Seksuālas vardarbības pieredze un dzemdības

Iespējams, pati sieviete piedzīvoto seksuālo vardarbību atceras, taču kaunas par to kādam stāstīt, bet, iespējams, ka “neatceras”, jo viņas psihe pašaizsardzības nolūkos ir izvēlējusies šo atmiņu padarīt par apziņai nepieejamu. Nereti tieši dzemdības ir brīdis, kad iepriekš nospiestā atmiņa spēcīgi saslēdzas ar tagadnes situāciju, tādējādi sākot darboties pret sievieti un viņas bērnu.

Dzemdībās uzpeld atmiņas par seksuālo vardarbību
Dzemdības pieder pie tādiem sievietes dzīves notikumiem, kas ar viņu vienkārši notiek – būtībā bez iespējas kaut kā šo procesu pārtraukt. Visās sagatavošanas nodarbībās un konsultācijās sievietēm tiek skaidrots, ka labākais, ko dzemdību brīdī iespējams darīt – pēc iespējas atslābināties un ļauties. Tikai ne katrai sievietei šī ļaušanās ir tik dabīga, kā tas tiek skaidrots. Pirms vainot sievietes par neprasmi dzemdēt vai par to, ka viņām nerūp, kas notiek ar viņu bērnu, būtu jāmēģina saprast, ko viņas emocionāli pārdzīvo.
Sievietes, kuras reizēm jau kā mazas meitenes piedzīvojušas, kā viņu ķermenis un īpaši viņas dzimumorgāni tiek izmantoti kāda  vīrieša seksuālu vēlmju apmierināšanai, dzemdību procesā piedzīvo negaidīti spēju asociāciju ar šo briesmīgo notikumu, ko dzemdētāja nespēj  nekādā veidā kontrolēt vai vadīt. Pēkšņi ar viņu notiek kas līdzīgs – process, kas dara viņai un viņas dzimumorgāniem sāpes, bet no tā viņa nevar izvairīties, nevar to pārtraukt un nevar aizmukt.

Kauns ginekologa krēslā
Bieži tam līdzi nāk arī paralizējošas kauna un bezspēcības sajūtas, kas neapzināti mēdz aktualizēties jau grūtniecības laikā ginekologa krēslā vai sagatavošanas nodarbībās, kur sieviete mēģina vecmātes vadībā ieņemt dažādas dzemdību pozas. Grūti izturamās kauna un pazemojuma sajūtas sievietes var piedzīvot pat no tā vien, ka  sievišķie dzimumorgāni tiek publiski (piemēram, nodarbībās) saukti vārdā. Ginekoloģiskas apskates laikā ārsti vai vecmātes, iespējams, aizrāda vai pat dusmojas, ka sieviete ir pārāk saspringusi, taču šī uzvedība reti ir ar prātu vadāma, jo ir piedzīvoto sajūtu atspoguļojums.

Ginekoloģiskas apskates laikā ārsti vai vecmātes, iespējams, aizrāda vai pat dusmojas, ka sieviete ir pārāk saspringusi, taču šī uzvedība reti ir ar prātu vadāma, jo ir piedzīvoto sajūtu atspoguļojums.

Protams, neiejūtīgas apskates laikā var saspringt jebkura sieviete, tomēr traumu pārcietušas sievietes grūtniecības un dzemdību aprūpei būtu jābūt jo īpaši lēnai, maigai un iejūtīgai, jo citādi sieviete vispār var izvairīties no ārsta vai vecmātes apmeklējumiem grūtniecības laikā. Viņas reti izvēlēsies apmeklēt arī dzemdību sagatavošanas kursus. Rezultātā šīs sievietes, iespējams, ieradīsies dzemdību nodaļā pilnībā nesagatavotas un pārbijušās. Dzemdību kontrakcijas un ar noteiktiem laika intervāliem notiekošās vaginālās izmeklēšanas traumu pārcietušajām sievietēm kļūs par visīstākajām šausmām. Dažas no sievietēm var kļūt pilnīgi neadekvātas un nekontaktējamas. Dažas krampjaini saspiež kopā kājas, citas nosvīst un sastingst, gandrīz neelpo, neatsaucas uz savu vārdu un nereaģē uz vecmātes teikto. Tas, ko sieviete šai brīdī dara, bieži ir tas pats, ko viņa darīja bērnībā, pārdzīvojot izvarošanu – iekšēji atdalās un attālinās no notiekošā, lai spētu to psihiski izturēt. Šādā veidā dzemdību process nereti apstājas, izsaucot savukārt stresu līdzās esošajos mediķos.

