Emocionāla dzemdību trauma jeb kurš dzemdēja manā vietā

Sākumā dzemdību traumu apklāj prieks par mazuli un atvieglojuma sajūta, ka viss beidzies labi. Arī dabas dotie mīlestības hormoni pēc dzemdībām dara savu brīnišķīgo darbu, un kādu laiku viss šķiet pavisam laimīgi. Tomēr iekšējais urdītājs lēnām, neatlaidīgi rok, lai apmēram gadu pēc dzemdībām izceltu līdz sievietes apziņai daudzus neatbildētus jautājumus:
 

•  kāpēc manās dzemdībās bija sarežģījumi?
•  kādēļ mans ķermenis nespēja izdarīt to, ko es no viņa sagaidīju?
•  ko es darīju nepareizi?
•  kāds bija man sniegtais atbalsts un dzemdību palīdzība, un kā es īstenībā tad jutos?

Lai cik rūpīgi mēs būtu gatavojušies dzemdībām, rakstījuši un pārrunājuši dzemdību plānu, dzemdībās, kā jau dzīvē, vienmēr paliek vieta negaidītajam, neparedzētajam - Lielā Radītāja plānam. Tādēļ vainīgā vai atbildīgā meklējumi ir pirmais, kas bieži notiek, saskaroties ar savu dzemdību sarežģījumiem. Ir jābūt ļoti drosmīgai, lai spētu uzreiz uzņemties savu atbildības daļu par notikušo.

Pirmais vainīgais parasti tiek meklēts un atrasts dzemdību aprūpētāja vai atbalstītāja personā:

• ja man tiktu dots pietiekami daudz laika, es būtu dzemdējusi pati bez iejaukšanās...
• ja man būtu pateikti īstie vārdi īstajā brīdī, es pati sāktu cītīgāk līdzdarboties, stumt...
• man neviens nepaskaidroja, ko ar mani darīja. Es apjuku un sāku paļauties, ka citi kaut kā to paveiks manā vietā...
• man bija par maz glāstu, mīļuma un sāpes atvieglojošu pieskārienu...
• man līdzās nebija vīra vai tās vecmātes, kuru es tik ļoti biju vēlējusies...

Šo attaisnojumu sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Ir sāpīgi to dzirdēt, apzinoties, ka tik ilgi, kamēr sieviete nebūs spējīga paskatīties uz vienīgo patieso savas dzīves un dzemdību veidotāju - pati sevi - tik ilgi šie jautājumi vienmēr skaudri un neatbildēti gruzdēs viņas dvēselē.
 

Aktīvā dzemdību vadīšanas taktika tiek praktizēta visos Latvijas stacionāros. Saskaņā ar to, dzemdes kaklam ir jāatveras ar ātrumu 1 cm vienā stundā un mazuli dzemdētājām jāizstumj divu līdz trīs stundu laikā. 

Un stāsts ir par viņu - sievieti, grūtnieci, dzemdētāju, kas dod bērnam dzīvību un izraugās veidu, kā viņa vislabāk to spētu izdarīt. Ja sieviete bērnu dzemdē, dzemdību aprūpētāji pieņem mazo šajā pasaulē. Ja dzemdībās notikusi iejaukšanās, no aprūpes sniedzēju puses raugoties, ir bijis kāds iemesls, kādēļ tā uzsākta. Dzemdību aprūpes sniedzēji nevar izmainīt dzemdību darbības traucējumu cēloņus. Viņi cīnās ar sekām, mēģinot novērst visļaunāko...

Nozīme ir dzemdību aprūpes taktikai. Ir divas taktikas, ko izmanto dzemdību vadīšanā - aktīvā un nogaidošā.

Aktīvā dzemdību vadīšanas taktika tiek praktizēta visos Latvijas stacionāros. Saskaņā ar to, dzemdes kaklam ir jāatveras ar ātrumu 1 cm vienā stundā un mazuli dzemdētājām jāizstumj divu līdz trīs stundu laikā. Placentai ir jāatdalās un jāizdalās 30 minūšu laikā pēc mazuļa piedzimšanas. Ja dzemdības kādu iemeslu dēļ atpaliek savā progresā no šī laika grafika, jāveic dzemdību stimulācija, atverot augļūdeņus, ievadot vēnā hormonu šķīdumu, izmantojot augļa vakuumekstrakciju vai, nepieciešamības gadījumā, veicot ķeizargriezienu u.c.

Nogaidošā dzemdību vadīšanas taktika ietver sevī ilgstošu dzemdētājas un augļa novērošanu, neiejaukšanos dzemdību latentajā fāzē, kamēr dzemdes kakla atvērums nav sasniedzis 5 cm. Katram dzemdes kakla atvēruma centimetram tiek dotas vismaz 4 stundas laika, un bērniņu drīkst izstumt tik ilgi, cik māte un bērns jūtas labi. Šī taktika tiek praktizēta plānotās mājdzemdībās, tomēr arī nogaidošai dzemdību vadīšanas taktikai ir savas robežas: dzemdību latentajai fāzei nevajadzētu pārsniegt 20 stundas, bet izstumšanas periodam pārsniedzot 8 stundu robežu, ar katru brīdi samazinās iespēja, ka bērns piedzims dabiski. Kādā brīdī bērns var neizturēt dzemdību slodzi un var būt nepieciešama iejaukšanās, dzemdību stimulācija, ķeizargrieziens u.c.

Kādēļ tāds laika limits? Kādēļ nedrīkst dzemdēt, cik ilgi vien gribas?

Tādēļ, ka dzemde ir muskulis, kas nogurst, ilgstoši strādājot dzemdību kontrakcijās. Dzemdi nav iespējams trenēt, tādēļ fizioloģiski visām veselām sievietēm ir apmēram līdzīga dzemdes saraušanās spēja. Dzemdībās fizioloģiski ir paredzētas apmēram 300 - 400 dzemdes kontrakcijas, ar kuru palīdzību mazulim ir jāpiedzimst. Dzemdes kontrakciju skaitam tuvojoties 400, dzemdes saraušanās spēja sāk izsīkt, veidojas dzemdību darbības vājums, pieaug mazuļa nepietiekamas rotācijas un noslīdēšanas risks. Palielinās arī pēcdzemdību asiņošanas iespēja, jo dzemde vairs nespēj pilnvērtīgi sarauties pēc dzemdībām un noslēgt placentārā lauka asinsvadus.
 

Mediķiem nav burvju stabulītes, ar kuru izvilināt mazuli no māmiņas klēpja. Viņiem ir tikai vārdi, medikamenti un ķirurģiski instrumenti. 

Jo ilgākas ir dzemdības, jo vairāk pieaug risks, ka mazulis var kādā brīdī sākt ciest no periodiskajiem skābekļa apgādes traucējumiem, kas rodas dzemdes kontrakciju laikā. Viņš var augļūdeņos pakakāt, ieelpot mekoniju dzemdību laikā un iegūt aspirācijas pneimoniju pēc dzemdībām. Tāpēc ieilgušu dzemdību gadījumos dzemdību aprūpētājs pārņem dzemdību vadību savās rokās, mēģinot visiem sev pieejamiem līdzekļiem nodrošināt, ka dzemdības tomēr progresē un mazulis iespējami drīz piedzimst. Taču tā vienmēr būs palīdzība no malas - sveša, emocionāli un fiziski traumatiskāka. Mediķiem nav burvju stabulītes, ar kuru izvilināt mazuli no māmiņas klēpja. Viņiem ir tikai vārdi, medikamenti un ķirurģiski instrumenti. Tieši par to un tikai par šo dzemdību aprūpes daļu atbildība ir dzemdību aprūpes sniedzējam - par saviem izteiktajiem vārdiem, pieņemtajiem lēmumiem un profesionāli veiktajām darbībām, nevis par dzemdību norisi kā tādu.

Tādēļ, sākoties dzemdību kontrakcijām, ir svarīgi uzņemties atbildību par savām dzemdībām un apzināti dzemdēt. 

Ļaujies mieram, miegam un atpūtai dzemdību latentajā fāzē. Izmanto savas zināšanas, meditācijas tehnikas un sajūtas, palīdzot sev pilnvērtīgi atslābināties - tad to pašu varēs izdarīt arī tavs dzemdes kakls - atslābt līdz 5 cm atvērumam.

Sagaidot dzemdību aktīvo fāzi jeb laiku, kad dzemdes kontrakcijas ir spēcīgas, garas un biežas, ir jādzemdē, un tas ir darbības vārds. Ir labi, ja visi apkārtējie dzemdībās saka un dara tieši to, ko esi iecerējusi. Bet, ja tā nav: ja klāt nav vīra, ja nav neviena mīļa vārda vai glāsta, ja aprūpes sniedzēji runā par laiku vai gaidāmajiem svētkiem, ja Tevi neviens nemotivē, neiedrošina, neatbalsta...
 

...tā tik un tā ir Tava radību diena, kas pienākusi. Tas ir Tavs bērniņš, kas dzimst, Tu, kas dzemdē un tikai Tev pieder atslēgas uz savu īpašo veidu, kā palīdzēt savam bērnam piedzimt. Ja Tu to darīsi ar visiem saviem miesas un dvēseles spēkiem, apzinoties, ka Tavs laiks ir jāizmanto katrā kontrakcijā un arī starp tām, tad, visticamāk,  nekāda iejaukšanās dzemdību gaitā Tev nebūs nepieciešama.

Un, ja nu tomēr iestājas Lielā Radītāja plāns, kad, neskatoties uz Taviem centieniem, dzemdības ieņem citu gaitu, Tev nebūs jāmeklē attaisnojumi un vainīgie. Tad Tu pateicīgi varēsi pieņemt dzemdību aprūpētāju sniegto palīdzību, apzinoties, ka esi darījusi visu, kas bija Tavos spēkos, lai mazulis piedzimtu sveiks un vesels.
 

Kā vecmāte varu teikt, ka ikviens, kas ir klāt dzemdībās, savu zināšanu un spēju robežās, vēlas darīt visu, lai māmiņa un mazulis laimīgi satiktos šajā pasaulē.

Autore: mājdzemdību vecmāte Dina Ceple, www.starkaligzda.lv