Dzemdības nestandarta apstākļos - kā rīkoties, ja neesi ārsts, bet jāpieņem dzemdības
Kāpēc šāda tēma? Teiksiet – kam mums tas? Tomēr dzīvē var gadīties dažādas situācijas. 2014. gada 7. janvārī Diena.lv pārpublicēja šādu ziņu: “Tirdzniecības centra Rimi Bauska sabiedriskajā tualetē otrdien, 7. janvārī, piedzimusi meitenīte,” vēsta Bauskas Dzīve. Līdzīgi gadījumi nereti pārsteidz mūs nesagatavotus. Ar vārdu mēs domāju gan sabiedrību kopumā, gan ārstus, kas ikdienā nav saistīti ar dzemdību pieņemšanu. Kā tad rīkoties? Pagriezt muguru un cerēt, ka palīdzēs kāds cits? Bet ja nu kāda palīdzīga roka vai pat tikai vārds palīdz kādai dzīvībiņai uzplaukt un nenodzist pašā sākumā? Jo reizēm vajag tik maz, lai palīdzētu...
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) izsaukumu toreiz uz tirdzniecības centru saņēma neilgi pēc plkst. 11 dienā. Mediķi notikuma vietā ieradās pēc sešām minūtēm, taču bērniņš jau bija nācis pasaulē. Apskatē mediķi secinājuši, ka piedzimusi veselīga, iznēsāta meitenīte. Sieviete ar jaundzimušo tika nogādāta Jelgavas pilsētas slimnīcas dzemdību nodaļā.
Par tualetē notiekošajām dzemdībām kāda Rimi apmeklētāja ziņojusi pāri ielai esošās Mēmeles aptiekas farmaceitei Daigai Eglītei, kas arī izsaukusi mediķus. NMPD komunikācijas vadītāja Ilze Bukša topošajiem vecākiem atgādina, ka grūtniece nedrīkst nogaidīt līdz pēdējam brīdim, kad dzemdības var sākties jebkurā vietā, – tas var apdraudēt gan mātes, gan bērna dzīvību.
Lasi arī:
Tētis pieņem straujas dzemdības. VIDEO + FOTO
Vīrs nofilmē sava bērna piedzimšanu, stūrējot automašīnu uz
dzemdību namu
Stāsts no dzīves! Sieviete pieņem sev dzemdības, konsultējoties pa
telefonu
Visbiežāk palīdzība ārpus stacionāra varētu būt nepieciešama
strauju dzemdību gadījumos. Kādas dzemdības saucamas par straujām?
Tās ir dzemdības, kurās no regulāru sāpju sākuma līdz bērna
piedzimšanai paiet 3 stundas vai mazāk. Normāls dzemdību ilgums
vidēji ir 8 stundas pirmdzemdētājām un 5 stundas atkārtoti
dzemdējošām sievietēm.
Kā palīdzēt piedzimt mazulim, ja tu esi vienīgais, kas var būt klāt un palīdzēt?
Pirmkārt – nenobīties, nepagriezt muguru, bet:
- saukt palīgā – jo būs divi pacienti – topošā māmiņa un mazulis, un katram vajadzētu vismaz vienu roku pāri;
- novērtēt situāciju, lai saprastu, ka piedzimšana nav novēršama
– mazuļa galviņa ir redzama vai izspīlē starpeni. Protams, esam
redzējuši filmas, kur dažu minūšu laikā pēc sāpju sākuma galviņa
jau kļūst redzama starpenē, un seko jau zināmais galvenās varones
(aizmukušas verdzenes vai grāfienes) glābēja teksts: “Push, push!”
(spied, spied) – un... piedzimst rozā krāsas mazulis, ko var
atpazīt kā vismaz 3 mēnešus vecu zīdaini.
