdības uztvēra kā pašsaprotamu lietu.
Liftnieks ar Jāni skrēja uz nodaļu saukt pēc palīdzības, es stāvēju, kaut kur iekrampējusies, turpat pie lifta. Sāpes baisas, jo viss notika ļoti strauji. Atceros tik, ka uzgaidāmajā telpā pie lifta parādījās kāda māsiņa, paskatījās uz mani un sauca: „Eu, meitenes, fiksi!” Stradiņu personāls noreaģēja tiešām lieliski. Uzreiz bija klāt ratiņi man, bērniņam sedziņas. Jā, mazais Kristers piedzima tur, kur stāvēju, izkāpusi no lifta, — uzgaidāmajā lifta telpā...
Mana vecmāte uz dzemdībām tā arī nepaspēja, jo kopš ūdeņu noplūšanas bija pagājušas vien 55 minūtes. Salīdzinoši manas pirmās dzemdības bija kaut kas traks — tās ilga piecas stundas. Protams, arī tās skaitās ātras dzemdības. Atceros, ka toreiz reizē ar mani slimnīcā bija kāda sieviete, kas mocījās jau 24. stundu...
Kristers piedzimstot svēra 4800 g un bija 57 cm garš. Dakterīši viņu iesauca par Lifta zēnu un brīdināja, ka trešais mazulis man varot izšauties ārā kā korķis.
Starp citu, liftniekam, kas bija kungs ap gadiem 65–70, todien vajadzēja dzert sirdszāles...”