Zaudēju savu meitiņu ķeizara laikā

No rīta sonogrāfijā parādīja, ka augļūdeņu var teikt nav, tad 5 stundas vēl mani turēja, laižot zāles utt..Tad izlēma, ka būs ķeizars, ko, manuprāt, vajadzēja darīt jau tad, kad ierados slimnīcā, jo jau 34. nedēļā mazā gulēja nepareizi.
Esmu jauna un pirmās dzemdības, ar vīru tik ļoti gaidījām mūsu mazulīti, viss jau bija sagatavots mūsu princesītei.
Bet tad, aizvedot mani uz ķeizaru (pirms ķeizara mazajai sirds tonīši bija ļoti labi), saņēmu anestēziju, bija jāuzgaida kādas 5 minūtes, kamēr iedarbojas. Domāju – beidzot mazulīti varēšu turēt klēpītī, būsim tik laimīgi. Bet tad sākās manas dzīves lielākais murgs.

Atjēdzos palātā, neviens neienāca un neko nepaskaidroja, mazo tā arī neredzēju...

Mazo izņēma no punča, neraudāja, man sākās panika, prasīju dakteriem, kas notiek, kāpēc mazā neraud, neviens neko nepaskaidroja, neviens man mazo nerādīja. Nedzirdot mazo raudam, asaras nebija valdāmas, ap mazo bija daudz mašīnu utt.

Atjēdzos palātā, neviens neienāca un neko nepaskaidroja, mazo tā arī neredzēju... Tad beidzot dakteris ienāca palātā un pateica, ka mazā ir Rīgā – ļoti smagā stāvoklī, jo augļūdeņi ir bijuši ļoti zaļi un ļoti, ļoti biezi, un mazā tos sarijusies. Pastāstīja, ka mazo tur pie dzīvības mākslīgi, neviens orgāniņš nestrādā. Tas vienkārši nav aprakstāmi.

Uzreiz godīgi, lai gan sāpīgi, bet pateica, ka nekādas cerības nedod, ka mazā varētu izdzīvot. Un tad Rīgas dakterītes piezvanīja un pateica, ka mazās sirsniņa apstājās. 

Meitiņa Rīgā nodzīvoja 3 dieniņas, tikmēr es pati mājās lūdzu Dieviņu, lai mazajai palīdz. Ar Rīgas dakterītēm sazvanījāmies dienā vairākas reizes. Viņas bija ļoti laipnas un patiesas. Uzreiz godīgi, lai gan sāpīgi, bet pateica, ka nekādas cerības nedod, ka mazā varētu izdzīvot. Un tad Rīgas dakterītes piezvanīja un pateica, ka mazās sirsniņa apstājās. Jāsaka paldies Rīgas bērnu pataloģijas centra dakterītēm, kuras bija tik laipnas, un ticu, ka viņas darīja visu iespējamo, lai mazo princesīti glābtu.

...izvēlējāmies ar vīru, ka mazo neskatīsimies, jo tad būtu vēl neizturamāk un sāpīgāk...

Mēs ar vīru mocījāmies sāpēs, jo pilnīgi nekā mazajai nevarējām palīdzēt. Ja blakus nebūtu viņa, es neizturētu.
Tad, kad tiku ārā no slimnīcas, braucām uz Rīgas morgu pēc mazās, lai skaisti viņu apglabātu. Iedevām skaistas drēbītes, lai mazo saģērbj, izvēlējāmies ar vīru, ka mazo neskatīsimies, jo tad būtu vēl neizturamāk un sāpīgāk. Lai mazā paliek atmiņā tāda, kādas atmiņas deva, kad bija puncī – skaista un laimīga. Un tā mēs mazo nemaz neredzot, skaisti viņu apglabājām.

Viņa pie mums bija tik gaidīta, bijām tik laimīgi, bet paskaties, kādu Dieviņš pārbaudījumu mums uzlika. Lai saņemtos nākamajam bērniņam, būs tik grūti un tik sāpīgi visus 9 mēnešus, – vai atkal nenotiks tā, vai viss būs labi.

Nomainīju ginekoloģīti, kura ir vienkārši super, tik patīkami ieiet pie viņas. Ticu, ka nākamreiz būs viss labi, un Dieviņš mums dos mazu brīnumiņi. Un ticu šai Ilūkstes ginekoloģītei, ka viss būs labi un palīdzēs man to pārvarēt.

Mani pašu māte atstāja slimnīcā, tāpēc laikam tik ļoti gribu mazulīti, gribu būt lieliska mamma, bet nu Dieviņš mūsu mazo laimīti atņēma.

Tāpēc, mīļās sievietes, ļoti labi Jūs saprotu un zinu, cik tas ir ļoti sāpīgi. Visu laiku mocīs jautājums KĀPĒC? Bet tik nežēlīga ir dzīve!

Un neviens neko man no dakteriem nespēja paskaidrot, kāpēc tādi augļūdeņi, un kas ir vainīgs, kā lai uzmanās nākamreiz, pilnīgi neko. 

Ir tik ļoti smagi, naktīs murgi, dienās tikai domas par viņu – kāpēc tieši ar mums, ko tik ļaunu esam nodarījuši. Mani pašu māte atstāja slimnīca, tāpēc laikam tik ļoti gribu mazulīti, gribu būt lieliska mamma, bet nu Dieviņš mūsu mazo laimīti atņēma. Saprotu, ka varbūt tā ir labāk, jo, ja arī meitiņa būtu izdzīvojusi, viņa varēja palikt ļoti slima, varbūt tas tāpēc, lai mazajai dzīvē nebūtu jāmokās. Ļoti sāp, nezinu, kur, lai saņem spēkus, lai dzīvotu tālāk...