Ne viss grūtniecības laikā notika pēc grāmatas - meitiņa piedzima vien 900 gramus smaga...

"Loģiskajam prātam, protams, bija vajadzība tikt līdzi ķermeņa mainīgajām aprisēm, arvien vairāk lasot atbilstošu literatūru, iekrājot vajadzīgo informāciju, lai izprastu. Izprastu procesu, būtību, vajadzības un ietekmes. 

Viss ritēja. Tik harmoniski ritēja savu gaitu, ka dažbrīd zuda jau modrība... Ļoti daudz, kas notika ar mani, notika kā aprakstīts grāmatās un žurnālos, kas pamazām arvien vairāk piepildīja mūsu guļamistabu. 
Līdz vienā burvīgas brīvdienas vakarā notika tas, par ko bija rakstīts grāmatā, bet ne tādā hronoloģijā, – man pārsteidzoši saprotamais fakts par gļotu korķa izkrišanu un ūdeņu noiešanu nu nekādi „negāja kopā” ar to, ka pa īstam grūtu grūtniecību vēl taču neesmu sajutusi, mans vēders vēl nebūt nav bijis piemīlīgi liels un apaļš! Tā nevar un nedrīkst būt, – man taču viss vēl priekšā!!!

Un bija klāt raižpilna nedēļa slimnīcā, par ko nebija aprakstīts nevienā grāmatā, nevienā žurnālā, par ko nestāstīja un neizskaidroja neviena dzīva būtne, kas bija manā tuvumā ikdienā... Sajūtas šīs nedēļas laikā plūda un mainījās dažkārt neizskaidrojamā ātrumā, dažkārt nenovēršamā fatālismā – no apbrīnojami kaislīgām cerībām, optimismam līdz pat nožēlojamai bezcerībai. Bet man vajadzēja vismaz vienu cilvēku, vienu profesionāli, kas ticami apgalvotu un izskaidrotu, ka būs labi, – lai kā viss notiks, bet būs labi!

Man vienkārši bija jāiztur... Jāiztur laiks, kad galvā „vārījās” tik daudz domu un atmiņu par to, kā es grasījos būt par mammu, un uzmācīgā doma, ka varbūt arī tā, ka vismaz tuvākajā laikā, tuvākajos dažos mēnešos par tādu nekļūšu, un varbūt no slimnīcas man būs jāatgriežas dzīvē, kas būs it kā tāda pati kā pirms lielā lēmuma pieņemšanas un bez jaunas dzīvības mūsu ģimenē.

Neviena nebija... Tāpēc es pati pieņēmu šo lomu – ar pārējiem daudz nerunāju un arī vairs neapspriedos, pa īstam sarunājos tikai ar savu mazo Kurkuli (kā pirmajā sonogrāfijā viņu iesauca topošais tētis :) ). Un vēl joprojām pat nezināju, bet ļoti gribēju un ticēju, ka tā ir meitiņa; meitiņa, uz kuru gaida jau sen – pirms vairākiem gadiem – mūsu abu topošo vecāku nejaušā sarunā izdomāts vārds – LĪVA... Es stāstīju viņai un ticēju, ka mēs, ka viņa izturēs un ka viņa būs – viņa būs kopā ar mums kā dzīvs cilvēciņš visu garo mūžu! Un ka viņai viss būs kārtībā! 

Man vienkārši bija jāiztur... Jāiztur laiks, kad galvā „vārījās” tik daudz domu un atmiņu par to, kā es grasījos būt par mammu, un uzmācīgā doma, ka varbūt arī tā, ka vismaz tuvākajā laikā, tuvākajos dažos mēnešos par tādu nekļūšu, un varbūt no slimnīcas man būs jāatgriežas dzīvē, kas būs it kā tāda pati kā pirms lielā lēmuma pieņemšanas un bez jaunas dzīvības mūsu ģimenē. Šī doma vienkārši jāizskauž no apziņas!!! Nē... es negribu, negribu, negribu, lai viss jūk un brūk, un mums jāatgriežas sākumpunktā! Tas nav iespējams! Tas nevar būt! Lai arī līdz galam vēl nemaz nebijām izsapņojuši, kāda būs mūsu dzīve trijatā, jo vienkārši nepaguvām, esot tik pārņemti ar katra konkrētā brīža augšanas un attīstības posmu, uz priekšu neko nesteidzinot... KĀDS tomēr steidzināja un nu mums visās grāmatās bija „jāpārlec” pāri vairākām nodaļām... un daudz straujāk beigām jātuvojas, nekā bijām to iedomājušies... Mums vajadzēja zināt, ko darīt, kā rīkoties, kam gatavoties! …

Māsiņas man piedāvāja krēslu. Ja ir grūti/slikti, tad vajagot piesēst... Bet man nevajag – nē –, es esmu stipra, es esmu šī bērna mamma!

