Pieredze: ātras un ļoti sarežģītas dzemdības

Tad ap 6 mēnesi sākās asiņošana. Paldies Dievam, blakus manai darba vietai bija slimnīca, uz kuru es arī aizskrēju. Pašā vasaras viducī 2 nedēļas gulēju pie sistēmas uz saglabāšanu. Bet es zināju, ka mans mazulis ir stiprs, un viss būs labākajā kartībā!

Tad pienāca dekrēta laiks... Biju tik laimīga par savu gaidāmo mazuli. Tajā laikā gatavoju mazulim pirmās nepieciešamās lietiņas. Mazulim bija pēc sonogrāfijas paredzēts nākt pasaulē 16. oktobrī, bet nē – viņš ne par ko nevēlējās nākt ārā. Pēc dažām dienām ginekoloģe man iedeva nosūtījumu uz stimulēšanu 27. oktobrī. Vēl tagad atceros, cik tas bija īpašais vakars... 26. oktobra vakarā skatījos LNT ziņas, kur stāstīja, ka naktī trijos vajadzēs pārgriezt pulksteni atpakaļ. Es vēl pie sevis nodomāju: "Es gan negribētu tādā stulbā laikā piedzemdēt, kad laiks jāpārgriež!"

Attapos, ka pie manis ir nevis viena vecmāte, bet nu jau trīs ginekologi un divi bērnu ārsti.

Nepagāja ne stunda, un es sāku just, ka sāk tecēt augļūdeņi. Tas bija 21.30, bet nekādas sāpes, nekādas velkošas sajūtas! Teicu vīram, ka jādodas. Sakrāmējām mantas mašīnā un braucām! Bijām mūsu izvēlētajā slimnīcā ap 23.00, ūdeņi pamazām vēl tecēja. Sāpes vēl nekādas. Es tāda smaidīga, aktīva, vēl nenojauzdama, kas mani sagaida! 23.30 mani vecmāte uzlika uz krēsla pārbaudīt. Bet kāds man bija pārsteigums, kad viņa paziņoja, ka man ir 5 cm atvērums. Bez nekādām velkošām sajūtām un sāpēm, tikai ar pamazām tekošu augļūdeni! Man kārtīgi  pārdūra placentu, lai ūdens ātrāk iztek. Un tad tik sākās…

26. oktobra vakarā skatījos LNT ziņas, kur stāstīja, ka naktī trijos vajadzēs pārgriezt pulksteni atpakaļ. Es vēl pie sevis nodomāju: "Es gan negribētu tādā stulbā laikā piedzemdēt, kad laiks jāpārgriež!"

Sāpes atkātojās uzreiz ik pēc 3 minūtēm un 1 minūtes. Tāds jocīgs starplaiks, kas man nemaz neļāva atvilt elpu. Sāpes bija stipras un asi velkošas. Vienīgais, kas līdzēja, bija duša! Dzemdes kakliņš priekš pirmajām dzemdībām man vērās ļoti ātri.
Un jau 2.30 man bija pilns atvērums. Uzripoju uz krēsla un spiedu, klausīju vecmāti, bet nekā! Bērniņš mazliet panāca uz priekšu, nonāca līdz gurnu kauliem un viss. Pašai man sāka kļūt slikti. Asinsspiediens cēlās. Bērna sirds tonīši strauji kritās. Īsāk sakot, viņš bija iesprūdis tik tālu, ka ķeizaram bija par vēlu, bet pats vairs nevarēja piedzimt. Es gulēju uz galda, centos spiest, bet bez panākumiem. Es gribēju, lai šis murgs ātrāk beidzas.

Paldies dakterei, kura pēdējā brīdi pieņēma lēmumu griešanai, un paldies bērnu ārstiem, kuri dabūja pie dzīvības mazo ķiparu!

Dzirdēju ārā ātrās palīdzības sirēnas. Attapos, ka pie manis ir nevis viena vecmāte, bet nu jau trīs ginekologi un divi bērnu ārsti. Tad es sapratu, ka kaut kas patiešām nav labi! Mani pielika pie sistēmas un lika spiest. Es spiedu, bet nekā. Pa sistēmu nevis zāles manī tecēja, bet gan asinis iekšā sistēmā no mana lielā spiediena! Ārsti bija satraukušies, nezināja, ko iesākt, jo bērnam toņi bija zem robežas. Viena ārste pieņēma lēmumu man iegriezt starpenē un ar rokām izvilt ārā mazo! Jo cita varianta, lai glābtu bērnu, nebija. Bērniņu no manis ar rokām izvilka, kamēr otra ārste spieda ar rokām vēderu, lai palīdzētu! Dēlu izvilka. Bija kapa klusums. Redzēju, kā ārsti sačukstas, bet man neko nesaka. Es jautāju, kas notiek, kas ir ar manu bērnu! Viņi tik nopietni atrūca, lai turpinu elpot! Bērnu sāka masēt, slaucīt un tad es izdzirdēju viņa baltiņu!!! Jūs pat iedomāties nevarat, cik laimīga es biju!

Paldies dakterei, kura pēdējā brīdi pieņēma lēmumu griešanai, un paldies bērnu ārstiem, kuri dabūja pie dzīvības mazo ķiparu, kurš tik ļoti steidzās pie mammītes, ka pat aizķērās!
Bērniņš piedzima tieši tajā laikā, par kuru es domāju, skatoties LNT ziņas. Pēc vienas minūtes pagrieza laiku atpakaļ!

Tagad manam ķiparam ir pilni 2 gadiņi. Un aug vesels kā rutks. Rakstot šo stāstu pat asaras acīs sariesās, cik tas bija saviļņojoši!