Kā ieradās mans puisītis. Dzemdību pieredze.

Cerējām, ka pēdējā USG, kas bija paredzēta neilgi pirms noteiktā dzemdību datuma mazulis apstiprinās gaidāmo. Sagaidījām pēdējo USG apmēram nedēļu pirms dzemdībām. Noteiktais dzemdību datums bija 15.decembris. Nu negribēja bērniņš neko atklāti rādīt. Daktere teica, ka vairāk izskatās pēc puikas, bet pastāvot varbūtība, ka nabassaite kustoties mūs māna, taču izdevās tā kā nedaudz saskatīt pārējo mantību - nu redzēju arī pati ekrānā un nopriecājos, ka manas priekšnojautas, kas pavadīja visu grūtniecības laiku, nav kļūdainas - jābūt puikam! Turklāt mani sabiedēja ar mazuļa svaru - USG rādīja 4,300 kg. Daktere vairākās vietās atzīmēja iespējami gaidāmo svaru, lai dakteri gatavi kam tādam. Daktere teica, ja līdz 20.decembrim mazais nepiesakās, lai eju pēc nosūtījuma, lai 21.decembrī varu braukt pati uz slimnīcu.

Jau uzzinot par grūtniecību mēs zinājām, ka būs ģimenes dzemdības - tas likās tā pašsaprotami, ka būsim visi kopā svarīgajā brīdī. Kad pienāca pēdējais mēnesis teicu mazajam, ka ātrāk par noteikto datumu, lai necenšas ar mums iepazīties, jo mammai vēl augstskolā 15.decembrī pēdējie eksāmeni, bet pēc tam gan - kaut uzreiz augstskolā, lai ziņo, ja grib iepazīties ar vecākiem...

Pēdējā mēneša otrajā pusē sāku just, ka reizēm kaut kas it kā spiež uz iegurni, secināju, ka iespējams mazais slīd zemāk. Pēdējā nedēļā pirms dzemdību noteiktā datuma jutu diezgan bieži šīs sāpes, dažreiz pat bija grūti pastaigāt.

13.decembra vakarā teicu vīram, ka nu jau pēdējais laiks, lai saliktu gultiņu. Kamēr vīrs saskrūvēja gultiņu, es pabeidzu adīt mazajam "zābaciņus". Pēc tam saklāju bērniņam gultiņu un teicu: "Skaties, nu mēs esam pavisam gatavi tevi sagaidīt!". Sāpes iegurnī tajā vakarā bija tādas, ka visu darīju stenēdama - bija grūti piecelties, pastaigāt. Iegājām tai vakarā vēlu gulēt (pēc pusnakts - jau 14.decembrī). Nebiju paguvusi vēl tā īsti iemigt, daudz lielu domu domāju, kad griežoties uz otriem sāniem sajutu, ka apakšveļā kaut kas nedaudz ietek (plkst.1), nodomāju:"Kas man nesaturēšana, vai?" Piebakstīju vīram, bet tā kā viņš bija cieši aizmidzis, nodomāju, ka tomēr vēl necelšu, viņam nākamajā dienā uz darbu taču.

Pati kļuvu nedaudz satraukta, pievērsu uzmanību, kas notiek ar organismu.

Sāku sajust pavisam minimālas (kā mēnešreižu sāpes) velkošas sāpes vēdera lejasdaļā. Pievērsu uzmanību laikam un piefiksēju, ka tās atkārtojas ik pēc 8 min. Tā pagāja laiks, kad savajadzējās uz tualeti. Aizgāju lēnām uz tualeti, jau tūlīt vilkšu apakšbiksītes nost, kad no manis ne iztecēja, bet izgāzās ūdens - caurspīdīgs (plkst.3) Nu nepārprotami sapratu, ka ir laiks vīru celt. Piecēlu un teicu, ka ir laiks braukt uz dzemdību namu. Tā kā ūdeņi bija caurspīdīgi, vēl nesteidzoties iegāju siltā vannā (nomazgājos, noskuvos utt), pārliecinājāmies lai neko neaizmirstu un braucām uz Rīgas Dzemdību namu. Bija nakts, sastrēgumi mums pagāja secen. Sāpes jau bija kļuvušas stiprākas, bet nekas traks. Uzņemšanā piereģistrējos, vīrs gan vēl brauca mājās, jo mani izmitināja grūtnieču palātā gaidīt (plkst.4.30). Atnāca daktere, aizgājām paklausīties tonīšus, viss bija kārtībā, tālāk devāmies pie dežūrējošā ginekologa, viņš vēl pārdūra ūdeņu, kas nebija sāpīgi. Varēju nu doties atpakaļ uz palātu un gaidīt. Sāpes bija kļuvušas spēcīgākas, bet visas mierīgi elpojot šķita nekas īpašs.

Vēlāk kļuva nedaudz spēcīgākas, ka nedaudz iespringu, elpoju jau spēcīgāk. Vēlāk atkal aizveda mani pie ginekologa pārbaudīt atvērumu. Bija 6 cm, nu bija laiks iet uz dzemdību centru (plkst.11). Arī vīrs jau bija ceļā pie manis, lai mēs kopā gaidītu. Dzemdību centrs ļoti jauks, maza istabiņa, kur viss nepieciešamais. Atnāca vecmāte, iepazināmies (dzemdēju bez dzemdību līguma). Pateica, ka viņas maiņa līdz plkst.19, ja paspēs, tad viņa pieņems, ja ne, tad būs beigās cita vecmāte. Es nodomāju, vai tad vēl tik ilgi jāgaida? Mums atļāva iekārtoties, izrādīja visu. Kad vecmātei jautāju, kad nepieciešams izmantot Microlax klizmiņas, uz ko saņēmu atbildi, ka viņa uzskata, ka sievietei nevajag sevi mocīt tā, tas viss kas notiekot dzemdību laikā viņām esot ierasts process un nevajagot sevi mocīt.

Gulēju transformējamā gultā, kas vēlāk tika pārveidota par dzemdību gultu/kušeti. Uzlika man ik pa laikam klausīties tonīšus, kas bija labi. Sāpes bija spēcīgākas, bet vēl joprojām ar elpošanu, saraujot kulakus pārvaramas. Vīrs tik nosmējās, ka viņam jau nav ko darīt, kas gan vēlāk mainījās.

Lietderīgi iesaku izmantot dušu, man ļoti viegli kontrakcijas bija pārvaramas, kad dušā tieši zem strūklas stāvēju ar muguru/krustiem, kur tieši ļoti sāpēja. Sāpes tiešām bija vieglāk pārvaramas.  Pēc laika (plkst.13) vecmāte atnāca pārbaudīt atvērumu - 7 cm, atvērums paplašinājies tikai par 1 cm. Tas nozīmēja, ka jāpastimulē process. Sāpes jau tā bija diezgan sāpīgas, ka lūdzu vīram pamasēt muguru sāpju laikā, bet tas īsti nelīdzēja. Pielika man sistēmu un tad SĀKĀS. Nu jau tonīšus pierakstīja visu laiku. Sāpīgi bija, kad vecmāte piespieda to tonīšu sistēmu stingri pie vēdera, jo kaut kā slikti varēja saklausīt. Sēdēju uz bumbas, vīrs aiz muguras mani turēja. Kontrakcijas bija biežas, strauji parādījās, mirkli sāpēja ļoti, ļoti un tad pārgāja. Pāris sekundes atelpai un atkal atkārtojās.

Atelpas brīžos man ļoti nāca miegs, gandrīz vai migu ciet, ķermeni klāja auksti sviedri un pašai dažbrīd bija ļoti auksts. Daktere teica, ka tas ir normāli, jo tiek kairināti nervu gali. Bija brīdis, kad vecmāte nevarēja saprast, vai bērns slīd uz leju vai nē.

 

Es tikai cītīgi elpoju un ar izelpu tā dziļi uz leju elpoju. Ienāca vēl citas vecmātes un paskatoties uz mani un manu elpošanu noteica, ka viss notiek - bērniņš slīd uz leju. Daktere jau aizvien biežāk pie mums ienāca, lika dzert ūdeni bieži, kaut arī man neslāpa. Teicu dakterei, ka man ir pilnīgs bezspēks un jūtos tā, it kā nespēšu izspiest bērniņu ārā. Daktere nosmējās un teica, ka tā bieži sievietes sakot, bet brīnumainā kārtā svarīgākajā brīdī spēki no kaut kurienes uzrodas. Tā pagāja apmēram 1,5-2stundas. Man jau radās tāda bezgalības sajūta - likās, ka tas nekad nebeigsies. Sanāca dakteres, un viena meitene - praktikante. Lika kāpt uz kušetes - nodomāju, ka atkal apskatīs atvērumu. Sāpēja, kad bāza tur viena savas rokas - izgrozīja un izčamdīja. Galu galā neko nevarēja saprast. Tad nākamā bāza savas un čamdīja. Lika nedaudz paspiest, sapratu, ka nu jau drīz būs viss galā, jo sākās izstumšana. Jāspiež, protams, tikai tad, kad kontrakcija nāca, bet dažreiz tā gribējās spiest starplaikos - ķermenis pats to gribēja. Dakteres uz to stingri aizrādīja, ka nedrīkst spiest tad.

Vīrs cītīgi stāvēja blakus, turēja roku, kad dakteres lika - turēja arī kāju. Traki bija tad, kad man lika griezties uz sāniem un spiest, jo mazais visu laiku grozījās pa dzemdes ceļiem. Turējos tajos brīžos ap vīra vidukli cieši. Sāka pazust bērniņam sirdspuksti, tonīšu aparātu man spieda vēderā - tad nenormāli sāpēja.

Dakteres sāka satraukti rosīties, atveda jaunāko aparatūru, ar kuru var redzēt, kā bērniņš tur tieši atrodas dzemdē. Dzirdēju, ka dakteres kaut ko runāja un viena no viņām izteicās, ka ar 9 cm atvērumu operācijai par vēlu, būs jāspiež pašai. Sapratu, ka lieta ir nopietna un tajā brīdī ieslēdzās tāds kā klikšķis un man radās liels spēks un apziņa, ka ir taču pilnīgi vienalga, kas ar mani tagad notiek, bet mazulītim ir jātiek ātri ārā - viņam paliek grūti un slikti. Es spiedu, cītīgi klausījos ko dakteres teica - kad spiest, kad ne. Pēc pāris spiedieniem man uzmeta uz vēdera tik siltu un mīkstu kamolīti (plkst.16:46). Mazais neraudāja, tikai dzirdēju, ka pukstēja klusiņām.

Es arī no laimes neraudāju, tikai priecīga un atvieglota paskatījos un nopriecājos, ka mazajam daudz matu un tumši - kā biju gribējusi. Tajā brīdī pat aizmirsu vispār pajautāt vai puika vai meitene, jo tas nelikās vairs svarīgi, tikai dakteres pašas paskatījās un teica, ka jā - puika.

 

Kļuvu vēl priecīgāka. Vienīgais no kā sabijos un redzēju, ka arī vīrs tā satraukti paskatījās uz bērniņa galvu. Nepārspīlēju - tā bija ovāla, kā mazs citplanētietis no filmām. Bet, kad mazais tika nomazgāts un saģērbts, galviņa bija jau sagājusi normālā formā. Kad bērniņš bija man uz punča vēl, tad tētim tika dots galvenais uzdevums - pārgriezt nabassaiti. Tālākajam jau vairs nebija nekādas nozīmes - bija plīsumi, lika šuves. Vairs jau likās, ka nekas nesāp, visu laiku tikai skatījos uz bērniņu. Mazuli mazgāja, svēra, tētis ģērba. Svars mazajam bija tieši 4,000kg - ne vairāk, ne mazāk. Kad biju sašūta, tad tūlīt tur lika mazo pie krūts. Pēc neilga laika jau varējām doties uz palātu.

Lai arī dzemdības ir sāpīgas, to reti kura sieviete var noliegt, bet es nenonācu ne līdz kliegšanai, ne ārstu vai vīra izlamāšanai. Un pat varu teikt, ka izstumšana nebija pat tik sāpīga kā tad kad bērniņš slīd lejā pa dzemdību ceļiem. Varu ieteikt māmiņām, kas vēl tikai gaida mazuli ierodoties - nesalasieties šausmu stāstus par dzemdībām internetā. Jūsu dzemdības būs tādas uz kādām noskaņosieties. Nebaidiet grūtniecības laikā sevi ar domu - ai, dzemdības, sāpēs utt. Protams, sāpēs! Man pašai nebija laika sevi baidīt - spraigs darbs līdz pirmsdzemdību atvaļinājumam, pēdējie pirkumi, gatavošanās, un es pat nevēlējos to darīt. Ja kādreiz aizdomājos tuvojoties datumam, tad tik sev teicu - ne nu es pirmā, ne pēdējā - un ja vēlos bērniņu, tad nu šo posmu jau izlaist nesanāks! Vienīgais uz ko noskaņojos bija elpošana - nesasprindzināties, elpot, jo tas ir svarīgi arī mazulim un ļaut bērniņam nākt pasaulē.

Ir pagājuši 3 mēneši, bet zinu, tuvākajos 3 gados es vēlos otru bērniņu - brālīti vai māsiņu savam puisēnam!:)