Bailes no dzemdībām nedrīkst atstāt bez ievērības. Izplatītākās bailes un kā ar tām tikt galā

Bailes ir viena no cilvēka pamatemocijām. Biedējošas emocijas var raisīt arī domas par dzemdībām. Tās ir kaut kas vēl nezināms, līdz galam neparedzams un nepiedzīvots, jo tieši šo bērnu šī sieviete nav dzemdējusi.
 

Bailes no dzemdībām nedrīkst atstāt bez ievērības
Dzemdības ir nozīmīgs notikums dzīvē, un to iznākums ir ļoti svarīgs. Tuvojoties radībām, ar bailēm sastopas vairāk nekā 75% sieviešu. Kā tas būs? Vai es to spēšu? Vai tikšu galā? Vai viss būs labi? Kas tad, ja nu...? – šādi un citi jautājumi rodas sievietes galvā. Arī pastiprinātas bailes no dzemdībām ir diezgan plaši izplatītas. Grūtniecības sākumposmā tās izjūt gandrīz trešā daļa topošo māmiņu. Daļā gadījumu šīs bailes jeb tokofobija ir tik spēcīgas, ka sievietes vispār nevēlas bērnus vai ir gatavas tos laist pasaulē tikai ar ķeizargrieziena operāciju. To nevar atstāt bez ievērības, jo sievietēm, kas mazuļa nākšanu pasaulē ir gaidījušas ar lielām bailēm, ir arī paaugstināts risks piedzīvot pēcdzemdību depresiju.
 

Nereti sievietei nav, ar ko šajās emocijās dalīties, jo negribas apgrūtināt topošo tēti, turklāt arī tētim var būt bailes, par kurām viņš ne vienmēr runā, lai nesatrauktu topošo mammu. Apkārtējie, labu gribēdami, cenšas mierināt ar vispārīgām frāzēm: „Neviens jau iekšā nav palicis” vai „Domā pozitīvi! Viss jau būs labi.” Daļa sāk dalīties ar savu, iespējams, nemaz ne tik iedrošinošo pieredzi. Nepalīdz arī tas, ka daiļliteratūrā un filmās dzemdības tiek pārspīlēti dramatizētas. Sievietei reizēm ir neērti atzīties šajās emocijās pat pašai sev, var būt kauns, ka viņa jūt bailes par it kā dabisku procesu, topošajai māmiņai var būt bail ar savām izjūtām un domām nodarīt pāri bērnam. 


Bailes var palīdzēt
Pasaulē, kur esam ieraduši visam piešķirt vērtējumu, bailes nereti tiek ierindotas vērtējuma skalas negatīvajā pusē. Līdz ar to ir pārsteidzoši apzināties, ka bailes arī palīdz – tās dotas, lai mūs pasargātu. Ir normāli just nelielas bailes jeb veselīgu respektu, sastopoties ar kaut ko jaunu. Tās mums liek gatavoties un apzināt savus resursus, nevis izturēties bezbēdīgi. Atzīstoties sev savās bailēs un meklējot veidus, kā tās mazināt, lai tās nekļūtu traucējošas, sievietes var gūt no bailēm labumu – sagatavoties sava mazulīša dzimšanas dienai ar atbildību par šo notikumu un savu lomu tajā.

Atzīstoties sev savās bailēs un meklējot veidus, kā tās mazināt, lai tās nekļūtu traucējošas, sievietes var gūt no bailēm labumu – sagatavoties sava mazuļa dzimšanas dienai.

Grūtniecība ir laiks, kurā gatavoties dzemdībām un gaidāmajai dzīvei kopā ar bērnu. Tam visam ir doti mēneši, kamēr mazulis aug mātes miesās. Taču reizēm, arī baiļu vadīti, topošie vecāki izstumj domas par gaidāmo no sava prāta, atliekot gatavošanos radībām uz iespējami vēlāku laiku vai paļaujoties, ka gan jau mediķi dzemdības kaut kā „atrisinās”. Taču slēpšanās problēmu nerisina. 


Bailes nav labākais pavadonis pašā dzemdību procesā, jo veiksmīgai to norisei ir svarīga drošības izjūta. Radībās uzskatāmi atklājas mūsu prāta un ķermeņa savstarpējā saikne – emocijas, ko sieviete piedzīvo, bērnam dzimstot, ietekmē hormonu izdali ķermenī, kas savukārt veicina vai kavē dzemdību darbību. Ja sieviete būs ieskatījusies savām bailēm acīs, tās pieņēmusi un atradusi veidus, kā sev palīdzēt, viņas drošības izjūta ievērojami pieaugs. Tas var mazināt dzemdību sarežģījumus, padarīt radību sāpes vieglāk izturamas. 

