Dzemdības pēc ķeizargrieziena. Tas IR iespējams! Pieredze

Pirmais dēls piedzima 2003.g. 8.jūnijā Jelgavas slimnīcā. Plkst. 5.00 no rīta sākās sāpes. Plkst. 8.00 aizbraucām uz slimnīcu. Atsāpināšanai es izvēlējos epiduriālo anestēziju. Dzemdes kakls vērās ļoti lēni. Pēc manis dzemdību nodaļā iestājās vēl trīs sievietes. Viņas sen jau dzemdējušas. Es vēl staigāju, kaut gan jau ir pēcpusdiena. 

Epidurālā sāpes nenoņēma

Epidurālā anestēzija sāpes nenoņēma – sāpēja tāpat, it īpaši vēdera lejasdaļas kreisajā sānā. 

Pulkstenim es vairs nesekoju līdzi, biju ļoti sagurusi. Vienā brīdī vecmāte saka – tūlīt process būs uz beigām (t.i., dzemdes kakla atvēršanās) un man ir iespēja – gulēt gultā un gaidīt vai pastaigāties un tad būs ātrāk. Es, protams, bez domāšanas cēlos augšā un staigāju. 

Tad pēc brīža mani jau ved uz dzemdību zāli. Apgūlos uz dzemdību galda, pēc vecmātes lūguma sāku spiest. Nekas nesanāca. Skatos, ka dakteris pieliek vakuuma aparātu, aparāts sāk strādāt un noraujas. Vēl nodomāju – laikam nepareizi pielika. Otrreiz pieliek un atkal aparāts noraujas. Skatos, ka dakteris kaut ko rāda virs vēdera.

Pēc mirkļa visi sāk intensīvi rosīties, mani kaut kur ved. Nojaušu, ka uz ķeizargriezienu. Operāciju zālē dzirdu, ka pa iekšējo telefonu tiek zvanīts ķirurgam, bet otrā galā neviens neceļ klausuli. Man iespricē narkozi, es aizmiegu. Pēc pamošanās uzzinu, ka man ir dēls 3.6 kg un 54 cm. Izrādās, ka bērns bija iesprūdis, jo viņš galvu nebija novietoja taisni, bet šķībi ar sānu, un viņam sāka samazināties sirdspuksti un + man vēl gurni ir par šauru (no malas gan tā nešķiet), līdz ar to tika pieņemts lēmums par ķeizaru. Bērns piedzima vājiņš, pēc apgares skalas tikai 1 balle. 

 

Dzemdības man pieņēma ārsts, pret kuru vēlāk citas sievietes izvirzīja pretenzijas par slikti vadītām dzemdībām, par mirušiem bērniem dzemdībās utt. Man turpretī šim ārstam ir jāsaka – Paldies! – jo viņš izglāba manu dēlu.

Bet jāpiebilst, ka dzemdības man pieņēma ārsts, pret kuru vēlāk citas sievietes izvirzīja pretenzijas par slikti vadītām dzemdībām, par mirušiem bērniem dzemdībās utt. Man turpretī šim ārstam ir jāsaka – Paldies! – jo viņš izglāba manu dēlu – ķeizars bija nozīmēts plkst. 18.07, bērns tika laukā plkst. 18.15. Ārsts nesagaidīja ķirurgu, jo nebija laika. Viņš riskēja ar visiem saviem sertifikātiem un kvalifikāciju, jo ķeizaru veica viens pats. Vecmāte man stāstīja, ka pēc operācijas ārstam ir stipri drebējušas rokas. Tā kā – Paldies Tev vēlreiz, dakter. Tādas bija manas pirmās dzemdības – dabiski iesākušās, mākslīgi pabeigtas.

Vai šoreiz varēšu dzemdēt pati?

Kad paliku stāvoklī 2010.gada oktobrī, kļuva aktuāls jautājums – vai varēšu dzemdēt pati. Nez kāpēc izdomāju dzemdēt ūdenī, bija baigais protests pret dzemdību galdu. Gribēju – vai nu ūdenī, vai nu tupus, vai arī rāpus. Lasīju, kādas ir iespējas dzemdēt pašai pēc ķeizara. No lasītā sapratu, ka dzemdību laikā var plīst ķeizara rēta, tāpēc 2.ultrasonogrāfijā speciāli prasīju, lai paskatās rētas stāvokli. Rēta bija gluda, vienmērīga, 6-7mm bieza. Jā, ar tādu rētu dzemdēt var. Žurnālā „Mans Mazais” izlasīju un izpētīju reportāžu par dzemdībām ūdenī. Izlēmu dzemdēt ūdenī (lai mazākas sāpes un pēc ķeizara tā būtu drošāk), Dobelē (tuvākā vieta, kur var dzemdēt ūdenī līdz pašām beigām) un pie vecmātes (v/m) Rasmas – pēc vairāku darbabiedreņu ieteikuma. 

