Dāvana vīriešu dienā. Dēla piedzimšanas stāsts

Tieku uzņemta un izprašņāta par dažādiem veselības jautājumiem. Mani nosver, nomēra punci un izmēra asins spiedienu. Pēdējā laikā pulss ir bijis ļoti augsts un arī tagad tas tāds ir. Mani aizsūta uz 7. nodaļu un ievieto dzemdību zālē, jo visas pirmsdzemdību palātas ir pilnas. Māsiņa uzliek aparātu, lai paklausītos mazulīša tonīšus. Ir labas ziņas – mazajam viss kārtībā. Vēlāk eju uz pārbaudi pie dakteres, kas konstatē, ka ir 1,5 cm atvērums, bet izdalījumi nav ūdeņi, tāpēc nolemj mani nosūtīt uz novērošanu. Nonāku grūtnieču pataloģiju nodaļā. Man liek palikt nodaļā līdz pirmdienai un veikt sonogrāfijas izmeklējumus. Tas nozīmē – 2 dienas viena pati slimnīcā. Mani ievieto četrvietīgā palātā, kurā jau ir trīs meitenes. Katra nu par sevi citādāka un citām problēmām, bet emocionāli es šobrīd nealkstu svešu cilvēku klātbūtni, tāpēc komunikācijas mums ir visai minimāla. 

Svētdienā jūtu, ka izdalījumu ir vairāk, tāpēc dodos pie daktera un lūdzu, lai mani pārbauda vēlreiz. Dakteris konstatē, ka atvērums ir 2,5 cm, bet tas arī ir viss. Līdz pa pirmdienai gulšņāju pa gultu un reizi dienā mazajam tiek klausīti tonīši, kas parāda, ka viss ir kārtībā. Pirmdiena man beidzot tiek veikta sonogrāfija un protams, ka viss ir kārtībā, tomēr daktere neatļauj braukt mājās un drošības pēc man vēl vienu dienu jāuzkavējas slimnīcā. Kad beidzot klāt ir otrdiena un es tieku laista mājās, esmu jau tā noilgojusies pēc savas gultas un ierastās vides, ka somas sakravātas jau no paša rīta un gaidu, kad tētis atbrauks pakaļ. Dodoties mājās, iebraucam ieēst pusdienas, jo slimnīcu ēdiens ir garšīgs, bet ļoti pliekans. Apēdu lielu picu un dodamies mājās. Vakarā sāk nedaudz sāpēt vēders, bet to norakstu uz to, ka vēders laikam protestē pret tik krasām ēdiena maiņām. Neņemu vērā nelielās sāpes un dodos gulēt. Pa nakti pamostos no stiprākām sāpēm vēderā, bet arī tās ignorēju un atkal iemiegu. 

Es pati neesmu pārliecināta, vai tās ir kontrakcijas, jo biju iedomājusies, ka sāpēs vairāk, tāpēc vēl piezvanu savai mammai un aprunājos.

22. februārī pamostos un jūtu nelielas sāpes un saprotu, ka tās atkārtojas ik pēc kādas pusstundas. Sāpes ir nelielas un mazliet velkošas. Tomēr ar tēti turpinām vārtīties pa gultu un izbaudām abu brīvdienu. Sāpes tomēr atgriežas ar vien biežāk. Tētis, kā jau kursos mācīja, sāk pierakstīt sāpju biežumu. Ap pulksten 12:00 sāpēs nu jau atkārtojas ik pa 15 minūtēm. Es pati neesmu pārliecināta, vai tās ir kontrakcijas, jo biju iedomājusies, ka sāpēs vairāk, tāpēc vēl piezvanu savai mammai un aprunājos. Kad sāpes atkārtojas nu jau ar 10 minūšu starplaiku, nolemjam ņemt atkal somas un doties uz Dzemdību namu. Pa ceļam vēl iebraucam paņemt ko iekožamu, jo brokastis un pusdienas tā arī tika izlaistas. Ap pulksten 15:00 esam Dzemdību namā, un mūs jau atkal iztaujā, nosver, nomēra un veic visas pārējās darbības. Pēc pāris minūtēm atkal jau esam 7. nodaļā un tiekam ievietoti tajā pašā 1. dzemdību zālē, jo visas pirmsdzemdību palātas ir pilnas. Māsiņa pieliek aparatūru, lai paklausītos tonīšus un, protams, konstatējam, ka mazuli viss ir kārtībā, bet, cik pati saprotu no tiem aparātu skaitļiem, tad kontrakcijas neuzrādās. Cipari ir visai mazi, tomēr sāpes jūtu. Saku māsiņai, ka tajā vietā, kur man tiek uzlikts tas apaļais štruntiņš, man nekas nesāp. Skaidroju, ka sāp tikai vēdera lejas daļa, bet atbilde skan: “Tā nevar būt”. Tā nu guļam un gaidām.

Vecmāte vēlāk iesaka nevis vienkārši elpot, bet pūst gaisu ārā, sakot “ssssssssssss”. Tas palīdz labāk un ir vieglāk koncentrēties, tomēr sāp ar vien vairāk un sāk jau parādīties pirmie bļāvieni no manas puses, par ko tagad nokaunos. 

Pēc mirkļa vecmāte veic pārbaudi un atvērums ir 3 cm. Māsiņa paskaidro, ka normāli atvērums veras apmēram1 cm stundā, bet mazulis spītējas un negribas nāk laukā. Pēc 2-3 stundām atvērums ir tikai 4 cm. Vecmāte iesaka ieiet dušā, lai atvieglotu sāpes. Lai gan nesāp jau nemaz tik traki, tomēr piekrītu un nedaudz varbūt arī palīdz, bet no otras puses šķiet, ka tas bija tikai galvā. Vakars jau pienācis un kopā ar tēti laiku kavējam, skatoties datorā seriālus un vēlāk jau hokeja spēles tiešraidi Dinamo-Sibirj Novosibirska. Mūsējie uzvar 3:2. Sāpēs nez kāpēc mazinās, un uz kādu stundiņu pat iemiegu. Pamostoties klausāmies atkal mazuļa tonīšus un vēlreiz pārbaudām atvērumu – nepatīkams pārsteigums un nekas nav pakustējies uz priekšu un atvērums vēl jo projām 4 cm. Tomēr sāpes lēnam pieaug. Vēlreiz mēģinu iet dušā un sēdēt arī uz bumbas. Šoreiz tik ļoti vairs nepalīdz un ir grūti nosēdēt, jo nav arī kur īsti pie sāpēm pieķerties. Nolemju atgriezties gultā un sāpes mēģinu paciest tur, bet jūtu, ka tās kļūst ar vien neizturamākas. Labi, ka blakus ir tētis un palīdz man elpot. Ja nebūtu viņa, droši vien jau sen būtu visu pasauli nolādējusi un NOTEIKTI zinu, ka nu neelpotu tā, kā mācīja, jo ir tik sasodīti grūti koncentrēties uz elpu. Vecmāte vēlāk iesaka nevis vienkārši elpot, bet pūst gaisu ārā, sakot “ssssssssssss”. Tas palīdz labāk un ir vieglāk koncentrēties, tomēr sāp ar vien vairāk un sāk jau parādīties pirmie bļāvieni no manas puses, par ko tagad nokaunos. 

Visu laiku šķita, ka to visu vienkārši neizturēšu un, paldies Dievam, ka blakus tomēr bija mīļotais cilvēks, ka lika man saņemties. Biju pa tik nekrietna vienu brīdi, ka lūdzos, lai man palīdz, labi apzinoties, ka nu neko jau viņš nevar darīt. Varu tikai iztēloties, kā viņš tajā brīdī jutās. Pulkstenis bija tikai 04:00, bet biju tā pārgurusi un nomocījusies, ka knapi kājās turējos. Vecmāte tik uz mani dusmojās, ka tā bļaujot tērēju tikai savus spēkus, bet iekšēji es tiešām centos ciesties. Laikā starp 04:00-05:00, ejot uz tualeti jūtu, ka noiet ūdeņi. Vecmāte atkal mani pārbauda un konstatē 8 cm atvērumu. Nodomāju, ka vēl tikai mazliet. Dīvainā kārta vecmāte nosaka, ka tie neesot ūdeņi, bet nokāpjot no galda atkal notek gar kāju un viņa tik nosaka “nu re”. Tā arī nesapratu, kas tur bija un kas ne. Atkal iekāpju gultā, jo tā šķiet paciest sāpes ir vieglāk un pacietīgais tētis ir man blakus. Pie katras sāpes jau visu vakaru ieķeros viņam rokās – tas dod drošības sajutu un šķiet, ka sāpes izlādējas caur roku. Vecmāte iesaka celtie kājās un kontrakcijas pārciest stāvus, bet atsakos. Tikai, kad tētis iesaka tomēr to darīt – piekrītu. Savā galvā saprotu, ka spītējos vecmātei pretim, bet, godīgi sakot, spēju uzticēties tikai cilvēkam, kas mani pazīst, tāpēc arī viss vecmātes teiktais iet gar ausi. Mazliet vieglāk ir stāvus un tad arī varu pieķerties pie gultas malas. Galvā tik domāju, ka tik kaut ko nenolaužu. Vecmāte iesaka apsēsties uz ķeblīša un pēdējo periodu palikt tur, jo tas palīdzēšot mazajam virzīties uz leju. Sākuma nepiekrītu, bet pēc tēta ierosinājuma, tomēr saņemos. 