Svētdienas rītā, kad mums ar vīru tika dota pusstunda izlemt, vai ļaut mazajam it kā nepilnus 600 g vieglajam Kurkulītim palikt vēderā bez jelkāda dzīvības uzturēšanas avota, toties, dakteres vārdiem sakot, „uzreiz pēc tam ķerties pie nākamā”, vai ņemt viņu ārā, veicot operāciju. Un atkal dakteres vārdi: „Pārgriežot vēderu un uz daudzbērnu ģimeni vairs nekad necerot!”. Tajā rītā es atceros, ka vairs neko neatceros... Ne konkrēti kam un kur zvanījām, ne konkrēti kā un kad izlēmām. Tikai skaidri atceros mirkli, kad kāda laipna un draudzīga vecmāte atnesa mums abiem operāciju tērpus... Un tad... Pēc tās pusstundas un vēl kādas stundas manis kā grūtnieces būšanas process bija cauri – no tā mirkļa mēs kļuvām par “taustāmiem” vecākiem! Mums piedzima meitiņa, kura svēra nevis 600, bet gan veselus 900 gramus! Gandrīz kilogramu!!! Līva nu bija klāt!

Diena bija man fiziski sāpīga, bet izvērtās tomēr viegla, jo blakus bija Aigars un nedaudz vēlāk vismaz pāris stundas arī Līvas topošie krustvecāki – mīļi draugi, kas, par laimi, ir mediķi un mūs atbalstīja arī kaut nedaudz informatīvi. Un bija sajūsma par to, ko stāstīja vīrs, kurš pārmaiņus šo laiku pavadīja gan manā tuvumā, gan pie Līvas. „Cik viņa maza, trausla, skaista, apburoša, cik forša un mīļa!” To nemitīgi dzirdēju no Aigara... „Ja Tu redzētu!” viņš bieži atkārtoja... Un rādīja man nesen par godu gaidāmajam mazulim iegādātajā fotoaparātā diezgan neskaidras bildes, kur vadu jūklī bija manāmas cilvēciņa aprises. Pamanīju, ka meitiņai mugurā ir adīti zābaciņi, tāpēc ieminējos, ka varējām taču paņemt no mājām tos, ko bijām saņēmuši kāzās kā dāvanu. Aigars iebilda, ka tie taču nederētu, ko gan īsti nesapratu... Nu labi – drusku par lielu, bet tomēr savējie...

Lai saprastu, redzētu, satiktu un justu, es centos – ar draudzenes uzdoto fizisko vingrinājumu palīdzību centos celties kājās jau pēcpusdienā, staigāt jau vakarpusē... Paciest sāpes un bailes... Man taču bija jātiek pie savas meitiņas, man bija jāaiziet arī pašai, man bija jāredz un jāpieskaras! To varēju tikai nākamajā rītā. Un arī tad Aigars vispirms mani mēģināja nest, tomēr, māsiņu mudināts, iesēdināja ratiņos un stūma. Par to gan man bija kauns, bet nu... Tas tobrīd bija vienīgais veids, kā tikt uz priekšu, tāpēc tam ļāvos.

No tā brīža ir pagājuši 9 gadi. Mūsu ģimenē bez Līvas ir vēl arī Ralfs un Tīna, kas dzimuši "normālā" laikā. Tas, protams, nebija viegli – saņemties vēl kādam mazulim un domāt, ticēt, cerēt un zināt, ka viss būs labi. 

Bet pie inkubatora es piegāju pati, pārsteigumā ieraugot, ka tur maza un trausla guļ Dzīvība... nevis bērns, bet sīciņš Kurkulītis, kas viss ir sasprausts, apsprausts, vadu un trubiņu ieskauts... Un burtiski atceros, cik smags akmens man uzvēlās uz sirds, un doma ienāca prātā – kā??? Kā par kaut ko TIK mazu un trauslu Aigaram varēja nākt sajūsmas vārdi pār lūpām, no kurienes viņā bija/ir prieks par šo niecīgo Mazumu un ticība, ka mūsu bērniņam viss ir kārtībā? Kā un cik ilgā laika posmā no šīs mazās radībiņas var izaugt mazulis?

Māsiņas man piedāvāja krēslu. Ja ir grūti/slikti, tad vajagot piesēst... Bet man nevajag – nē –, es esmu stipra, es esmu šī bērna mamma! (No šī brīža man viss ir kārtībā! Galvenais, lai mazulim viss ir labi, lai viņš izdzīvo, lai viņš ir vesels!) Un mazulis – Līva – tieši ar savu mazumu, smalkumu, trauslumu un neaizsargātību deva man spēku, iedvesmu, ticību, cerību un mīlestību, viņa deva man sapratni, ka man jādzīvo tā, lai viņa var dzīvot!

Jo dienas, jo vairāk es atrados viņas tuvumā, jo vairāk noticēju, ka esmu mamma, ka esmu kļuvusi par mammu neparastos apstākļos, bet tam nav nozīmes, jo mūsu bērniņš ir dzīvs, un būs sveiks un vesels. Nekur citur gan pārliecinošu apliecinājumu tam nevarēju gūt – ārsti un māsiņas bija tik dažādi savos uzskatos, vērojumos, norādījumos un secinājumos! Mēs viņus pacietīgi uzklausījām, bet pamatā vadījāmies tikai un vienīgi pēc savas iekšējās balss un intuīcijas, pamazām uzaudzējot sevī tik lielu mīlestību pret meitiņu, ka tai pretim stāties nespēja nekas, – lai kas arī notiktu, ko mēs dzirdētu, redzētu, piedzīvotu, mēs mīlējām un mīlam milzu ticībā, ka viss būs un ir labi! 

No tā brīža ir pagājuši 9 gadi. Mūsu ģimenē bez Līvas ir vēl arī Ralfs un Tīna, kas dzimuši "normālā" laikā. Tas, protams, nebija viegli – saņemties vēl kādam mazulim un domāt, ticēt, cerēt un zināt, ka viss būs labi. Bet – ar ļoti tuvo cilvēku atbalstu un, trešajā grūtniecībā un dzemdībās izmantojot dūlas neatsveramo klātbūtni,  mums tas izdevās. 

Līvai ir 9 gadi. Viņa iet parastā skolā. Ir “parasta” meitene ar labām sekmēm mācībās. Jau 6 gadus Līva nodarbojas ar džudo, 2 gadus mācās spēlēt ģitāru, ļoti daudz spēlējas ar brāli un mazāko māsiņu. Aizraujas ar visu, ar ko vien bērns var aizrauties, – zīmēšanu, dziedāšanu, nu jau arī bungu spēlēšanu, dejošanu, skrituļ- un ledus slidošanu, kalnu un distanču slēpošanu, riteņbraukšanu, sporta spēlēm un peldēšanu. Līva ir neizsakāmi īpaša mums – viņas radītājiem... 

Viņas pirmajā dzīves gadā mēs dzīvojām, darījām, rosījāmies tā, lai viņai ir visi nosacījumi pilnvērtīgai attīstībai. Viņai gan, paldies Dievam, nebija itin nekādas fiziskās kaites. Bet manās sajūtās jau tas vien, ka pirmā dzīves gada laikā mazulim tīri fiziski ir jāsasniedz vienaudžu attīstības līmenis, tas bija milzīgi daudz, ko nospraudu par mums sasniedzamu mērķi. Un es centos. Un mums  izdevās.

Ar šībrīža pieredzi varu teikt, ka pārcentos un drusku ne tajā “virzienā” biju koncentrējusies. Jo mana centība vainagojās ar nogurušu, daudz raudošu mazuli, kura vēlmes un vajadzības patiesībā netika ņemtas vērā. Ar šodienas pieredzi un zināšanām esmu drosmīga apgalvot, ka jebkurai mammai jebkurā situācijā ar jaundzimušu mazuli galvenais nosacījums (līdz gada vecumam pilnīgi noteikti – galvenais) ik dienu ir – “iekāpt bērna kurpēs”, mēģinot sajust, kā viņš jūtas, ko viņš vēlas, kas viņam būtu vajadzīgs. Pamanīt, atpazīt un tad – sekot šīm vēlmēm un vajadzībām, padarot gan savu, gan mazuļa, gan visas ģimenes dzīvi priecīgu, līdzsvarotu, gandarītu un, kā man patīk teikt, baudīgu! :)"