Tonusu ārstēju ar savu suņuku!

Grūtniecība noritēja bez starpgadījumiem. Tonusus, kas ik pa laikam lika par sevi manīt, ārstēju ar suņu meitenes Stellas (labradora un vilka krustojums) palīdzību – kad jutu, ka velk apakšu, izvilku lielo dīvānu, apgūlos un aicināju Stellu sev blakus, pēc laiciņa tonuss atkāpās.

Dzemdību termiņš tika noteikts 12.-23.jūlijs 2011.

Un tad mēs nopirkām govi

9.jūlija rītā apakšbiksēs konstatēju gļotas ar sarkanu nokrāsu. Uzreiz zvanu v/m – viņa nomierina, ka gļotas ir no dzemdes kakla, tas jau sāk gatavoties un gatavošanās var ilgt līdz pat pusmēnesim. To arī pateica mana vidējā māsa. Nu neko – gaidīsim. Nākamajās dienās ik pa laikam vilka vēdera lejasdaļu un ik pa laikam izdalījās gļotas.

Runājot par dzemdībām, man ir jāpiemin tāds fakts kā govs!!! Jo 11.jūlijā mēs nopirkām govi. Tai vakarā aizbraucām uz Sesavu paskatīties - smuka gotiņa! Un, starp citu, gotiņa bija grūsna.

Nolēmām, ka 12.jūlijā govi vedīsim no Sesavas uz saviem laukiem Rubas pagastā. Un man kaut kā nejauši izspruka teikums – un govs būs jāved uz laukiem un mani uz dzemdībām.

Tonusus, kas ik pa laikam lika par sevi manīt, ārstēju ar suņu meitenes Stellas palīdzību – kad jutu, ka velk apakšu, izvilku lielo dīvānu, apgūlos un aicināju Stellu sev blakus.

Otrdien 12.jūlija rītā tika sameklēts treilers govs transportēšanai. Dzīvesbiedrs Sandijs ar savu tēvu pēcpusdienā aizbrauca uz Sesavu un tad uz laukiem un mājās plānoja būt trešdien vakarā. Es ap plkst. 17.00 ar kaimiņieni aizgājām līdz veikalam. Pa ceļam vēdera lejasdaļu savilka 2 reizes. Atnākot mājās, sāku gatavoties vakaram. Mājās esam tikai es un Stella. Nonesu gultas veļu uz 1.stāvu, saklāju gultu. Pēc plkst. 18.00 sāpes sāka parādīties arvien biežāk, bet stipras tās nebija, paciest varēju. Pēc plkst. 20.00 sāku pierakstīt sāpju regularitāti – sanāca, ka intervāls ir 5min un sāpju ilgums 1 min, bet sāpes nav stipras. Es vēl atceros no pirmajām dzemdībām, kā ir jāsāp. Uzzvanīju v/m. Viņa teica, ka ir jāskatās sāpju kvalitāte. Labi – gaidīšu „kvalitatīvas” sāpes. Un sagaidu, jo pēc plkst. 21.00 saprotu, ka, gribot negribot, būs jābrauc uz slimnīcu. Piezvanu Sandijam. Viņš nekavējoties sāk mērot ceļu no laukiem uz Jelgavu.

Sākas dzemdībās, mēs mājās vienas ar suni

Sāpes bija gan pēc 2 min., gan pēc 10 min – kopumā neregulāras. Un intensitāte tāda, ka jāsāk elpot kā sunītim. Sāpju starplaikos sāku vākt mantas uz slimnīcu, saģērbos. Kā saka – esmu gatava „lidojumam”, tikai Sandijs ir jāsagaida. Man ik pa laikam savelkas vēdera lejasdaļa un sāpes tādas, ka jāpacieš sakostiem zobiem. Ap plkst. 22.00 atnāca kaimiņiene – pārbaudīt, kā man iet. Ieraudzījusi, kā tad iet, uzreiz saka – viss, ies zvanīt Sandijam un, ja kas, tad mani uz Dobeli vedīs viņas vīrs. Atnāk pēc dažām minūtēm un saka - Sandijs ātri būs. Ir kaut kur plkst. 22.20. Sunene Stella ik pa brīdim atnāk pie manis, priecājas, vicina asti, laiza man seju un grib uzlikt ķepu uz vēdera. Sāpes pieņemas spēkā, bet bļaut vēl negribas. Spēki jātaupa. Beidzot atbrauc Sandijs. Ir īsi pirms plkst. 23.00. Pirms braukšanas aizeju uz tualeti, skatos, ka man apakšbiksēs ir asinis. Kaimiņiene saka, ka tas ir slikti. V/m Rasma teic – tas nav traki, tās ir asinis no dzemdes kakla. Ar divējādām jūtām sāpju starplaikā eju uz mašīnu. Sākam braukt uz Dobeli. Tā kā Jelgavā intensīvi rit ceļu remonti, es vēl kārtīgi mašīnā izkratos. 