Reālajā dzīvē tā nenotiek, bet dažkārt tomēr var būt līdzīga
situācija – dzemdību sāpes ir bijušas tik maz izteiktas, ka
sieviete kaut ko nopietnu sajūt tikai tad, kad bērniņš jau
noslīdējis pavisam zemu ar galviņu sievietes makstī jau pavisam
tuvu starpenes un maksts robežai. Manā ārsta darbā tā gadās
relatīvi bieži, vismaz reizi divās nedēļās, ka paciente burtiski
tūlīt no dzemdību nodaļas durvīm vai lifta tiek steidzīgi vesta uz
dzemdību zāli, un mēs – vecmāte vai ārsts, kurš nu tuvāk ir, –
pēdējā brīdī, paspējot vai pat nepaspējot uzvilkt cimdus, ķeram
steidzīgo bēbi. Bēdīgi, bet ir gadījumi, kad jaunā māmiņa dzemdību
kontrakcijas nav jutusi alkohola reibuma dēļ...
Tātad – kas būtu jādara, ja esat situācijā, kurā sieviete jums līdzās teju teju dzemdēs.
- Vajadzētu noskaidrot, vai mātei ir kādas medicīniskas problēmas – vai gaidāma dvīņu dzimšana, vai dzemdības ir priekšlaicīgas, vai iespējamas iedzimtas anomālijas, asins recēšanas problēmas, augsts asinsspiediens. Ja topošā māmiņa apstiprina kaut ko no minētā, palīgu piesaistīšana un visas savas fantāzijas likšana lietā, lai izsauktu mediķus, ir īpaši svarīga.
- Tomēr citas iespējas nav – bērniņš dzimst. Tādā gadījumā ir
jāmēģina pašam nomierināties un pēc iespējas labāk atvēlētajā laika
nogrieznī sagatavoties sniegt palīdzību. Māte pēc iespējas ērtāk,
drošā, stabilā vietā, kaut vai uz grīdas, jānovieto guļus ar
saliektām kājām vai citā pozā, bet nodrošinot palīdzības sniedzējam
labu redzamību.
- Jānotīra dzemdējošās sievietes starpene un paša rokas, kaut vai
ar sausu dvieli, salveti. Ja ir tāda iespēja, jāuzvelk gumijas
cimdi.
- Jālūdz dzemdētāju dziļi elpot un neforsēt spiešanu.
- Ko darīt ar savām cimdos ietērptajām (labākajā scenārijā)
rokām? Pēc iespējas maigi ar roku jāpietur bērna galviņa, lai
saglabātu to pieliektu virzienā pret ķermeni, ar otru roku var
mēģināt atvirzīt starpenes audus no bērna sejas. Galvu nedrīkst
vilkt, jāļauj mātei to pakāpeniski izspiest palīdzības sniedzēja
rokās.
- Jānovērtē nabassaite, vai tā nav apvijusies ap bērna kaklu. Ja
ir, jāmēģina maigi un uzmanīgi noslidināt to nost. Ja nepadodas –
nabassaiti noklemmē vai nosien un pārgriež vai neaiztiek, ja nav
pārliecības, ka izdosies to paveikt. Kā redzam, otras divas rokas
te būtu ļoti noderīgas.
- Slīdot ārā bērna galviņai, to maigi paspiež virzienā uz leju,
lai ļautu piedzimt augšējam plecam – tas it kā pats no sevis paslīd
zem kaunuma kaulu savienojuma jeb simfīzes, tad nedaudz piepaceļ
galviņu, lai palīdzētu piedzimt mugurējam plecam. Pēc plecu
piedzimšanas bērns piedzimst viegli.
- Ja tomēr ir situācija, ka galviņa ir piedzimusi, bet pleci nedzimst, lūdzam mātei kājas maksimāli, ceļos saliektas, atspiest, paceltas uz augšu, un spiest. Te atkal var palīdzēt, ar dūri uzspiežot uz simfīzes kaula. Noteikti nevajadzētu spiest uz mātes vēdera, jo tā var traumēt bērnu.
