Manas negaidīti fiksās dzemdības Jēkabpils slimnīcā. Pieredze

Vēss 15.aprīļa rīts. Jau pēdējā tikšanās reizē ar ārsti, ārste pabrīdina, ja nekas nenotiek, tad pirmdien no rīta dodamies uz slimnīcu. Jau agri no rīta esmu augšā, sapakojusi vecākās meitas mantas, savas somas un ceļu jauno tētuku, jāpošas ceļam. Meitu atstāju ar mammu, kā bija sarunāts, pārmijam vēl pēdējos vārdus ar mammu, un saku, nu, iespējams, šodien vakarā būšu mājās.

Nesaprotu, kāpēc man liek jau pārģērbties, vēl taču nekas nenotiek, pilnīgi nekas.

Braucot mašīnā, galvā pārdomāju nedēļas nogali: "Dzemdību termiņš tomēr bija 11.aprīlis, kāpēc nekas nenotiek. Kustības jūtu, tad visam jābūt kārtībā. Nez cik liels būs bēbītis, puika, nu varbūt būs puika, bet varbūt meitene, gan jau meita - cik nav dzirdēts, ka USG parāda nepareizi. Nesaprotu, kāpēc mani negribi vēl satikt?!"

Mašīnā kapa klusums. Esam jau galā, es saku, ka varbūt vēl vajadzētu pasēdēt, varbūt tūlīt sāksies un tad man nebūs nakts jāpavada te, bet varbūt mani vēl palaidīs mājās. Taču kādas mājas, ir jau 40 nedēļa!

Dzirdu šļakas, tiek pārdurti ūdeņi es neskurinos un saku, tad šodien jau būsim divatā?!

Uzkāpjam pa trepēm, esam ieradušies Jēkabpils dzemdību nodaļā, mani pieņem tā pati vecmāte, kas bija meitai, taču saprotu, ka viņa dzemdības nepieņems. Nesaprotu, kāpēc man liek jau pārģērbties, vēl taču nekas nenotiek, pilnīgi nekas. Piereģistrējos un dodos uz pirmsdzemdību palātu, bēbītim klausīsies sirdspukstus, protams, viss ir kārtībā un es varu ar mantām iet uz palātu. Opā, palāta vienvietīgā, viss skaisti izremontēts. Pulkstenis jau ir desmit, sēžu gaidu ārsti.

Pēc mirkļa pie durvīm klauvē, māsiņa sauc pie ārstes, ārstei bijis ķeizariņš, aizsūtu tētim sms, ka eju pie ārstes.  Aizeju uz procedūrām, tur mana dakterīte, uzrāpjos uz galda, daktere pārbauda dzemdi un paaicina vecmāti, lai paskatās, es, protams, jau sāku uztraukties, ārste paziņo: "Jums ir 4 centimetru atvērums, bērniņš netiek galā ar ūdeņiem". Dzirdu šļakas, tiek pārdurti ūdeņi es neskurinos un saku, tad šodien jau būsim divatā?! Ārste pasmaida un pamet ar galvu. Dodos uz savu palātu, sagatavojos, uzzvanu mammai un laimīgajam papucītim, pulkstenis ir 10.40.

Tā es gandrīz vai jestrā solī iečāpoju pirmsdzemdību palātā un momentā sākas emociju juceklis, sāpju maratons, tad uz tualeti, tad apgulties, tad piecelties tad uz bumbas, bet visu laiku elpoju, un pie sevis domāju - elpo meitene, elpo, tikai elpo. 