Kā izprast savas bailes
Bieži bailes šķiet tik lielas tāpēc, ka nav noformulētas. Nosauktas vārdā, tās iegūst pavisam citu – konkrētu – apveidu, un tad ir iespējams izsvērt, ko darīt, lai tās mazinātu. Pirmais solis, lai mazinātu bailes no dzemdībām, ir atbildēt sev uz jautājumu: no kā tieši es baidos, kad domāju par savām (vai savas partneres) dzemdībām? Otrais: izvērtēt, ko es varu ietekmēt un ko ne. Trešais: veltīt spēkus, lai mainītu to, ko spēju izmainīt, cenšoties pieņemt, ka ir lietas, kuras nav mūsu varā. 


Biežāk minētās bailes

Bailes no neizturamām sāpēm. Priekšstats, ka dzemdības ir ārkārtīgi sāpīgas, ir plaši izplatīts. Daudzām sievietēm tas tā arī ir, taču šīs sāpes atšķiras no savainojuma radītām sāpēm un automātiski nenozīmē ciešanas. Ir noderīgi, ja sieviete uzzina par dzemdību sāpju pozitīvo lomu bērna dzimšanā, tādējādi sākot tās uztvert kā savu palīgu, draugu – sāpes saka priekšā, kā kustēties, lai atvieglotu bērnam virzību pa dzemdību ceļiem, un katrs sāpju brīdis liecina, ka dzemde dara savu darbu, kura rezultāts būs jūsu satikšanās.

Ir vērts iegūt informāciju par dabas paredzēto atsāpināšanas mehānismu – endorfīniem, kas radību laikā izdalās sievietes ķermenī. Noderīga var būt informācija par dažādiem veidiem, kā sāpes vieglāk pieņemt, – ar elpošanu, vizualizāciju, kustībām, izmantojot aromātiskās eļļas, siltu ūdeni un masāžu –, kā arī par veidiem, kā sāpes iespējams mazināt medikamentozi.
 

Bailes no slimnīcas vai mediķiem. Slimnīca ir vieta, kur daļa no mums ir pieredzējusi slimības, sāpes un traumas. Tā var būt arī bērnības pieredze, kas mums neļauj atslābt, sajūtot ārstniecības iestādes smaržu vai satiekot mediķi uzsvārcī. Piemēram, tā sauktā „baltā halāta hipertensija” jeb asinsspiediena paaugstināšanās medicīnas iestādē ir sastopama pat līdz 15% cilvēku.  Šīs bailes varētu mazināt dzemdību nodaļas apmeklējums pirms radībām. Ir arī veidi, kā iespējams dzemdību vietu padarīt mājīgāku, ienesot priekšmetus ar mājas smaržu. Reizēm sievietes, kas apzinās, ka nespēs atslābināties slimnīcas gaisotnē, izvēlas bērnu laist pasaulē mājās vai radību mājā. 

Bailes no neiejūtīgas attieksmes. Ir gana daudz stāstu par skarbiem vārdiem, kas sievietei pateikti dzemdību laikā. Turklāt viena negatīva pieredze mēdz izskanēt krietni skaļāk nekā desmit pozitīvas. Dzemdību laikā sieviete ir atvērta gan fiziski, gan emocionāli, tāpēc gan vārdi, gan pieskārieni var sāpināt. Sievietes pozitīvā attieksme dod daudz, taču negarantē, ka pretī viņa saņems tikai pozitīvo, jo apkārt ir cilvēki, kuri nav nevainojami. Reizēm nesaprašanās dzemdību laikā rodas arī tāpēc, ka satiekas svešinieki, kuriem var nesakrist humora izjūta vai priekšstati par to, kā konkrētā situācijā labāk rīkoties. Reizēm vilšanās ir tāpēc, ka mediķi snieguši tikai medicīnisko palīdzību, nevis atbalstījuši emocionāli vai bijuši klāt visu dzemdību laiku.

Mediķi tiešām visbiežāk nav klāt visu radību laiku, un sieviete var uz dzemdībām bez maksas ņemt līdzi vienu atbalsta personu. Ir iespējams saņemt dūlas atbalstu, kā arī noslēgt dzemdību individuālās aprūpes līgumu ar vecmāti un/vai ārstu. Ne tāpēc, ka bez atsevišķa līguma mediķi izturētos sliktāk, bet gan – lai būtu iespēja saņemt nepārtrauktu atbalstu un dzemdībās būt kopā ar sev jau pazīstamu speciālistu.
 

