Tā es Norvēģijā meitu dzemdēju. Pieredze
Īpašu slimnīcu dzemdībām nemeklēju, pēc administratīvā pieraksta man iedalīja dzemdību vietu vienā no lielākajām un modernākajām Norvēģijas slimnīcām – Akershus. Tā kā nevarēju saprast, ko sagaidīt no pirmajām dzemdībām, kā tas būs, tad man bija ļoti grūti nodefinēt savas vēlmes. Tiku pie jaukas un saprotošas vecmātes, kura ieteica tādā gadījumā palikt pie standartpiedāvājuma – dzemdībām slimnīcas jaunajā nodaļā, kurā līdzās tradicionālajam dzemdību galdam pieejamas arī citas alternatīvas kā soliņš un vanna, kā arī plašs klāsts atsāpinošo līdzekļu, sākot ar akupunktūru un nepieciešamības gadījumā, pārvedot uz citu nodaļu – epidurālo anestēziju.
Viens nu bija skaidrs – paniski baidījos no jebkādām fiziskām sāpēm, esmu no tiem cilvēkiem, kas var vaimanāt par antibiotikas poti dibenā un liet krokodila asaras pie asins noņemšanas, ja māsiņa, nedo dies’, slikti trāpa vēnā. Vecmāte gan uzreiz tiešā tekstā pateica – dzemdēšana vairāk vai mazāk IR ar sāpēm, tomēr to var pieņemt un izdzīvot dažādi un lielā mērā pati dzemdētāja var sev palīdzēt.
Perfektais dzemdību plāns
Gribējās dzemdēt tā skaisti un pareizi, tad nu sev racionālajā manierē nolēmu sagatavoties dzemdībām ne pa jokam – izlasīju kaudzi literatūras, apmeklēju īpašus jogas kursus, dzemdību sagatavošanas kursus, vingrošanas nodarbības, baseina nodarbības... Un manā prātā lēnām vizualizējās un nostabilizējās man vēlamā dzemdību aina – dzemdēšu dienas laikā (jo pa nakti es taču guļu), dzemdības būs ar minimālām sāpēm (jo es taču izmantošu savas jogas gudrības un vispār varētu diplomu saņemt, cik daudz kursus esmu apmeklējusi, bet, ja nu kas, paturēšu kā gala variantu epidurālo anestēziju), dzemdēšu ūdenī (jo tas atslābina, nomierina un vispār ir forši un stilīgi), izmantošu dzemdībās samācītās jogas tehnikas, tā teikt elpošu dziļi un mierīgi, skatoties rāmi zilās debesīs, dzemdēšu kādā no gudrajām pozām nevis uz tā briesmīgā dzemdību galda, jo tā taču parasti ir vairāk plīsumu un vispār galds, tas ir nemoderni un nestilīgi. Domāts – darīts! Perfektais dzemdību plāns ir gatavs!
Gatavojoties dzemdībām mani uztrauca divas lietas – kā es zināšu, ka tiešām sākas dzemdības un vai nenokavēšu epidurālo anestēziju, ja nu tomēr gribēšu to izvēlēties.
Vai var nokavēt dzemdību sākšanos?
Gatavojoties dzemdībām mani uztrauca divas lietas – kā es zināšu, ka tiešām sākas dzemdības un vai nenokavēšu epidurālo anestēziju, ja nu tomēr gribēšu to izvēlēties. Par pirmo manas pieredzējušās dzemdējušās draudzenes un paziņas visgudri noteica – nesatraucies, dzemdību sākumu garām nepalaidīsi. Savukārt par epidurālo anestēziju uzrakstīju savā vēstulē slimnīcas personālam, ka vēlos saņemt pēdējo brīdinājumu, kad vairs šo atsāpināšanas līdzekli nevarēšu izmantot. Jutos sagatavojusies līdz pēdējam sīkumam, soma salikta jau pusotru mēnesi pirms dzemdību termiņa.
Piecas dienas pirms noliktā termiņa ap pusdienlaiku iesāpas vēders. Nekas īpašs, Brakstona-Hiksa kontrakcijas, es nodomāju, turklāt ne tās spēcīgākās. Tādas man uznāca un atkārtojās jau sākot ar kādu 34 grūtniecības nedēļu. Tā kā vienreiz jau tādas viltus trauksmes dēļ esam aiztraukušies uz slimnīcu un tikpat ātri atsūtīti atpakaļ, tad šoreiz īpašu paniku neceļu, gan jau pāries. Galu galā toreiz man dakteris ieteica gaidīt ne tikai, kad sāk sāpēt vēders, bet arī mugura. Mugura tā arī nesāk sāpēt, un sāpēs vēderā pēc dažām stundām mitējās. Esam ar vīru izstaigājušies krustu šķērsu pa vietējo rajonu, kontrakcijas pazūd kā nebijušas. Mēģinājām uzņemt laiku, izvērtēt, vai paliek spēcīgākas, bet nekā. Nākamajā rītā ir neliela smērēšanās, sāpju – nevienā acī. Arī dēļ smērēšanās esam jau reiz bijuši slimnīcā, bet tā kā pirms pāris nedēļām dienas gaismu ir ieraudzījis literatūrā un interneta portālos tik daudz apdziedātais gļotu korķis, nolemjam, aizbrauksim atrādīties uz slimnīcu, lai visu dienu nav par to jādomā.
Beidzot slimnīcā
Slimnīcā man roku spiež bārdains vecis, viņu saucot Hosē un viņš būšot mana dežurējošā vecmāte. Smērēšanās esot nepareizas krāsas ūdeņi, kas pamazām sākuši pilēt, ar to tiek pārvilkta svītra manai vēlmei dzemdēt ūdenī. Hosē dodas pakonsultēties ar kolēģiem. Mēs tikmēr risinām sudoku. Pēc brīža Hosē ir klāt un es priecīgi jautāju, vai viss kārtībā un varam doties mājās. Hosē šūpo galvu – na, na, na, ar tādas krāsas ūdeņiem mājās nu gan nedrīkst braukt, pamērīs, ka atvērumu. Tam seko dažu minūšu pacīkstēšanās, līdz beidzot Hosē nopūšas un dodas meklēt kādu kolēģi ar mazāka izmēra rokām… Tāda arī atrodas – smalka auguma norvēģu dāma, kas veikli konstatē 3 cm atvērumu un pieslēdz mani mērīt kontrakcijas un augļa sirdspukstus. Turpmāk es visām savām dežurējošajām vecmātēm pirmais kur skatos, ir rokas, cik lielas tās ir. Toties Hosē apmierināts smaida, rāda man aparāta ekrānā aktīvas regulāras kontrakcijas un vairākas reizes jautā, vai tiešām nekas nesāp. Man jau ir apnicis risināt sudoku, tāpēc atkal jautāju, kad varēšu braukt uz mājām un tur sagaidīt, kad tad beidzot sāksies izdaudzinātās dzemdību mokas. Taču nekā, kā zinādams, Hosē man apliek aproci ar vārdu, uzvārdu, personas kodu un piekodina neiziet ārpus slimnīcas teritorijas. Hosē kolēģe man ievieto divas kapsuliņas dzemdes kakla mīkstināšanai un liek būt atpakaļ palātā ik pēc 4 h uz atvēruma un sirdspukstu/kontrakciju mērīšanu. Tā arī visa diena paiet, esam nogarlaikojušies nejēgā, sudoku ar vairs nav ko risināt, slimnīcas teritorija apstaigāta, Hosē sen kā devies mājās, paspējušas jau nomainīties divas citas dežurējošās vecmātes, ik pēc 4h saņemu kapsuliņas, bet progresa nekāda nav. Pa nakti vīram nav atļauts palikt slimnīcā, viņš dodas barot kaķus, es tieku pārvesta uz dzemdību nodaļu.
šķiet, ka ķermenis vairs nepieder sev, bet darbojas gluži neatkarīgi, vadoties pēc seniem, pirmatnējiem instinktiem.
Nākamais rīts
Nākamās dienas rītā ap septiņiem esmu īgna un, guļot slimnīcas gultā, apceru ar kādiem tekstiem pārliecināšu dežurējošo vecmāti laist mani mājās. Paēdīšu brokastis un došos prom! Ilgi prātot gan nesanāk, ar tādu kā krakšķi, beidzot arī sajūtu, ka pa nopietno sāk tecēt ūdeņi un sākas sāpes, kas ir izteiktākas par visām līdz šim bijušajām Brakstona-Hiksa kontrakciju sāpēm. Aiz pārsteiguma un apmulsuma rauju zvana striķīti un pie manis iesteidzas jaunā maiņa – omulīga, jauna blondīne vārdā Mēreta. Veikli viņa pieslēdz aparātu, kontrakciju rādītājs nu jau lēkā kā negudrs, kas Mēretai ir tieši pa prātam – “aha”, viņa apmierināta saka, “izskatās, ka Tu viņu šodien satiksi”. “Satikšu ko?” man joprojām pielec tik lēni kā žirafei. “Kā, ko! Savu meitu!”. Mārena izmēra 5 cm atvērumu un aizsteidzas sagatavot dzemdību telpu, es zvanu vīram. Kontrakcijas kļūst izteiktākas ļoti strauji, tās nav ļoti sāpīgas, drīzāk pārsteigušas mani nesagatavotu ar savu ātrumu un intensivitāti. Starp kontrakcijām arī īpaši nesanāk atpūsties, jo tad uznāk izteikts drebulis, ko pati nevaru savaldīt. Sāpīgi tas nav nemaz, bet no malas laikam izskatās ne visai, jo vienā tādā starpkontrakciju kratīšanās reizē vīrs man nobijies čukst ausī – klau, varbūt ņemam to epidurālo, ko? Atbildu, ka epidurālo vēl noteikti nevajag un Mēreta mani pārved uz dzemdību telpu. Dzemdībās piedalās četri cilvēki – vīrs, vecmāte Mēreta, bērnu ārste Katrīna un vēl arī nodaļas vecākā vecmāte – ražena norvēģu dāma, kas dod vadošos norādījumus.
Nekas nav pēc grāmatas
Mani ir pārņēmusi panika, nekas nenotiek kā plānots, nekas nav pēc grāmatas, visas jogas gudrības kā ar slotu izmēztas, pauzes starp kontrakcijām ir tik īsas, ka nav vairs laika apkopot domas un izdarīt kaut ko apzināti jēdzīgu, šķiet, ka ķermenis vairs nepieder sev, bet darbojas gluži neatkarīgi, vadoties pēc seniem, pirmatnējiem instinktiem. Saku Mēretai, ka nu gan man sāp. Mēreta iesaka paciesties, jo ilgi tas nebūs, viss notiekot ļoti strauji. Nu bet cik ilgi, jautāju un skatos pulkstenī, ka dzemdību telpā esmu pusstundu. Neilgi, Mēreta atbild. Cik ilgi, ir neilgi, es jau sāku dusmoties. Un Mēreta man piedāvā karsta ūdens termoforu, kas varot palīdzēt pret sāpēm, sākumā tā tiešām ir, bet jau pēc dažām minūtēm gribas to grūst projām. Nākamais ko Mēreta piedāvā ir sterila ūdens injekcijas zem ādas, kad Norvēģijā tiek praktizēts kā atsāpinošs līdzeklis, tas līdzinās lapsenes dzēlienam, bet pēc tam seko sāpes mazinoša sajūta. No tā es atsakos, nav man nekādas vēlmes, kopējai sajūtu gammai vēl pievienot lapsenes dzēlienus. Mēreta jautā vai vēlos epidurālo anestēziju, nolemju, ka vēl jau var izturēt un tā vietā saņemu paelpot smieklu gāzi. Sākumā tā šķiet šķebīgi smirdīga un sāk pat vilkt uz nelabu dūšu, taču drīz vien es apķeru šīs burvīgās gāzes labās īpašības. Sāku to elpot sajūtot kontrakcijas tuvošanos un tad pati kontrakcijas paiet caur tādu kā vieglu apziņas migliņu. Mēreta gan man piekodina, tuvojoties kontrakcijas beigām, vairākas reizes gāzi izelpot atpakaļ maskā, lai visi apkārtstāvošie, vecmātes ieskaitot, to nesaelpojas, viņi kā nekā esot darbā un nevar atļauties pa palātu defilēt vieglā eiforijā. Kontrakciju starplaikus vecmātes veikli izmanto dažādu pasākumu realizēšanai – pārģērbj mani slimnīcas drēbēs, piestiprina bērna galvai elektrodu, lai labāk sekotu sirdsdarbībai, sataisa man matus. Dzirdu kā vecākā vecmāte, liekot man matu gumiju, jautā vīram, vai viņš esot redzējis to klipu youtube, kur tēvs meitai ar putekļusūcēju veidojot matus, tagad šis ar tā varēšot darīt, jo mums tak būs meita. Pēc dažām kontrakcijām tomēr iesākas tā fāze, kuras tad es tiešām varētu saukt par lielām sāpēm, kad gribas nelabajam dvēseli pārdot, lai tik tās beigtos. Arī smieklu gāze vairs nelīdz, paziņoju, ka tagad viss, vēlos epidurālo anestēziju. Mēreta, šķiet, ir nolēmusi vilkt laiku, viņa man apsēžas blakus un lēnā garā sāk bīdīt tekstus par tēmu “Tev jāsaprot, ka epidurālajai anestēzijai ir gan labās, gan sliktās īpašības, man Tev tas jādara zināms. Tagad es pastāstīšu par sliktajām…”. Nolemju nākamajā pauzē Mēretu nožņaugt. Atcērtu, ka esmu izlasījusi KAUDZI ar literatūru un apmeklējusi neskaitāmus kursus un protams, ka zinu VISU par epidurālās anestēzijas blaknēm un negatīvajām pusēm. Mēreta nopūšas, ievieto man rokā katetru un paziņo, ka tagad ies zvanīt ārstam, kurš veiks epidurālo anestēziju. Ak tu mī un žē, vēl zvanīt jāiet! Un tad tā, starp citu, Mēreta vēl pēdējo reizi izmēra atvērumu un priecīga paziņo, ka nekur neies un nezvanīs, jo esot jau 9 cm un epidurālā anestēzija nokavēta.
Domās sūtu viņu ellē ratā un mierinu sevi ar domu, ka smagākais – galva, jau drīz būs ārā, kad sajūtu dedzinošu sajūtu un saprotu – velns, nu gan kaut kas plīst.
Drīz meita būs klāt!
Nākamajā kontrakciju pauzē es gribu fiksi norāpties no beņķa un teciņus vien doties uz tualeti pa lielām darīšanām, Mēreta mani nelaiž. Izmisīgi saku, ka man tiešām ļoooti vajag. Nevajag, nevajag, Mēreta ir stingra, tas ir bērniņš. Ar to brīdi arī sāpes beidzas un sākas ļoti smags darbs. Ja vērā ņemamas kontrakciju sāpes ir ilgušas nepilnu stundu, tad spiešana aizņem divas stundas, kas ir salīdzinoši ilgi. Ir brīdis, kad mani tiešām pārņem izmisums, jo liekas, spēka vairs nav. Kāds tur brīnums, iepriekšējā vakarā esmu ēdusi tikai tādas simboliskas vakariņas slimnīcā – sauso zupu un maizi, brokastis nesanāca paēst, neko no mājām nepaņēmām, jo nelikās, ka esam atbraukuši uz palikšanu. Mēreta jau atkal liek man elpot maskā, šoreiz nevis gāzi, bet skābekli. Daudzas epizodes no šīm divās stundām ir kā pazudušas, kādā brīdī vairs nevar uztvert bērna sirdsdarbību, tiek atsaukti vēl divi ārsti, no kuriem viena man skatās sejā un stingri saka – tagad ir ļoti svarīgi, lai tu darītu visu tieši tā, kā es teikšu, vai tu dzirdi, vai tu saproti, ko es saku. Aha, pamāju, un cenšos, cik vien spēka. Vīrs stāsta, ka bērnam var redzēt galvu, esot gari, tumši mati un vispār re kāds ārā esot skaists laiks, tik burvīga diena, lai piedzimtu. Domās sūtu viņu ellē ratā un mierinu sevi ar domu, ka smagākais – galva, jau drīz būs ārā, kad sajūtu dedzinošu sajūtu un saprotu – velns, nu gan kaut kas plīst.
Pirms tam, skatoties filmās un grāmatās, likās, ka negribēšu tādu ņemt rokās. Nav jau ko glorificēt, tikko dzimuši bērni patiesi ir mikli, zilganpelēcīgi, izstieptām galvām, tomēr man ir sajūta, ka esmu smagā konkursā saņēmusi galveno balvu
Vecākā vecmāte spiež man uz vēdera, Mēreta klaigā – tikai nepadodies, tikai tagad nepadodies, vēl dažas reizītes un būs darīts, trijās valodās četri cilvēki man apkārt sauc- spied, spied, un vēl vienu reizīti, ievelc elpu un aiziet. Kādā apziņas momentā pie sevis nodomāju – nu ko jūs te visi bļaujat uz mani, idioti tādi, šī kontrakcija jau sen beigusies, man jāsagaida nākamā. Vīrs prasa vecākajai vecmātei, vai izmantos stangas jeb vakuumu, vecmāte novelk, ka, hmm, jā, varbūt. Tas tad arī man dod pēdējo spēku spiešanai, jo to nu gan negribu, ne stangas, ne vakuumu. Un kad liekas, tā sasodītā spiešana nekad nebeigsies, Mēreta man ceļ pāri un liek uz vēdera bērniņu. 52 cm, 3140 g. Pirms tam, skatoties filmās un grāmatās, likās, ka negribēšu tādu ņemt rokās. Nav jau ko glorificēt, tikko dzimuši bērni patiesi ir mikli, zilganpelēcīgi, izstieptām galvām, tomēr man ir sajūta, ka esmu smagā konkursā saņēmusi galveno balvu, tāpēc turu cieši klāt un saucu vīram (ja nu gadījumā, viņš to vēl nav pamanījis) – paskaties, paskaties, ko man iedeva! Šķiet, neticami, ka tas jau ir beidzies, kopš ievešanas dzemdību telpā ir pagājušas trīs stundas. Placentas piedzimšanu nejūtu vispār. Tad bērnu ārste atdod jaundzimušo vīram un guļas man uz vēdera izspiest šķidrumu, lūk šis pasākums gan man liekas ļoti nepatīkams, grūžu viņu nost, sakot, ka man ļoti sāp, bet ārste ir neatlaidīga. Dusmīgi saku, ka viņa nu gan ir traki neiejūtīgs sievišķis, uz ko Katrīna smejas un atbild – “jā un man par to vēl maksā”. Mēreta ar vecāko vecmāti cītīgi apspriežas un pēta mani, vecākā vecmāte rāda ar pirkstu – šite, šite un šite. Mēreta pastāsta, ka bērniņš ir piedzimis kā “Superwomen” ar vienu roku pa priekšu pie galvas, tāpēc ir iekšējie plīsumi, kurus viņa tagad sašūšot. Nejūtu pilnīgi neko, ne anestēziju, ne šūšanu, tāpēc Mēreta, netraucēti, dungojot jautru meldiņu, kādu stundu vicina adatu ar diegu un šķēres. Prasu, kā tur pēc tam izskatīsies, ceru, ka vismaz sašūts būs stilīgi. Uz ko Mēreta, neatraujot acis no kājstarpes atrauc, lai es nesatraucoties, šitas nudien esot viņas šūšanas meistardarbs. Ārējo plīsumu nav, Mēreta ir no tām vecmātēm, kas neatbalsta iegriešanu, tāpēc visu spiešanas laiku ir likusi man klāt karstā ūdenī samērcētu lupatiņu, lējusi eļļu un masējusi, lai audi paši stieptos. Vēlāk Mēreta vēl atnāk pārbaudīt asiņošanu, paseko līdzi vai es tieku ar visu galā tualetē un ar to arī viņas maiņa beidzas. Bērnu ārste uz atvadām iesien meitai matos sarkanu banti un novēl mums laimīgu turpmāko kopā būšanu visiem trim. Nākamā maiņa pēc dažām stundām mūs pārvedīs uz pēcdzemdību viesnīcu.
dažas nedēļas pēc dzemdībām, kārtējā bezmiega naktī, atceroties dzemdības, pie sevis nodomāju, ja reiz ir par ko no tiesas jābaidās, tad tas ir viss pēc tam, bet nevis pašas dzemdības.
Pārdomas pēc tam
Par dzemdībām neko nemaksāju, viss, arī tad, ja būtu izmantota epidurālā anestēzija, ir bez maksas, izņemot uzturēšanos pēcdzemdību viesnīcā. Bez maksas uz vietas ir pieejamas arī dažādas sanitārās lietas – pēcdzemdību paketes, vienreizējās apakšbiksītes, vēlāk arī autiņi un citas vajadzīgas lietas bērnam. Nekādi līgumi ar vecmātēm vai ārstiem netika slēgti. Runājot par sāpēm, no kurām daudzas baidās, atkārtošos, jo teikšu, ka tas acīmredzot nudien ir ļoti individuāli un nav salīdzināmi. Teorētiski sanāk, ka no dzemdību sākuma līdz bērna piedzimšanai pagāja divas diennaktis, praktiski, pamanīju tikai pēdējās 4 stundas no visa šī laika. Lai arī esmu ļoti jūtīga un baidos no sāpēm, šādi es varētu dzemdēt atkal, bet, piemēram, zobus bez narkozes gan neļautu labot un kaulu lūzumi manuprāt arī daudz trakāk sāp. Turklāt dzemdību sāpes ir ļoti specifiskas un īpašas, ja arī ne patīkami, to ir interesanti piedzīvot, tas nelīdzinās nekam citam, jo ir tik ļoti īsts, no paša neatkarīgs un vienreizējs process. Tāda kā pārdzimšana caur sāpēm citā kvalitātē, ļoti liels emocionāls pacēlums, kurā lomu spēlē hormoni, notikums, pēc kura nekas vairs nebūs tā kā iepriekš.Turklāt, dažas nedēļas pēc dzemdībām, kārtējā bezmiega naktī, atceroties dzemdības, pie sevis nodomāju, ja reiz ir par ko no tiesas jābaidās, tad tas ir viss pēc tam, bet nevis pašas dzemdības.
Iesūtījusi: Inta Dimante-Deimantoviča