Palātā ierodas vecmāte - jaukums, saka, ka mēs varot nepaspēt uz dzemdību zāli, tāpēc jādodas uz pirmsdzemdību palātu, pie rokas piekabina sistēmu, kas tas ir nepajautāju, kāpēc nezinu, nu nevar būt, ka bērnam darīs pāri - īsti gan nesaprotu, ko viņa saka, jo nekas vēl īsti nesāp, ja nu vienīgi un jā, es jūtu - sāk smeldzēt mugura, sāk spiest uz leju, saprotu, ka sākas. Nu labi, lēnā garā ar smaidu uz lūpām dodos uz pirmsdzemdību palātu, daktere no ārstu istabas:"Nu jūti sāpi? Jā, jūtu, viss kārtībā." No stūra pavīd bērnu daktere, viņa frāze, un ko - tā ir dzemdētāja ar 4cm?!

Tā es gandrīz vai jestrā solī iečāpoju pirmsdzemdību palātā un momentā sākas emociju juceklis, sāpju maratons, tad uz tualeti, tad apgulties, tad piecelties tad uz bumbas, bet visu laiku elpoju, un pie sevis domāju - elpo meitene, elpo, tikai elpo. Aizmirsās viss lasītais, aizmirsās viss dzirdētais, es vienkārši gribēju, lai tas viss ātrāk beidzas un nesapratu, kas notiek, kāpēc tik ātri sāp tik neciešami. Vecmāte priecājas, ka es labi turos, visu laiku padod ūdeni un katram gadījumam tur bļodu, bļodu, ja nu paliek slikta dūša.

...tad arī pirmo reizi iekliedzos, aiz sāpēm, tomēr fiksi savācos elpoju un spiedu, un spiedu vēlreiz un "APSVEICU, TEV IR DĒLS!!!" Ko? Kā? Jau?

Jūtu jau, ka vairs nevaru, sāpes ir neaprakstāmas, un sajūta tāda, ka es mokos jau 4 stundas, kontrakcijas ir tik biežas, ka nav laika atvilkt elpu un pēkšņi vecmāte saka ejam uz zāli ātri ātri ātri, jo jūtu, ka nu jau tūlīt, tūlīt būsim klāt. Sajūta tāda, ka jau vakars, ka nakts, mazliet apātiska es klupučoju uz dzemdību zāli, apguļos un man saka spied, tad arī pirmo reizi iekliedzos, aiz sāpēm, tomēr fiksi savācos elpoju un spiedu un spiedu vēlreiz un "APSVEICU, TEV IR DĒLS!!!" Ko? Kā? Jau?

tad es paskatos pulkstenī un saprotu, ka pagājusi vien stunda, knapi stunda kopš sākās sāpes, nevis puse dienas, kā likās

Man uz vēdera uzliek mazu kunkulīti, protams, ka pār acīm birst asaras, nespēju ne par ko citu domāt. Bērnu paņem bērnu māsa, saka 3,790 kg un 54cm, es biju laimīga un tad es jūtu, ka aizpeld acis. Iespējams, nevis iespējams, bet tas bija tāpēc, ka trūka barības vielu, es pēdējo mēnesi ēdu tik maz un jūtami sevi novārdzināju, taču man pieliek sistēmu, pašsajūta uzlabojas, tad es paskatos pulkstenī un saprotu, ka pagājusi vien stunda, knapi stunda kopš sākās sāpes, nevis puse dienas, kā likās.

Protams, šoks manam draugam, ģimenei, jo pirms mazliet vairāk nekā stundas zvanīju un teicu, ka dodos gatavoties sāpēm, bet izrādījās, ka esmu sagatavojusies dzemdībām. Tā lūk, pasaulē nāca mūsu mazais enģelītis, nieka stundā un 30 minūtēs un tās sāpes, tagad pēc trim mēnešiem, liekas, kā nebijušas. Tagad, kad atskatās uz visu atpakaļ, divas dienas pirms mazā nākšanas pasaulē, es jutu velkošas sāpes mugurā, bet tās bija tik niecīgas, ka es nolēmu uz slimnīcu nedoties, jo sāpes bija bez intervāla, bez kāpinājuma, taču bija un dzemdību process jau bija iesācies, tikai mēs tam laikam vēl nebijām gatavi.