Likteņa ironija – braucam garām Jelgavas slimnīcai. Man sirds daļēji ir mierīga. Labi, ka Sandijs ir klāt un esam ceļā uz Dobeli. Slikti, ka līdz Dobelei kādas 40 min. sakarā ar ceļu remontiem. Brauciena laikā sāpes neatkāpjas. Dobelē pa ceļam paņemam v/m. Īsi pirms 00.00 esam pie Dobeles slimnīcas. Rasma prasa – vai varu iet kājām? Atbildu, ka varu, bet negribas, lai sāpes sākas, piem., uz kāpnēm, koridorā utt. Tāpēc man atved ratiņus, tajos arī izkratos līdz Dzemdību nodaļai. Pirms apskates nogaidu sāpes un v/m paziņo, ka dzemdes kakls ir pilnīgi atvēries. Tās ir labas ziņas, bet no otras puses – dzemdības ūdenī man nespīd.:(

Ātri eju uz pirmsdzemdību palātu. Tur atkal sākas sāpes, atsēžos uz gultas, baigi neērti, bet tas ir labāk nekā stāvēt kājās. V/m atnes bumbu. Sandijs aizbrauc. Mums tā ir sarunāts, ka viņš nepiedalās. Apsēžos uz bumbas, sākas sāpes (nu uz bumbas pavisam cita lieta), sāpju laikā jūtu vēdera lejasdaļā tādu kā mazu stieni. Saprotu, ka ir pēdējais laiks pārģērbties. Nākamo sāpju laikā jūtu jau galvas apveidu – man pat bail palika. V/m atnāk un saka, lai paņemu bērnam drēbes (kā – jau vajag?) un ejam uz dzemdību zāli. Zālē v/m mani pieved pie gultas gala un saka – re, būs kur pieturēties. Nodomāju – man ir jāpieturas, kāpēc? V/m sāk gatavoties dzemdībām. Es stāvu gultas galā un sākas sāpes, kuru laikā noiet augļūdeņi, un tad arī sapratu, kāpēc man bija jāturas.:) Viss – man ir jākāpj uz dzemdību galda. Esmu jau uz galda, atkal sāpes. V/m – nu viss, jāsāk spiest. 

Atceros, kā lekciju laikā teica, ka var izspiest 3-4 sāpju laikā, ja visu pareizi dara. Uz to arī koncentrējos. Sāku spiest, nekas nesanāk. Nākamās spiešanas laikā sāpju dēļ laikam esmu atslēgusies, jo, atverot acis, – nodomāju – oho, es esmu dzemdību zālē. Prasu ožamo spirtu – mazums vēl noģībšu. Ožamā spirta nav un nav laika arī to meklēt. V/m stāsta, ka tūlīt, tūlīt būs klāt. Es loga atspulgā vēl cenšos saskatīt, kā pati no malas izskatos. V/m atkal sāk runāt par spiešanu. Sagaidu sāpju sākumu, piepūšu abus vaigus un pilnas krūtis ar gaisu un spiežu. Un sagaidu v/m balsi – Puika. Maziņš!!! Apsveicu pati sevi ar 2.dēlu! Pulkstenis rāda 00:15.

Secinājumi:

1)  Pēc ķeizara sieviete var arī pati piedzemdēt. Placenta man atdalījās ļoti smuki.

2) Daba mani ļoti saudzēja, jo puisēna svars 2.9 kg man radīja tikai mikroskrambas. Man nebija neviena plīsuma.

3) Lai izbaudītu ekstras dzemdībās – ūdeni vai tupus, vai rāpus – slimnīcā ir jāierodas laicīgi.:)

4) Sāku atbalstīt mājas dzemdības. Es principā varēju dzemdēt mājās vai mašīnā. Man bija uzprogrammēts – gaidīt Sandiju, līdz ar to sāpes man bija otrajā plānā. Pie tam mājās sienas palīdz. Man tagad liekas tik dīvaini, ka sieviete slimnīcā ierodas, piem., plkst. 16.00, bet bērns piedzimst tikai plkst. 21.00. Ārprāts – slimnīcā pavadītas veselas 5 stundas. Pēc manām 15 minūtēm, tas liekas tik nereāli ilgi.