Par piedzīvoto vardarbību vēlams informēt vecmāti
Brīdī, kad konstatē apdraudējumu mazuļa veselībai un dzīvībai, nereti mediķi šo traktē kā nepieciešamību pārņemt kontroli pār dzemdībām. Medicīniski tas ir korekti, tomēr steigā parasti sieviete pat īsti netiek informēta par to, kas tiks ar viņu darīts, kā rezultātā mediķu darbības sieviete var pārdzīvot kā atkārtotu traumatizāciju jeb kārtējo “izvarošanu”. Šāda dzemdību pieredze pavisam noteikti nav veselīgs sākums mammas un bērna attiecībām un ir bīstama sievietes psihiskajai veselībai.
No šāda šausmu scenārija iespējams izvairīties, taču sievietei, kuras pieredzē ir apzināta seksuāla trauma, vajadzētu uzņemties līdzatbildību par dzemdību veiksmīgu izdošanos. Laicīgi informējot vecmāti par savu traumatisko pieredzi, iespējams, dzemdībām īpašā veidā sagatavoties.

Ieteicamie soļi:
•    Jau vairākus mēnešus pirms plānotā dzemdību termiņa izvēlaties vecmāti, kurai spējat uzticēties. Vienojaties par sarunu, ja tās laikā Jūs sajūtat, ka starp jums abām “kaut kas neklapē”, tad meklējat citu vecmāti. Jums ir vajadzīgas attiecības ar vecmāti, kam Jūs spēsiet pilnībā uzticēties, un kas spēs Jums radīt emocionālas drošības sajūtu. Tāpēc sev piemērotas vecmātes izvēle (ar draudzenes ieteikumu nepietiks) ir būtisks faktors. Ideāli būtu, ja pie šīs vecmātes Jūs stātos arī grūtniecības uzskaitē un tiktos arī pēcdzemdību vizītēs.
•    Pirms dzemdību sagatavošanas kursa apmeklēšanas sarunājat tikšanos ar nodarbību vadītāju. Pārrunājat, kas Jums nodarbībās ir iespējams un kas nē. Ja ar nodarbību vadītāju nespējat rast kontaktu, un viņai nav izprotamas Jūsu bažas, meklējat citu piedāvājumu.
•    Izstrādājat ar savu vecmāti dzemdību plānu. Viņa Jums varēs pateikt, kas ir iespējams un kas nav. Svarīgi būtu, lai, domājot par savām vēlmēm, Jūs domātu arī par savu bērniņu. Pārrunājat ar vecmāti, kādos gadījumos tiek pielietotas kādas medicīniskas manipulācijas, lai tad, ja gadījumā tādas dzemdībās ir jāizmanto, Jūs jau zinātu ar ko saskaraties.
•    Iepazīstaties ar vietu, kur gatavojaties dzemdēt. Vienojaties ar vecmāti un, ja vajadzīgs, arī ar nodaļas vai slimnīcas vadību, ka savās dzemdībās vēlaties, lai piedalās tikai ginekoloģes sievietes. Arī vislabākie ginekologi vīrieši ir vīrieši, un seksuālu izmantošanu piedzīvojušai sievietei vīrieša klātbūtne dzemdībās var radīt daudz grūtību. Ja Jūsu izvēlētajā dzemdību iestādē Jūs nesaprot un neuzklausa, meklējiet citu vietu. Pūles atmaksāsies.
•    Par labu palīgu Jūsu dzemdībās var kļūt dūla. Ja izveidosit attiecības ar viņu jau laikus un nostiprināsit tās regulārās tikšanās reizēs, pārrunājot arī Jūsu bažas un traumatisko pieredzi, dūla varēs palīdzēt, radot iespējamu drošības sajūtu un dzemdībās skaidrojot personālam Jūsu iespējamās reakcijas.
•    Vienojaties ar savu vecmāti vai dūlu, ka varēsit pārrunāt savu dzemdību pieredzi pēc dzemdībām. Pieredze rāda, ka nereti ar sarunu, kas ir pārāk drīz pēc notikušajām dzemdībām, īpaši, ja tās bijušas traumatiskas, var nepietikt, daudz svarīgu emocionālu atmiņu pie sievietes atgriežas 6 līdz 12 mēnešus pēc dzemdībām.

Nav tādas iespējas garantēt, ka Jūsu dzemdības noritēs tā, kā Jūs to vēlaties. Mums nav un nevar būt pilnīgas kontroles pār savu likteni. Jūs nevarat izdarīt vairāk, kā informēt klāt esošos cilvēkus un tieši pateikt, ko Jūs vēlaties un kas Jums nav pieņemams. Pēc dzemdībām savukārt Jūs daudz varat darīt, lai savu dzemdību pieredzi pārstrādātu.

Autore: Vita Kalniņa psiholoģe centrā LĪNA,
mācību kursa Psiholoģija grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā autore