Jaundzimušais
Tūlīt pēc piedzimšanas bērnu apskata – ja elpceļos ir daudz gļotu,
izslauka vai ar baloniņu atsūc gļotas no mutes un deguna. Bērnu
noslauka. Bērnu neceļ augstāk par mātes vēderu – uzliek uz tā,
apsedz ar siltu autiņu, var ar plastikāta plēvi, un telpai jābūt
pēc iespējas siltai (vismaz + 22 °C, vēlams – + 25 °C).
Pats galvenais, ir nodrošināt siltumu – noslaucīt mitrumu, nolikt mazuli mammai uz kailas miesas – uz vēdera, galviņu novietojot uz krūtīm, lai veidotos ciešs kontakts starp bērna un mātes ādu. Ja telpa, kur notikušas dzemdības, nav silta, māte ar visu mazuli vai mazulis viens pats jāpārvieto uz siltu telpu.
Nabassaite
Kad nabassaite beigusi pulsēt (parasti ne ilgāk par 5 min), to
noklemmē vai nosien no divām pusēm un vidusdaļā pārgriež, pie bērna
atstājot nelielu daļu. (Asiņošanas profilaksei ārsti izmanto
dezaminooksitocīna 10 darbības vienības intramuskulāri. To dara
pirms placentas piedzimšanas, lai profilaktiski novērstu asiņošanu
3. (placentārajā) dzemdību periodā.) Nav vēlams spēcīgi vilkt aiz
nabassaites, tomēr viegla velkoša kustība var palīdzēt novērtēt,
vai placenta jau atdalījusies. Placentas atdalīšanās fizioloģiski
var notikt līdz 30, dažkārt pat 60 minūtes pēc bērna
piedzimšanas.
Trīs klasiskās placentas atdalīšanās pazīmes:
- pagarinās redzamā nabassaites daļa;
- no maksts izdalās lielāks asins daudzums;
- dzemdes forma kļūst apaļa, un paceļas dzemdes dibens (fundus) – dzemdes augšējā daļa (kas ir iepretī dzemdes kakliņam).
Ja placenta neizdalās, māti lūdz atkal spiest, un var viegli
pavilkt aiz nabassaites, otru roku turot uz vēdera dzemdes augšējās
daļas apvidū, lai to kontrolētu un laikus sajustu, ka pastāv risks,
ka dzemde var izvērsties laukā. Dzemdes dibenu – augšējo daļu – pēc
dzemdībām var sataustīt kā mīkstu vai cietu veidojumu ap nabu vai
apmēram 3 cm zem tās.
Pēc placentas izdalīšanās no ārpuses masē dzemdes augšdaļu, līdz sajūt to kā blīvu, apaļu struktūru. Mīksta dzemdes augšējā daļa var liecināt par asiņošanas risku. Asiņošana tūlīt pēc dzemdībām ir ļoti bīstama, un ne tikai dzemdējot ārpus stacionāra. 2012. gadā Latvijā 1,5% dzemdību novēroja pēcdzemdību asiņošanu. Dažkārt pat stacionāra apstākļos par dzemdējušas sievietes dzīvību burtiski nākas cīnīties. Tāpēc neprasiet man padomu, vai dzemdēt mājās plānoti, – nekad nevienam neteikšu, ka tas ir droši.
Pēc placentas piedzimšanas būtu jānovērtē, vai dzemdību gaitā nav
radušās starpenes vai maksts brūces, bet to izvērtēšana un šūšana
gan jāatstāj mediķu rokās, kas līdz šim brīdim noteikti būs
atsteigušies. Ja brūces asiņo, uzliek spiedošu pārsēju.
Redzat, cik viss vienkārši... Mieru, tikai mieru!
Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada oktobra
numurā!
Autors: Krastiņa Zane,
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Prenatālās
diagnostikas nodaļas ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas
Universitātes Medicīnas fakultāte
Avots: