"Es kopā ar bērniņu gribēju mesties zem braucoša autobusa!" atzīst māmiņa, kas slimojusi ar pēcdzemdību depresiju

“Es stūmu savu 4 mēnešus veco meitu Evandželīnu (Evangeline) ratiņos. Bija auksta janvāra diena, un stipri lija lietus. Es biju izmirkusi līdz pēdējai vīlītei. Asaras lija pār maniem vaigiem, un izmisums strāvoja cauri manam prātam. Manas drēbes bija slapjas un netīras, un man būtu jāiet mājās, lai pārģērbtos. Bet man bija sajūta, ka jūtos kā ejot uz cietumu. Ielās kūsāja dzīvība, satiksme bija dzīva, bet es jutos izmisusi. 

 

Uz kādu mirkli es apsvēru domu paskriet zem braucoša autobusa riteņiem, līdzi paņemot arī manu meitu. Es zinu, ka tas ir briesmīgi, bet tik izmisusi es jutos. 

Tad es neaptvēru, ka esmu saslimusi ar pēcdzemdību depresiju. Šīs sajūtas sākās apmēram divas nedēļas pēc meitas piedzimšanas. Depresija turēja mani savos valgos 6 garus mēnešus. Man vajadzēja būt neizsakāmi laimīgai. Man bija viss, ko es jebkad biju vēlējusies - skaists, brīnišķīgs bērniņš, divi vecāki bērni, skaista māja un interesants žurnālistes darbs. Bet drūmas domas un nemiers bija pārņēmis manu prātu," stāsta trīs bērnu māmiņa Klovera Stroda (Clover Stroud). 

"Citreiz es mēģināju iedomāties, kāda ir nāve, un citreiz pat iedomājos to briesmīgāko - nogalināt savu brīnišķīgo meitiņu. Es iedomājos, kā es izlecu pa logu vai arī nolecu no tilta kopā ar savu jaundzimušo bērnu. Es atcerējos citu stāstu par jaunu karavīru Robertu Kopicki un to, kā viņš atgriezās mājās pēc dienesta un atrada savu līgavu mirušu. Viņa bija izdarījusi pašnāvību pakaroties, un viņa cieta no pēcdzemdību depresijas, ko piedzīvoja pēc abu kopīgā bērniņa piedzimšanas."

FOTO: Trīs bērnu māmiņa Klovera kopā ar saviem bērniem. Ekrānuzņēmums no Dailymail.co.uk.

Jaunā sieviete stāsta: "Zinot, ka vairāk kā 15% jauno māmiņu cieš no pēcdzemdību depresijas, mani simptomi šķita vēl mulsinošāki, jo šis nebija mans pirmais bērns. Evandželīna ir mans trešais bērns. Man ir 13 gadus vecs dēls un 10 gadus veca meitene. Es apprecējos ar savu bērnu tēvu, kad man bija 24 gadi, un vecākais dēls piedzima, kad man bija 25 gadi. Mana meita piedzima 3 gadus vēlāk, bet mana laulība tajā laikā bija uz iziršanas robežas. Mēs izšķīrāmies, kad meitai bija vien 2 nedēļas. Pēc šāda notikuma es pieļāvu, ka es būtu bijusi perfekta kandidāte, lai saslimstu ar depresiju, bet tas nenotika. Tas mani samulsināja vēl vairāk pēc Evandželijas piedzimšanas."

Katru rītu, kad vīrs un bērni devās prom savās ikdienas gaitās, es kritu panikā, jo man bija jāpavada laiks ar savu meitiņu vienai pašai lielā mājā. 

Klovera stāsta, ka Evandželija ir meita no otrās laulības. Kad sieviete palikusi stāvoklī, dzīve bijusi nodrošināta, un Evandželijas dzimšanas apstākļi bijuši ideāli: "Kamēr gaidījām meitu, mēs kopīgi dekorējām viņas istabu, ar nepacietību gaidīju savu meitu ienākam pasaulē. Dzemdības bija vieglas un ilga stundu, viņa piedzima brīnišķīgā septembra dienā. Turpmākās divas nedēļas radi un draugi mūs apciemoja, apbēra ar ziediem un dāvanām. Mana vienīgā bēda bija, ka mana mamma, kura cieta negadījumā un bija pilnībā paralizēta, nevarēja dalīties manā priekā. Viņa dzīvoja aprūpes namā, nespēja parunāt vai jebkādi komunicēt, un es pat nezinu, vai viņa mani atpazīst, kad gāju viņu apciemot. Šī lieta mani skumdināja, bet visi mani aicināja neskumt, jo šajā laikā man ir jābūt laimīgai. Tomēr es sāku izjust aizvien lielāku paniku. Katru rītu, kad vīrs un bērni devās prom savās ikdienas gaitās, es kritu panikā, jo man bija jāpavada laiks ar savu meitiņu vienai pašai lielā mājā. Es sāku izjust paniku darba dēļ, lai gan biju apsolījusies sev, ka paņemšu brīvu no darba. Man sāka lūgt iesaistīties aizvien vairāk projektos, un es nespēju pateikt nē."

4 mēnešus pēc bērna piedzimšanas es beidzot kādai draudzenei atzinu, ka jūku prātā.

Kad meitai bijis mēnesis, Klovera sākusi dzirdēt iekšējo balsi, kas teikusi, ka ir slikta māte, ka liek savai meitai vilties, jo nepavada ar viņu laiku. "Es centos balsi ignorēt," skaidro trīs bērnu māmiņa. "Kad skatījos uz savu guļošo meitu, es vēlējos būt labāka māte, bet es zināju, ka darbs man lika justies laimīgai pirms bērna piedzimšanas. Es jutos slikti, ja es strādāju, bet jutos vēl sliktāk, ja nestrādāju. 4 mēnešus pēc bērna piedzimšanas es beidzot kādai draudzenei atzinu, ka jūku prātā. Draudzene, kas tajā laikā bija 60 gadus veca ar milzīgu pieredzi bērnu audzināšanā, man atzina, ka bērna piedzimšana ir liels solis sievietes dzīvē, kas var uzmodināt aizsnaudušās atmiņas un kompleksus. Saruna ar viņu iededza man gaismu tuneļa galā. Es sāku vairāk izjust sevi un savas sajūtas, kad mans prāts pievērsās negatīvām domām. Es arī strādāju ar savām sajūtām pret savu māti. Es aptvēru, ka bērna piedzimšana uzmodināja sliktās sajūtas par manu laulības šķiršanu, ko es negribēju aptvert pirms tam. Ziema pārvērtās par pavasari, un mēs aizvien vairāk laika pavadījām laukā. Es biju aizmirsusi, cik brīnišķīgi ir būt saules staros! Es atkal esmu stāvoklī un gaidu savu ceturto bērnu. Šoreiz es būšu saudzīgāka pret sevi. Es nesatraukšos, cik ātri es varu atkal ielīst savos vecajos džinsos, un es centīšos nestrādāt pirmajās nedēļās pēc dzemdībām. Dzemdības un bērna audzināšana ir privilēģija, un es pret to attiekšos ar tādu cieņu, kādu tā ir nopelnījusi."

LASI ARĪ: 

Pēcdzemdību depresija? Nekaunies runāt un meklēt palīdzību!

Kā uzveikt pēcdzemdību skumjas

Vientuļā māmiņa: meitiņas kliegšana mani dzen vājprātā!

Svarīgi par depresiju un tās pārvarēšanu

Rakstu publicēšanai sagatavojusi Ita Petrika, speciāli mammamuntetiem.lv