„Ja nevari bērnu izstumt, nevajag vispār dzemdēt!” Situāciju komentē vecmāte

Māmiņas dzemdību stāsta fragments (visu stāstu lasi šeit)

„Dzemdību sākums likās cerīgs - diezgan strauji vērās dzemde un bērniņš ātri gribēja virzīties uz priekšu, pildīju visus vecmātes norādījumus. Kad nonācām pie izstumšanas, radās problēmas - bērniņš bija par lielu - galviņa piedzima ar vakuuma palīdzību, pleci iesprūda starp simfīzes kauliem, un bērniņš sāka smakt nost. Lai kā es pūlējos, nespēju izstumt, vairs nejutu vēderu, no pārguruma kontrakcijas pazuda un man lika spiest, piebilstot, ka es nogalināšot bērnu. 

Biju tuvu panikai un saņēmu pēdējos spēkus pēdējam grūdienam, kas pārplēsa starpeni līdz pašam dibenam un bērniņš piedzima zils ar nabassaiti ap kaklu... Paldies dievam, bija prasmīgi dakterīši, kuri veica visu, lai mans bērns sāktu elpot. Rociņa bija traumēta – nekustējās, bet stundas laikā viss nostabilizējās.

Vārdi, kuri sekoja pēc dzemdībām, joprojām skan man ausīs - "Tādai mātei, kas nespēj normāli bērnu izstumt, vispār nevajadzētu dzemdēt. Un labi, ka tā ir meitene, jo tās ir izturīgākas... Māte vispār neko nedarīja, lai viņa piedzimtu!" 

No pārguruma nespēju neko bilst un to ļoti pārdzīvoju, jo varēju pateikt daudz ko...”

************

Kad ar Rīgas Dzemdību nama galveno vecmāti Viju Bathenu apsēžamies sarunai pie tējas tasēm, mums abām jau ir skaidrs, ka saruna par šo tematu nebūs viegla, jo zinām – šīs jaunās māmiņas stāsts nav nedz izdomāts, nedz arī “no mušas uzpūsts zilonis”. Un, diemžēl, sabiedrībā par to netiek runāts pirmoreiz...

Es kā portāla mammam.lv/tetiem.lv veidotāja nepiedodami bieži saskaros ar šādu un līdzīgu pieredzi. Mana kolēģe, kas dzemdējusi pirms 20 gadiem, izlasot virsrakstu, ar asarām acīs sacīja, ka stāstu pat nespējot atvērt, jo tieši tā esot pateikts arī viņai – tu savam bērnam necenties palīdzēt. Un viņa šausminās – vai patiešām tā notiek vēl joprojām?!

Minēto stāstu es pārlasīju vairākkārt un uzskatu, ka par šīm lietām IR JĀRUNĀ, un, lai cik nepatīkami tas arī nebūtu, šādos gadījumos būtu publiski jāmin gan konkrēta ārstniecības iestāde, gan konkrētas personas, kuras situācijā bijušas iesaistītas. Mana pārliecība – ja mēs sāksim saukt lietas īstajos vārdos, tad speciālisti, kuri šādi rīkojas, būs spiesti izvērtēt savu attieksmi, saņemt kolēģu un sabiedrības nosodījumu un ne tikai – arī attiecīgās ārstniecības iestādes administrācijai būs iespējams objektīvi iesaistīties situācijas izvērtēšanā un nepieciešamības gadījumā piemērot disciplinārus sodus. Savādāk notiek spēlēšanās tikai ar nekonkrētiem faktiem un līdz ar to jebkura attiecīgās jomas speciālista viedoklis vienmēr būs vispārīgs.

Varbūt jāraksta arī iesniegums attiecīgas ārstniecības iestādes vadībai?

Tās ir katras dzemdētājas tiesības, un es uzskatu, ka tās ir jāizmanto.

Izlasot šo stāstu, retrospektīvi mēģināju analizēt arī savu gandrīz 20 gadu praksi, kuras laikā piedzīvotas dažnedažādas situācijas. Šādi stāsti mani kā profesionāli aizskar personīgi, jo esmu pārliecināta, ka lielākai daļai vecmāšu pirmā reakcija uz šāda rakstura vēstījumu ir – tāda komunikācija un attieksme nav iespējama, tā nevar būt! Un tomēr šādi gadījumi notiek... Tad kāpēc ir jācieš arī man vai, esmu pārliecināta, vairākumam Latvijas vecmāšu?

Ka visi dzemdību speciālisti tiek ielikti vienā maisiņā?

Tieši tā.

Tiek iebiedētas citas mammas, un uz dzemdībām viņas jau ierodas ar “spurām gaisā” – jūs visi esat slikti! 

Jā. Tieši tāpēc ir jārunā konkrēti, nevis vispārinot. Un no savas puses aicinu vairāk runāt arī par pozitīvo pieredzi, kas neapšaubāmi ir pārsvarā. Bet, kā zināms, ne tik priecīgie notikumi sabiedrību vienmēr uzrunās spilgtāk, ļaujot vaļu dažādām, bieži vien nepamatotām faktu interpretācijām.

„Lika spiest, piebilstot, ka nogalināšu bērnu” – es saklausu emocionālo vardarbību. 

Iespējams, ka minētajā gadījumā tā arī ir bijis. Tomēr, manuprāt, lielākā problēma šeit ir savstarpējas komunikācijas trūkums, un ir arī iespējams, ka vecmāte nebija savu uzdevumu augstumos (es neņemos apspriest klīnisko situāciju, jo man nav faktu). Ikvienai dzemdētājai es gribētu teikt – par sevi ir jāpastāv, sevi ir jāaizstāv. Kaut vai tādā mērā, ka par katru darbību vai  pieskārienu pajautāt – kāpēc un ar kādu nolūku kas tiek darīts. Un ikvienas sievietes tiesības ir saņemt skaidrojumu no profesionāļa, šajā gadījumā no vecmātes. Iespējams, šeit nebija pilnvērtīga dialoga...

Dzemdībās mēs esam gan fiziski, gan emocionāli tik atvērtas. Lai vai kāds komunikācijas trūkums – vai ir korekti šādi manipulēt? 

Manuprāt, šajā gadījumā “manipulēt” nav īstais vārds. Runa varētu būt par vecmātes neiecietību vai nesavaldību. Bet pietiekami biežas ir situācijas, kad dzemdībās no speciālistu puses ir nepieciešamība pēc skarbāka vārda, lai sievieti sapurinātu, uzmundrinātu. Tomēr tas nenozīmē, ka profesionālis drīkst kļūt rupjš un pielietot metodes, kas aizskar cilvēka cieņu – nekādā gadījumā!

 

Pastāsti, kā tu esi savas dzemdības iedomājusies, pastāsti, ko tu vēlies un ko noteikti nē. Bet, ja ierodas ar pārliecību, ka šeit visi ir mežoņi un rupekļi, tad nav iespējams uzsākt pilnvērtīgu sadarbību.

Kāda, tavuprāt, ir ideālā situācija un lomu sadalījums dzemdību brīdī?

Ir jābūt sadarbībai. Tajā pašā laikā sievietei ir jāgrib un jāvar uzņemties daļu atbildības un jāspēj aktīvi līdzdarboties, jo tas notiek ar viņu!

Dzemdībām ir jāgatavojas, ir jābūt vismaz minimālai izpratnei par dzemdību norisi. 

Ja tu esi atnācis ar uzticēšanos, ja tu iesaisties un stāsti, mums veidojas dialogs. Pastāsti, kā tu esi savas dzemdības iedomājusies, pastāsti, ko tu vēlies un ko noteikti nē. Bet, ja ierodas ar pārliecību, ka šeit visi ir mežoņi un rupekļi, tad nav iespējams uzsākt pilnvērtīgu sadarbību. Diemžēl, tieši ar šādu nostāju sievietes reizēm mēdz ierasties uz dzemdībām. Vai nu tā ir informācija, kas saņemta no draudzenēm, vai  ari pašas negatīvā iepriekšējā pieredze vai arī gluži otrādi – nepietiekama informācija par dzemdību norisi.

Tajā pašā laikā es ļoti labi apzinos, ka nevar visu zināt un izprast – kaut vai mana personīgā pieredze – ar padsmit gadu darba stāžu dzemdēju meitu un man likās, ka tajā mirklī es nesaprotu neko! 

Bet iespējams taču arī otrs scenārijs – ka sieviete atnāk atvērta, bet pretī ir personāls, kurš nevēlas iesaistīties dialogā ar tevi. Neviens neiedrošina tevi šim stāstam. 

Es nespēju noticēt, ka ir gadījumi, kad sieviete netiek uzklausīta.

Tāpēc jebkurā situācijā vispirms mēģinu veidot dialogu ar sievieti, lai izprastu viņas informētību, vēlmes un priekšstatu par notiekošo. Ir tādas, kuras jautā un jautā. Bet ir arī klusējošās, un tādos gadījumos mēģinu sajust, ko un kurā brīdī pastāstīt, paskaidrot. 

Dažkārt mammas kā argumentu min – es uzticos speciālistiem un nododu sevi viņu rokās.

Ja nepieciešama operatīva iejaukšanās (pamatota!) dzemdību procesā, tad, sieviete neko daudz nevar ietekmēt. Bet dzemdībās vienmēr ir nepieciešama aktīva līdzdarbība! Dzemdības nav process “atnākšu-un-pēc-divām-stundām-būšu-brīva”. 

Pie publicētā dzemdību stāsta ir daudzpusīgi komentāri. Viens uzrunāja īpaši, citēju: „Jāatceras, ka dzemdībās profesionālis ir medicīniskais personāls. Un DZEMDĪBAS IR JĀVADA. Ja tā nenotiek, tā ir profesionāļa kļūda, nevis dzemdētājas vaina.” Manuprāt, izteikti maldīgs priekšstats, jo nevajag gaidīt nereālas lietas – ka atliek tikai atnākt uz ārstniecības iestādi un viss notiks pats no sevis – kāds (vecmāte, ārsts) visu vadīs un darīs viņas vietā...

Ja speciālistam pretī ir sieviete, kura dzemdību procesam ir gatava, tad sadarbības rezultāts vienmēr būs veiksmīgāks.

Varbūt dzemdību personālam ir pārslodze, kuras dēļ arī personālam nebūt negribas veidot komunikāciju ar dzemdētāju?

Es nezinu, cik man būtu jābūt pārgurušai, lai kaut ko tādu pateiktu... Es vienkārši nevaru iedomāties. 

Tomēr tas notiek. Šādus un līdzīgus gadījumus diemžēl esmu dzirdējusi daudz; nebūs jau tā viena vecmāte, kas sagādājusi šos visus stāstus. 

Tāpēc ir jārunā konkrēti. Kura vecmāte? Kurš ārsts? Kurā iestādē? Nevis ar mērķi kādu aizvainot, bet ar kritisku pieeju, analītiski. 

Vienreiz, otrreiz, trešo reizi – un varbūt ar ceturto kaut kas sāks mainīties! 

“Nekas, gan jau pārdzīvošu – nodomā sieviete un 20 gadus nes šo neizsāpēto stāstu sev līdzi”. Kam tas ir vajadzīgs? 

Vēl radies priekšstats – ka speciālisti ir aizņemti, ka es nedrīkstu uzbāzties ar sevi, jo viņai paralēli varbūt vēl trīs dzemdības. Iespējams, šis arguments mīt tikai mammām galvā.

Nē, reizēm tas ir pamatoti. Tomēr situācijas ir tik dažādas...

Valstī nav noteiktu normu, cik sieviešu vienlaicīgi speciālists var pilnvērtīgi aprūpēt dzemdībās. Tā ir valsts sistēma...

Bet ja mēs saucam lietas īstajos vārdos, tad arī par sistēmu ir vērts.

Ka valstī ir nepietiekami resursi? 

Dzemdībās personāls ik dienas piedzīvo stresa pilnas situācijas. Arī minētais gadījums ar bērniņa pleca distociju. Vai Latvijā pastāv shēma, kas palīdz speciālistiem „atiet” no šiem emocionāli smagajiem brīžiem?

Tādas “shēmas” nav. Tomēr vēlos uzsvērt, ka ikviena neveiksme dzemdību procesā, ikviens negadījums rada smagus emocionālus pārdzīvojumus jebkuram speciālistam, kam bieži vien gadiem ilgi nevar tikt pāri...

Mana sajūta par situāciju kopumā – sievietes ir nobijušās iet dzemdēt dzemdību iestādēs. Dzemdību personāls mēdz būt neiejūtīgs. Esmu pārliecināta, ka sieviešu baidīšanās – nav dūmu bez uguns. 

Šis ir stāsts par sabiedrību kā tādu, par kultivētajiem priekšstatiem. Diezin vai Skandināvijas valstīs kaut kas tāds būtu iedomājams. Tajā pašā laikā – diezin vai Skandināvijas valstīs ir iedomājama situācija, ka sieviete ierodas un saka – te es esmu, vadiet manas dzemdības. 

Kur ir risinājums? Kaut sapņu līmenī.

Nav jāsapņo. Manuprāt, risinājums ir ikvienas konkrētas situācijas objektīva izvērtēšana un konkrētu personu saukšana pie atbildības. Jā, atbildība ir noteicošais. Vienmēr! 

Ar Rīgas dzemdību nama galveno vecmāti Viju Bathenu sarunājās mammam.lv/tetiem.lv vadītāja un dūla Inga Akmentiņa-Smildziņa