Bailes no dzemdību sarežģījumiem un nāves. Lai gan mūsdienās lielākā daļa dzemdību beidzas bez sarežģījumiem un biežāk sastopamos iespējams atrisināt, garantijas, ka gan mātei, gan bērnam viss būs labi, nevar dot neviens. Sievietes varā ir rūpēties par savu veselību, saņemt grūtniecības aprūpi, fiziski un emocionāli gatavoties dzemdībām un to laikā darīt visu, cik viņas spēkos, lai laistu pasaulē bērnu. Tomēr kāda daļa no dzīvības un nāves noslēpuma arvien paliek kāda augstāka spēka ziņā, tāpēc ir vēlams šo atbildības daļu nepaņemt sev.
 

Bailes no kontroles zaudēšanas. Ja nu es kliegšu vai ārdīšos? Ja nu es pakakāšu uz dzemdību galda? Mūsos mīt daudz baiļu par to, ko par mums padomās citi. Vecmātes katru dienu redz dzemdības – citas skaļākas, citas klusākas. Augļūdeņi, asinis, sviedri, urīns, fekālijas un asaras – tas viss ir dzemdību ikdiena, nevis ārkārtas situācija. Nav pareizu un nepareizu dzemdību, pareizas un nepareizas uzvedības tajās. Ir vērts jau grūtniecības laikā praktizēt spēju atslābināt savu ķermeni un atbrīvot prātu, mācoties ļauties un paļauties.

Bailes no nezināmā. Lai cik labi mēs gatavotos, dzemdības nav iespējams pilnībā paredzēt un izplānot. Atliek saglabāt gatavību tam, kas notiks. Gatavoties, lai piedzīvotu savas izsapņotās dzemdības, tomēr pieļaujot, ka viss var notikt arī citādi. Ir labi atcerēties citas reizes, kad viss notika citādi, nekā bija plānots, – jā, tas varbūt bija nepatīkami, bet tu pielāgojies. Varbūt ir vērts izpētīt šo „nezināmo”, apmeklējot nodarbības topošajiem vecākiem, lasot grāmatas un uzdodot interesējošos jautājumus speciālistiem.
 

Bailes atkārtot savu pieredzi vai savas dzimtas sieviešu pieredzi. Ja pirmās dzemdības bijušas smagas vai traumatiskas, mēdz būt grūti noticēt, ka otrajās viss var būt citādi. Tāpat reizēm grūti noticēt, ka iespējamas atšķirīgas dzemdības no tām, kādas bijušas citām ģimenes sievietēm. 

Traumatiska pieredze tiešām prasa darbu ar sevi – kāpēc viss notika tā, kā notika, kāda bija mana loma tajā, ko es varu mainīt savā attieksmē un savās domās, kāda palīdzība man nepieciešama, lai šoreiz viss izdotos citādi. Katra grūtniecība ir jauns stāsts ar jaunām iespējām. 


Bailes no medicīniskas iejaukšanās dzemdībās. Ja sieviete vēlas dabīgas dzemdības, iespējams, viņai ir bailīgi lasīt radību stāstus, kuros aprakstītas dažādas medicīniskās manipulācijas. Tomēr jāapzinās, ka, izvēloties konkrētu dzemdību vietu un aprūpes sniedzēju, mēs savā ziņā piekrītam tām procedūrām un metodēm, kas šajā iestādē tiek izmantotas konkrētās situācijās. Var palīdzēt no savas vecmātes saņemtās atbildes par to, cik bieži parasti tiek veiktas apskates, cik bieži tiek klausīti bērna sirdstoņi vai izmantotas intravenozās sistēmas, cik bieži konkrētajā iestādē tiek stimulētas dzemdības vai veikti iegriezumi. Vaicājiet, kas no tā ir obligāts, kas ne.
 

Bailes no citu pieredzētā. Informācija ir noderīga, bet tās var būt arī par daudz. Mūsdienās ir pieejami neskaitāmi forumi un pieredzes stāsti. Jāatceras, ka katrā stāstā ir tikai daļa no notikušā, turklāt bez informācijas, kas palīdzētu līdz galam izprast to. Arī tad, ja viss tiešām bijis tieši tā, – ko tas dod tev? Ja sarunas ar citām māmiņām sniedz pozitīvas emocijas, tad sarunājies. Bet, ja pēc tām naktīs neguli un esi stresā, padomā, vai tev to vajag.
 

Stindzinošas bailes. Reizēm bailes neizdodas nosaukt vārdā, taču tās ir vienkārši paralizējošas. Tās varētu būt radušās mūsu pašu piedzimšanas laikā vai tad, kad mūs, tikko nākušus pasaulē, nošķīra no mammas. Tās var būt sekas piedzīvotai vardarbībai. Pētījumi rāda, ka trešā daļa sieviešu Latvijā ir cietušas no vardarbības, tai skaitā no seksuālās vardarbības. Dzemdības ir cieši saistītas ar sievietes seksualitāti, tāpēc reizēm, tām tuvojoties, nākas saskarties ar pārējā laikā apspiestām izjūtām. Šādā situācijā ieteicams meklēt tādu aprūpes speciālistu vai atbalsta personu, kas atzīst saikni starp prātu un ķermeni un spēj būt līdzās sievietei viņas izjūtās, pieņemot tās, palīdzot meklēt panikas cēloni un rast veidus, kā to mazināt.
 

Lai kādas būtu bailes, ieskatīties tām acīs prasa drosmi. Sieviete var to darīt viena, tomēr reizēm ir vieglāk to paveikt kopā ar kādu uzticamu draugu vai speciālistu, kas nevērtē un nenosoda, bet pieņem, iedrošina un var piedāvāt paņēmienus, kā ar bailēm strādāt. Viens no veidiem, kā saņemt šādu atbalstu, ir gatavoties radībām kopā ar dūlu, kas pārzina dzemdību norisi un pievēršas arī grūtniecības un dzemdību psiholoģiskajiem aspektiem. Iepazīstiet savas bailes no dzemdībām, lai tās vairs nav tik biedējošas.

Kā rīkoties, lai mazinātu bailes no dzemdībām

1. Atbildi sev uz jautājumiem: no kā tieši es baidos, kad domāju par savām (vai savas partneres) dzemdībām? Ko es varu ietekmēt tajā, kas baida, ko ne?

2. Mēģini izprast iespējamos baiļu cēloņus, lai rastu veidus, kā šīs bailes mazināt.

3. Pārrunā savas bailes ar savu aprūpes speciālistu vai atbalsta personu. Iegūsti pamatotu un ticamu informāciju par tev būtiskajiem dzemdību aspektiem.

4. Var palīdzēt psihoterapeita konsultācijas, dūlas atbalsts, elpošanas un ķermeņa atslābināšanas metodes, apzinātības treniņi, lūgšanas, meditācija, Baha ziedu terapija, aromterapija u. c. Meklē to, kas palīdz tieši tev!

Atsauces:

1. „Childbirth-relatedfearand Trauma” in Wenzel, Amy Stuart, Scott (Col), (2011). Anxiety in Childbearing Women: Diagnosis and Treatment, pp. 103–125. Washington, DC, US: American Psychological Association, viii, 275 pp. Pieejams: http://dx.doi.org/10.1037/12302-006.

2. Gaskin I. M. Ina May’s Guide to Childbirth. Vermilion, 2008.

3. Cross-cultural Comparison of Levels Ofchildbirth-related Fear in an Australian and Swedish Sample. Pieejams: http://www.midwiferyjournal.com/article/S0266-6138(10)00070- 7/fulltext.

4. Räisänen, S.; Lehto, S. M.; Nielsen, H. S. et al. Fear of Childbirth Predicts Postpartum Depression: a Population-based Analysis of 511 422 Singleton Births in Finland. BMJ Open, 2013. Pieejams: http://bmjopen.bmj.com/content/3/11/e004047.full.pdf.

Baltā, L.; Dzērve, V. Baltā halāta hipertensija: vai to var ārstēt? Pieejams: http://www.doctus.lv/2009/4/balta-halata- hipertensija-vai- to-var- arstet.

Autores: Ilze Kuduliņa, dūla apmācībā un  Līga Vasara-Brakmane, dūla apmācībā, ģimeņu centrs „Liepa”

Ārsti aizvien var pieteikties bezmaksas žurnāla “Mammām un Tētiem” saņemšanai, rakstotsigne@mammam.lv.

Topošie un jaunie vecāki žurnālu „Mammām un Tētiem” bez maksas var saņemt Rīgas Dzemdību namā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, kā arī Preiļu, Madonas, Jūrmalas, Cēsu, Ogres, Tukuma, Ventspils, Dobeles, Jēkabpils, Gulbenes, Jelgavas dzemdību nodaļās un aprūpes iestādēs, kā arī „Mammamuntetiem.lv” birojā vai apmeklējot pirmsdzemdību kursus „Gudro Sievu skolā” (adrese: Brīvības iela 40; pagalmā).

Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.

Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.
 

Iepriekšējos žurnāla numurus var lasīt un lejupielādēt šeit.