Māmiņas jautājums: vai Latvijā tiešām nav iespējamas dzemdības bez stimulēšanas?

Tad nu ņēmu lasīt visu iespējamo literatūru, sākot ar Lindas Rozenbahas grāmatu un arī tulkoto ārzemju literatūru, tādā veidā vēl jo vairāk saprotot, ko gribu un ko negribu. Visu arī uzliku uz papīra, biju droša, ka dzemdību laikā varēšu paust vecmātei savu nostāju, pārliecību, filozofiju. Kāds naivums...
Dzīvoju netālu no ļoti izslavētas slimnīcas, kur dzemdību nodaļā strādājot tikai superīgas vecmātes, un dakteres, un personāls vispār esot kolosālākais, internetā nevienu sliktu atsauksmi neredzēju, neizlasīju, tā nu daudz variantu nebija, braucu iepazīties klātienē, kāda tad nu ir nodaļa.
Tiešām, viss smuki remontēts, gaišas telpas, jauki cilvēki, tieku iepazīstināta ar vecmāti, kas man izrādīs nodaļu un apstāstīs visu, kas un kā notiek. Man līdzi ir sagatavotie jautājumi uz kuriem gūstu atbildes, bet īsti pārliecināta neesmu, vai vecmāte ir līdz galam atklāta ar mani… Divi jautājumi, kuros mums nebija vienprātības, par dzemdēšanas pozu, jo, redz, šeit slimnīcā, kura gan vecmāte vai daktere gribēs mesties ceļos, ja izdomāšu dzemdēt kā savādāk… Un otrs par placentu, jautāju, vai ir iespēja to dabūt pēc dzemdībām? Uz ko bija konkrēts – nē, jo, redz, suņi pēcāk varot atrast un izvazāt pa sētu utt.

Tajā laikā biju 30. grūtniecības nedēļā, tātad laiks vēl man bija domāt…
Laiks ļoti skrēja, un kādā naktī sākās sāpes mugurā, sapratu, ka tās atšķīrās no sāpēm, kas ik pa laikam uznāca grūtniecības laikā, tā visu nakti vēl pavadīju gultā, jo nebija tā, ka nevaru ciest, no rīta gan abi ar vīru nolēmām braukt uz slimnīcu, tā arī darījām, tad nu parastā procedūra – sirds toņi, galds – pārbaudām atvērumu, 2cm, tas nekas nav, daktere saka, ka varam braukt mājās, tā arī darām, bet vakarā ap 10 sākās sāpes, kas kļuva neciešamas.

Es jutos tur kā tāda slima lelle, ar kuru var darīt, ko grib, kā grib un cik daudz grib, durstīta, bakstīta un necienīta…

Braucam atkal uz slimnīcu, ieejot uzņemšanas nodaļā, satieku vecmāti, kura dežūrēja jau pa dienu, bet ar viņu kopā ir daktere-ginekoloģe, ar kuru jau no sākta gala man neizveidojās labas attiecības, viņas acīs redzēju, ka esmu kārtējā, kura sagribējusi naktī dzemdēt un ka viņai noteikti nav nekāda interese ar mani auklēties.
Lika man atgulties, un klausījāmies tonīšus, tikai vienā brīdī manu, ka tieku pagriezta nedaudz uz sāna un man dibenā tiek iešpricētas zāles, man protams rodas jautājums, kas tas un kam tas vajadzīgs, uz ko man saka, ka tas tikai mīkstina dzemdes kaklu un palīdzēšot man.
Līdzi man ir arī vīrs, un tiekam aizvestas uz pirmsdzemdību palātu, kur nu varam jāņot.
Sāpes paliek jo trakākas un neciešamākas, jūtu ka kļūstu bezspēcīga pret savu spēcīgo filozofiju par dabiskām dzemdībām, jo nojaušu, ka lielās sāpes ir no tā, ka šprice tika iebakstīta man dibenā… Vīrs visu laiku palīdz, dod apslaucīt lūpas ar ūdeni, dara visu, lai justos labāk, bet labāk nepaliek, paliek tikai sliktāk, minūtes iet… Laiks iet…
Laikam jau ne tik ātri, kā dakterkundzei Ledussirds (tā es viņu saucu) gribētos…
Vienā no apskatēm viņa apmainās skatieniem ar vecmāti, nezinu, kāpēc tie likās tādi zīmīgi skatieni… Nojautu kaut ko nelāgu, un, protams, vienā brīdī ūdens no manis izšļācās, un ne jau pats no sevis… Tieku atlaista atkal uz palātu, lai gaidu.

Lika man atgulties, un klausījāmies tonīšus, tikai vienā brīdī manu, ka tieku pagriezta nedaudz uz sāna un man dibenā tiek iešpricētas zāles

Loģiski – ūdeņi ir pārdurti, man sākas vēl lielākas sāpes, tādas, ka esmu gatava atvadīties un izlekt pa logu…
Atnāk Ledussirds un pievieno fizioloģisko šķīdumu, lai bērnam netrūktu ūdens…
Tā nu manas dabiskās dzemdības izplēnēja 1000 sīkos gabaliņos, biju bezspēcīga pret slimnīcas špricēm, fizioloģiskajiem šķīdumiem un visu pārējo, tajā brīdī nejutu neko, gribēju tikai, lai tas ātrāk beigtos. Visam pa virsu vēl tika iebarotas baltas, saldas tabletītes, ja nemaldos, kopā kādas 4, īsti pat neatceros, brīdī, kad man it kā sagriboties kakāt, lai sakot, jo tad ir laiks…
Tāds brīdis pienāca, jā, atkal tiku uzsēdināta uz galda. Un varēja sākties izstumšanas process, atkal jau es nedarīju visu kā vajag, par ko dabūju dusmīgus aizrādījumus no vecmātes. Ledussirds nebija vairs pie manis, paldies Dievam.

Stūmu, spiedu, cik tik jaudas, jutu kā bērniņa galva jau ir pusē, sapratu, ka drīz visam gals un sāpes vairs nelikās tik lielas. Ar otro spiedienu galva bija klāt, jutu ļoti labi, tad arī pleci un mazais, plikais ķermenītis gulēja man uz vēdera, paspēju tikai iesaukties, lai pagaida, kamēr nabas saite beidz pulsēt, liekas, ka tas ir vienīgais manis sacītais, kas tika respektēts… Vismaz es tā domāju, tēvs pārgrieza saiti. Līdz pat piedzimšanai nezinājām, kas mums būs, meita vai dēls, un mūsu pirmdzimtā ir meitiņa. Maziņa, smuka, nobijusies peciņa, meituks tiek pielikts man pie krūts, kamēr gaidām piedzimstam placentu, ha, kāda gan gaidīšana, man tiek uzspiests uz vēdera un placenta ir klāt…

paspēju tikai iesaukties, lai pagaida, kamēr nabas saite beidz pulsēt, liekas, ka tas ir vienīgais manis sacītais, kas tika respektēts…

Tieku šūta, ilgi nē, un plīsumi neesot traki, tā saka vecmāte.
Pēc šūšanas nez no kurienes uzrodas cita vecmāte, laikam jau maiņa sākās, jo ir agrs rīts, mana vecmāte pat īsti neatvadoties, ir pazudusi jau prom… Nepaspēju pat “Uzneredzēšanos” pateikt.
Tā nu guļu vēl uz galda, peciņa man blakus, pienāk otra vecmāte un brutāli uzspiež man uz vēdera, tādā veidā laikam dabūjot ārā no manis vēl asinis, vai ko tml. Tiešām nezinu, bet jutu, ka no manis vēl kaut kas tā kā izšļācās.
Un tad tieku pārcelta citā gultā, meituks ielikts gultiņā un mūs aizved uz palātu, esmu pārgurusi, jo nomodā esmu jau vairāk kā 28 stundas.
Abas ar peciņu aizmiegam.
Pēc 3 dienām tiekam palaistas mājās, abas esam veselas un foršas.

Ir pagājušas jau vairākas nedēļas, un es tinu atpakaļ pārdzīvoto, un nezinu, ko iesākt ar emocijām, kas mani pārņem, jūtos vīlusies vairāk gan sevī, ka neatradu spēku neļaut ar mani darīt visu, kas tika tajā dienā (naktī) darīts… Man ir kauns par sevi.
Šis ir mans pirmais bērns, un viss ir jauns un nezināms, nezinu, kas skaitās normāli, kas nē, bet meita negrib gulēt viena pati, viņai visu laiku ir vajadzīgs silts ķermenis, kam piespiesties, es nezinu, vai tulkošu pareizi, bet varbūt tas ir tieši manu dzemdību rezultāts, ka viss tika paātrināts, pasteidzināts, un meitiņa nebija tomēr gatava tik ātri dzimt, zinu, ka tas būtu noticis pēc viņas prātā tikai mājdzemdību variantā, bet slimnīcā maiņa nāca uz galu un vajadzēja tak visu izdarīt kā parasti. Kāpēc lai es būtu kāds izņēmums?!

Ir pagājušas jau vairākas nedēļas, un es tinu atpakaļ pārdzīvoto, un nezinu, ko iesākt ar emocijām, kas mani pārņem, jūtos vīlusies vairāk gan sevī, ka neatradu spēku neļaut ar mani darīt visu, kas tika tajā dienā (naktī) darīts… Man ir kauns par sevi.

Mana grūtniecība noritēja ideāli, bez sarežģījumiem, abas bijām veselas. Tad kāpēc Ledussirdij tandēmā ar otru vecmāti bija tā viss jāsteidzina? Kādēļ katra lieta, ko vecmāte vai dakteris dara netiek izskaidrota grūtniecei, un prasīta piekrišana? Es jutos tur kā tāda slima lelle, ar kuru var darīt, ko grib, kā grib un cik daudz grib, durstīta, bakstīta un necienīta…
Man tagad negribas vainot slimnīcu, zinu, ka jebkur citur slimnīcā scenārijs būtu līdzīgs, bet vai tiešām, ja Latvijas sieviete slimnīcā grib dzemdēt dabiski, tā ir neiespējamā misija?
Nākamo bērnu gribētos jau pēc pāris gadiem, vai man ir pietiekami daudz laika, lai sakrātu vajadzīgo summu mājdzemdībām? Jo tas nav no lētākajiem variantiem, bet noteikti dabiskākais gan bērnam, gan mātei (protams, ja abi ir veseli).
Sirdī ir sāpe par piedzīvoto un kauns pašai par savu nespēku…
Noteikti nopietni pārdomāšu savas iespējas un rocību par nākamā bērna dzimšanas vietu…