Tur nu pavadu, manuprāt, kādu stundu līdz divas. Katrā pauzē starp kontrakcijām pilnīgi jūtu, ka prāts iemieg un vienu brīdi šķiet, ka teju nenokritu no krēsliņa, jo negulētas 24 stundas dara savu. Beidzot vecmāte liek kāpt uz galda un paspēju tik nodomāt, ka nu jau pavisam maz. Slāpes ir neizmērojamas, un mute kalst kā tuksnesī. Vecmāte nolemj ievadīt man kaut kādu šķidrumu, kas it kā došot spēku piedzemdēt pašai, jo biju nomocījusies līdz pēdējam. Tas palīdz un tiešām jūtu, ka pamostos un ir vieglāk saņemties. Vecmāte pie katras kontrakcijas liek spiest “sssssss”, bet nu nekas man nesanāk. Mainām pozu uz sāniem, bet arī tā nekas nenotiek. Vecmāte tik saka, ka redz jau galviņu/pakausi, bet nu tālāk mazais netiek. Jūtu arī, ka kontrakcijas sāk pazust un īsti vairs nesaprotu, kad tad man spiest. Visu šo lauku priecājos, ka blakus ir mīļotais cilvēks, kam varu uzticēties un vēl nodomāju: “Kā es muļķe to sākumā biju iedomājusies izdarīt viena pati?!” Man atļauj pataustīt bērniņa galvu, un tiešām jūtu pakausīti. 

Turpmākais norit ļoti ātri – vecmāte nosaka, ka daļa placentas pieaugusi pie dzemdes. Dzemdību zālē sarodas arvien vairāk cilvēku. Tētis tiek izraidīt laukā.

Noguļos atkal uz muguru un vecmāte nolemj veikt iegriezumu, jo mazais netiek ārā. Pie nākamās kontrakcijas jūtu, ka tiek iegriezts, un nu jau pēc pāris spiedieniem mazajam galva ir laukā. Vecmāte liek gaidīt nākamo kontrakciju un spiest pēdējo reizi, bet nekas nenotiek. Tad nu spiežu, kad liekas kaut kas iesāpas. Nu jau mazais ir klāt un tiek uzlikts man uz vēdera. Pulkstenis ir 9:40. Jūtos saviļņota, un tik patīkami, ka mazais ir klāt. Nabassaite izpulsē, un tētim ļauj to pārgriezt. Šķiet, ka manīju pat vienu asaru no tēta puses. Vecmāte liek spiest vēl, lai piedzemdētu placentu, ko arī daru, bet īsti nesaprotu, cik tad ilgi man spiest, jo jūtu, ka kaut kas iznāk, bet turpina tecēt. 

Turpmākais norit ļoti ātri – vecmāte nosaka, ka daļa placentas pieaugusi pie dzemdes. Dzemdību zālē sarodas arvien vairāk cilvēku. Tētis tiek izraidīt laukā. Gar rokām rosās cilvēki un katrā rokā pa katetrai vai špricei. Saprotu, ka neko nesaprotu. Pie manis pienāk anesteziologs un uzdot jautājumus par to, ko esmu ēdusi un alerģijām. Pēc tam jau vairs neko neatceros, jo iemiegu. Nākamais ko atceros, ka dzirdu skaņas un cilvēkus sev apkārt runājam, bet nevaru atvērt acis. Pēc laiciņa jau uz dažām sekundēm atveru acis un ap mani rosās māsiņas. Pēkšņi jūtos ļoti moža un tā it kā būtu gulējusi visu nakti. Palēnām jau varu atvērt acis, bet skatienu nevaru koncentrēt. Dīvaina sajūta, kad redzi visu dubultojamies. Šī bija pirmā pieredze man ar anestēziju. Uzzinu, ka esmu zaudējusi padaudz asiņu, bet viss esot kārtībā. Redzu, ka zālē ienes mazulīti, un atnāk arī tētis. 

Uzzinu, ka mazais 54 cm garš un 3490 g. Nopriecājos, ka velti uztraucos par to, ka drēbītes varētu nederēt. Pēc laiciņa mani cenšas pārvietot no dzemdību galda uz blakus esošo gultu, bet tas priekš manis ir par daudz. Tās 10 sekundes sēdus stāvoklī sagriež galvu un trūkst tikai drusku, lai neatslēgtos atkal. Gultā jau man blakus noliek mazulīti. Dikti gribas raudāt, bet asaras galīgi nenāk ārā. Tad nu raudu iekšēji. Apsveicu savu mīļoto vīrieti vīriešu dienā ar mazo dāvaniņu. 

Autore: Madara Dumpe, mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma