Dzemdību speciālists: Tādai mātei, kas nespēj normāli bērnu izstumt, vispār nevajadzētu dzemdēt!

Esmu cilvēks, kas daudz kam ir izgājis cauri - sāpīgākais bija bērniņa zaudēšana 15. grūtniecības nedēļā. Nevienu nevainoju, varbūt tikai sevi un likteni. Vienmēr esmu centusies saprast cilvēku rīcību, cenšos dzīvot pēc likuma "Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev", un neesmu pieradusi pie rupjas attieksmes no kāda puses... Tāpēc ļoti pārdzīvoju to, kas notika pirms pusgada, kad dzemdēju otro bērniņu (man jau ir 8 gadus vecs puika).

Dzemdību sākums likās cerīgs - diezgan strauji vērās dzemde un bērniņš ātri gribēja virzīties uz priekšu, pildīju visus vecmātes norādījumus. Kad nonācām pie izstumšanas, radās problēmas - bērniņš bija par lielu - galviņa piedzima ar vakuuma palīdzību, pleci iesprūda starp simfīzes kauliem, un bērniņš sāka smakt nost. Lai kā es pūlējos, nespēju izstumt, vairs nejutu vēderu, no pārguruma kontrakcijas pazuda un man lika spiest, piebilstot, ka es nogalināšot bērnu. 

Biju tuvu panikai un saņēmu pēdējos spēkus pēdējam grūdienam, kas pārplēsa starpeni līdz pašam dibenam un bērniņš piedzima zils ar nabassaiti ap kaklu... Paldies dievam, bija prasmīgi dakterīši, kuri veica visu, lai mans bērns sāktu elpot. Rociņa bija traumēta – nekustējās, bet stundas laikā viss nostabilizējās.

Tādai mātei, kas nespēj normāli bērnu izstumt, vispār nevajadzētu dzemdēt. Un labi, ka tā ir meitene, jo tās ir izturīgākas... Māte vispār neko nedarīja, lai viņa piedzimtu!

Vārdi, kuri sekoja pēc dzemdībām, joprojām skan man ausīs - "Tādai mātei, kas nespēj normāli bērnu izstumt, vispār nevajadzētu dzemdēt. Un labi, ka tā ir meitene, jo tās ir izturīgākas... Māte vispār neko nedarīja, lai viņa piedzimtu!" 

No pārguruma nespēju neko bilst un to ļoti pārdzīvoju, jo varēju pateikt daudz ko... 

Ziniet, fiziskās traumas ir nieks, salīdzinājumā ar emocionālajām... Pēc dzemdībām nejutos kā paveikusi ko lielu, jo man taču apgalvoja, ka es neko neesmu darījusi, lai gan nevaru iedomāties, ka dabiskās dzemdībās var neko nedarīt. Nespēju saprast šo un citas vecmātes (nesen dzirdēju līdzīgu gadījumu citā pilsētā, tāpēc dzemdību vietai nav nozīmes), kuras cenšas visu vainu novelt uz dzemdētāju, jo tajā brīdī dzemdētāja ir īpaši jūtīga un ievainojama, un šis brīdis taču paliek atmiņā uz visu mūžu (šaubos vai vecmāte atcerēsies visu mūžu šo gadījumu). 

Tāpēc ir retoriski jautājumi: vai tiešām vecmātei ir tiesības neizdevušajās dzemdībās vainot pašu dzemdētāju? Un kas būtu, ja dzemdības beigtos ar bērna nāvi? Vai viņām nevajadzētu būt dzemdētājas atbalsta? Vēl jautājums: Vai, paredzot, ka bērns būs liels, neizvērtē dzemdētājas iegurni un neapsver par ķeizaru?

Piebildīšu, ka ar bērnu viss ir kārtībā - prieks par to aizēno tās sliktās atmiņas... 

Diskusiju forumā lasi šeit.