Lielā satikšanās. Rafaela piedzimšanas stāsts

Es pati dievinu dzemdību stāstus. Varētu tos lasīt un lasīt, klausīties un klausīties. Kaut kas tik fascinējošs ir katrā īpašajā, dažādajā, citādajā pieredzē, katram bērniņam ir sava atnākšana, katrai sievietei savs redzējums, sava sajūta par notiekošo. Cita aizlido kosmosā, citai tas ir ļoti apzināts pārdzīvojums. Citai sprints, citai maratons, bet katrai ļoti svarīgs un liels notikums. Savējo jau tik daudz reižu esmu mutiski stāstījusi, ka neticas, ka tas vēl nav visiem jau zināms. Tai pat laikā šķiet tik svarīgi to visu tomēr pierakstīt, lai neaizmirstas un arī dalīties, lai citiem tiek tas prieks, kādu, lasot citu pieredzes stāstus, rodu es.

Emocionāli manī bija liela gatavība gaidāmajam. Vismaz tā man šķita. Jutos pilnbriedā, nobriedusi, uzbriedusi, apaļa, gatava, pilnīgi nogatavojusies oga. Bija laiks.

Viss bija sarunāts

Ritēja nedēļa pēc noliktā datuma un viss, ar ko es nodarbojos bija pacietīga gaidīšana. Turpināju ik rītu meditēt un jogot. Runājos ar mazo puncī un centos sarunāt, lai nāk laukā, kad ir gatavs, stāstīju, ka esmu gatava, ka viņš ir ļoti gaidīts. Neilgi pirms manis bija dzemdējusi mana draudzene, tad nu viņas stāstu iespaidā baidījos no plīsumiem un lūdzu, lai mazais dzimst saudzējot sevi un mani. Piektdienā bija plānota pārbaude, vai nav vajadzības stimulēt dzemdības, kas ir scenārijs, kuru ļoti nevēlējos, tāpēc centos ar mazo sarunāt, lai nāk laukā drīz, lai dakteri viņu lieki netraucē un paši varam noteikt savu satikšanās ritmu.

Tomēr katru rītu es pamodos vēl divi vienā, ar cerību “nu varbūt šodien”? Biju salasījusies par dažādām dabiskām ierosināšanas metodēm: rīcineļļas dzeršanu, grīdu slaucīšanu četrrāpus, asu ēdienu ēšanu, garām pastaigām un mīlēšanos. Piekopu visas šīs metodes, bet par to efektivitāti nemācēšu komentēt, jo nekādu tūlītēju efektu tās nedeva, tātad pieņemu, ka tikai mīti. Tās līdzēja vienīgi emocionāli – sajūtai, ka kaut ko daru lietas labā.

Liktenīgais izbrauciens

Trešdienas, 8.jūlija vakarā pielavījās slinkums gatavot vakariņas, tāpēc ar Raimondu devāmies uz bistro manā bērnības rajonā. Ar Vespu. Iesmējām, ka varbūt sanāks mazo izkratīt un varēsim braukt pa taisno uz slimnīcu, tas bija tieši pa ceļam. Tas tik būtu skats – dzemdējoša grūtniece pieripo pie dzemdību nama ieejas ar rolleri. Bet somu atstājām mājās, jo pirmajās dzemdībās tāpat neesot nekādas steigas.
Nokļuvuši bistro, stāvējām rindā un izvēlējāmies ēdienus līdz sajutu jocīgu, velkošu sajūtu vēderā. Tā ir tā kontrakcija? Nevar būt! Sāpēja, bet ne traki. Tiešām ir? Minūtes laikā prāts apmeta simts kūleņus, cenšoties aptvert notiekošo, tikmēr ārēji neko neizpaudu, jo nolēmu pagaidīt, vai sajūta atkārtosies un kļūs regulāra. Uzmetu aci pulkstenim. Bija ap 18:00 vakarā.

Sēdējām pie galda un ēdām, bet es neko daudz ieēst nespēju, jo līdz ar minūšu skaitīšanu apetīte pazuda. Sajūta pēc kādām 7-8 minūtēm atgriezās vēl un vēl.
– “Zini kas ir? Es laikam dzemdēju” es caur smaidu teicu, jo pašu mulsināja notiekošais.
– “Ja? Nu tad jau braucam mājās,” Raimonds skeptiski atbildēja pilnīgā mierā. Nu, protams, nebija tā, ka man ar blīkšķi būtu nogājuši ūdeņi vai es sāpēs vārtītos, kāpēc gan lai viņš satrauktos. Viņš vēl izdomāja, ka jāaiziet pēc bulkām, tad nu gājām uz konditoreju turpat blakus. Iepriekšējās kontrakcijas biju pārlaidusi sēdus, tāpēc nebiju gatava, kad, stāvot pie kases un maksājot, mani pārsteidza nākamā. Bija jāsaņem spēki, lai nostāvētu taisni. Sajūta kā ļoti spēcīgas mēnešreižu pirmās dienas sāpes, tikai pa visu vēderu, ne tikai lejasdaļā. Vēders paliek ciets, it kā saspringst un stipri velk kādu minūti, līdz pamazām atlaiž. Reflekss bija mazliet sarauties un nekustēties kontrakcijas laikā, tā it kā kāds būtu iespēris pa vēderu, bet pareizi taču bija atslābināties un lēni elpot dziļas ieelpas izelpas, vai ne? Šajā mirklī bija skaidrs, ka jālec uz rollera un jālaiž mājās, viss notiek, viss tiešām notiek. Mājupceļā uz rollera paspēju piedzīvot kādas 2 kontrakcijas un tā bija maza ellīte, jo sēdus uz rollera pozā ar Latvijas nelīdzenajiem ceļiem komplektā nebija īpaši ērti.

Apļošana mēnesgaismā un melnais kaķis

Darīju zināmu vecmātei, ka viss sācies un norunājām sazināties pēc vairākām stundām, kad kontrakcijas jau būs stiprākas un regulārākas. Tā kā biju izvēlējusies ūdensdzemdības man bija konkrēta līgumvecmāte (Līga Rainska Bulduru slimnīcā). Raimondam, šķiet, īstas pārliecības par to, ka dzemdības jau pamazām notiek, īsti nebija. Skatījāmies seriālu, viņš ēda bulciņas un vakars tika pavadīts kā parasti. Es tikmēr ik pa aptuveni 10 minūtēm sarāvos čokuriņā un centos pūst un elst, kā nu likās pareizi. Tā kā biju lasījusi/dzirdējusi, ka pastaigas veicina procesu, izgājām ārā pastaigāties. Vismaz tāds bija plāns. Tiklīdz izgājām pa mājas vārtiņiem, mūsu klusajai šķērsielai pārskrēja melns kaķis. No šīs māņticības ne vienmēr bīstos, bet šoreiz tā šķita zīme, kurai labāk paklausīt gan. Tad nu gājām atpakaļ pagalmā un kādu brīdi riņķoju pa ābeļdārzu. Uz kontrakcijas laiku pieķēros ābelei, izelpoju, pašūpojos un tad turpināju savu apli. Mēnessgaismā tā staigājot jutos mazliet kā izpildot kādu šamanisku rituālu, raganiska, ļoti spēcīga un vāja reizē. Mazliet jau sāku peldēt citā kosmosā, jo sāka uzmākties vakara nogurums un pirmās kontrakciju stundas lika par sevi manīt. Miegs sāka nākt arī Raimondam un viņš centās mani pierunāt mazliet vēl pagulēt kopā ar viņu, bet pēc 10 sevis mānīšanas minūtēm bija skaidrs, ka nekāds miegs man vairs nespīd. Atstāju viņu gultā kamēr pati gāju vannā, cerībā, ka siltais ūdens ieskaus manu ķermeni un ļaus vieglāk pārdzīvot kontrakciju sāpes. Ūdenī mazliet atslābu, varbūt pat iemigu, bet kontrakcijas sāka palikt retākas un šo pasākumu vairāk novilcināt nebija manās interesēs, tad nu kāpu ārā, sapucējos un nolēmu, ka jābrauc uz slimnīcu. Sāpes šķita sasniegušas jau gana nopietnu līmeni un no pirmajām sāpēm bija pagājušas jau aptuveni 7 stundas. Prātā bija nemiers, kā tad es sapratīšu, kurš ir īstais laiks doties uz slimnīcu, tāpēc labāk likās braukt, lai ir miers un varu koncentrēties tikai dzemdēšanai nevis arī pārbrauciena plānošanai. Modināju Raimondu, vilku pamperi un devāmies ceļā.

Bezgalīgā nakts

Ceļš uz slimnīcu bija aptuveni 15 minūšu ilgs, bet likās velkamies veselu mūžību. Jūrmalā Dubultos ir tāda nikna dzelzceļa pārbrauktuve (vietējie sapratīs, ko es domāju), kurai tuvojoties lūdzos visiem Dieviem, lai uz to laiku neuznāk kontrakcija. Tai pāri tikām, bet piebraucot pie slimnīcas gan uznāca pamatīgs vilnis un nu jau laiks starp kontrakcijām bija vien kādas 6-7minūtes, tāpēc bija skaidrs, ka tieši tik ilgs laiks mums ir dots, lai nonāktu līdz dzemdību nodaļai vai arī es sabrukšu kaut kur uz zemes pa ceļam. Tā kā bija nakts pie durvīm nācās nedaudz pagaidīt, kamēr tās atnāk atvērt dežurants, un es tikmēr nepacietībā trinos ātrāk tikt vismaz līdz liftam, lai nav jārāpo pa kādu gaiteni. Paspējām uz nodaļu un nākamā kontrakcija jau notika manas vecmātes priekšā, kura pārbaudīja manu atvērumu un paziņoja man fantastisku “prieka vēsti”. Savā prātā biju izdomājusi, ka šīs nakts laikā ar mazo satiksimies un rītu sagaidīsim jau kopā visi trijatā ģimenes palātā. Še tev. Atvērums bija knapi 4cm, kas nozīmē, ka tusiņš tikai sākās. Tajā brīdī emocionāli mazliet sabruku, jo man šķita, ka jau tuvojos finišam un sāpes tuvojās maksimālajam slieksnim, cik varu izturēt. “Ja ŠIS ir sākums, tad KAS būs tālāk?!” es nodomāju. Mūs aizveda uz pagaidu palātu, kur vēl “atpūsties un pagulēt” (HA HA HA) līdz rīta apskatei. Es atkārtošu vēlreiz. Līdz-rīta-apskatei. KO? Man jāiztur vēl visa nakts līdz rītam? Kamēr Raimonds slimnīcas gultā mierīgi šņāca, es visu nakti klausījos austiņās savu Spotify hypnobirthing playlisti un četrrāpus šūpojos, šņācu, rūcu, dūcu un elsu cauri kontrakciju viļņiem. Rīts likās bezgalīgi tāls, sāpes ārprātīgas, mirkļi starp tām tik īsi un mans saprāts viegli pazudis.

Kad no rīta beidzot atnāca vecmāte un aicināja doties uz apskates telpu, kas bija turpat aiz stūra, man likās, ka es nekur tālāk par gultas malu netikšu. Kā lai es kaut kur aizeju? Man nebija spēka iešanai. Pat stāvēšanai īsti ne. Vienīgā poza, kurā es spēju eksistēt bija četrrāpus. Visas ilūzijas par jogas pozām, kuras biju plānojusi dzemdību laikā izpildīt, ātri vien atmetu. Lūdzu vecmātei, vai drīkstēšu rāpot, ja nevarēšu paiet. Viņa teica, ka protams, ka tik tiekam līdz turienei. Cerēju, ka tomēr nenāksies mesties ceļos uz slimnīcas gaiteņa grīdas, bet tieši pusceļā sāpju vilnis piespieda mani pie zemes un tā nu es tur tupēju. Māsiņas un dakteri staigāja no palātas uz palātu un es tur pa vidu uz grīdas gaidīju līdz pāries sāpe. Nezinu, vai kāds man pievērsa uzmanību vai ne, varbūt rāpojošas dzemdētājas tur ir norma, nav ne jausmas, es biju savā kosmosā un man bija dziļi vienalga par skatieniem vai viedokļiem. Kauna sajūta dzemdībās atslēdzas pilnībā.

Kosmosa transs vannā 

Pārbaudē atklājās, ka pavēries labi ja centimetrs. Visu nakti es biju locījusies sāpēs dēļ sūda centimetra, piedodiet atvainojiet. Līdz šim brīdim man joprojām nebija nogājuši ūdeņi, ko vecmāte ierosināja pārdurt, lai pasteidzinātu procesu. Šis bija brīdis, kad mans dabisko dzemdību plāns varēja iet ieskrieties. Es nebiju sajūsmā par šo ideju, bet man arī īsti vairs nebija spēka analizēt, es vienkārši gribēju, lai tas viss notiek ātrāk. Tad nu dūrām. Nejutu neko, tikai silta ūdens notecēšanu un tad beidzot gājām uz vannu. Cik ļoti es gaidīju šo vannu, visu nakti par to sapņoju (nomoda sapņus, protams). Vecmāte visu sagatavoja, es iekāpu, apsēdos, man bija šausmīgi neērti sēdus un kontrakcijas likās jau ārprātā sāpīgas, bet ūdens mani apņēma un mīļoja. Viņa aizgāja pamodināt Raimondu un pie reizes atnesa manu hypno mūziku, uzlika telpā, sadedza sveces un uzbūra manu dzemdību telpu, manu ligzdu, manu alu par mazu mīlestības kambarīti, kurā justies mierā un vērties vaļā. Raimonds centās kaut ko ar mani parunāt, bet es jau biju fāzē, kurā no manis varēja izdabūt tikai žestus un galvas klanīšanu. Visi mani spēki tika atdoti dzemdēšanai, kāda vēl runāšana. Viņš tika pielikts pie darba laist man virsū ūdeni no dušas un tas tāāā veldzēja. Visi šie it kā sīkumi manā pilnīgā bezspēkā šķita visnozīmīgākais, kas vien var būt. Tajā mūzikā, tajās sveču liesmās, tajā tekošajā ūdenī, Raimonda klātbūtnē, vannas putās un pustumsā es atradu spēka kripatas, lai vispār tiktu uz priekšu.

No turpmākajām stundām es atceros šādas ainas:

• Pulksteni. Tieši pretī vannai bija apaļš pulkstenis, kurā es vēroju kā lēni un tūļīgi vilkās minūtes no viena viļņa līdz nākamajam.
• Raimondu. Kurš kā tāds ūdens vīrs lēja virsū man atslābinošu ūdenskritumu un deva padzerties, kad vien sakārojās. Ik pa laikam man uznāca neizskaidrojams riebums pret ūdens strūklu un tad ar rokas vēzienu devu komandu to aizvākt. Tā nu es tur stundām vicinājos un Raimonds pacietīgi laistījās šurpu, turpu, kur tik es norādīju. Mēs nebijām norunājuši, vai viņš piedalīsies, vai ne. Es ļāvu viņam pašam izlemt, bet es ļoti, ļoti priecājos, ka viņš tomēr bija klāt. Man nevajadzēja, lai viņš man ausī skaita mantru, cik esmu stipra, man vienkārši vajadzēja viņa mieru sev blakus.
• Atceros hennas tetovējumu sev uz rokas. Tas jau bija sācis balēt un izmircis ūdenī šķita jau skalojamies nost, bet es skatījos uz to mandalu, ko apzināti biju zīmējusi un meklēju tajā spēku.

Bija ilgas, lēnas stundas, kurās es peldēju kosmosā, peldēju sāpēs un vannā un tad bija brīži, kuros pieslēdzos realitātei. Viens no šādiem brīžiem bija, kad uz vēdera lika to aparātu, ar ko klausās mazuļa sirdstoņus un lai gan tā bija tikai jostiņa, man tā likās tik riebīga sajūta. Es negribēju, lai mani aiztiek. Tāpēc vēl jo riebīgāka bija atvēruma pārbaude. Lai gan biju dzirdējusi stāstus par to, kā sievietes dzemdību laikā mēdz lamāties un kļūt par riktīgiem trokšņainiem zvēriem, biju pārliecināta, ka uz mani tas neattiecas, jo esmu taču pats miermīlības iemiesojums un īpaši sāpēs noslēdzos sevī, nevis izpaužu skaļi savas bēdas, vai dusmas. Bet, kad vecmāte centās pārbaudīt atvērumu, es sev netipiskās dusmās metu prom viņas rokas, par ko pēc tam atvainojos. Jo tā sajūta bija tiešām, tiešām neciešama. Iztēlojos, ka to varētu salīdzināt ar vaļējas brūces bakstīšanu.

Biedējošais pārgājiens

Bet tam visam pa vidu bija arī smieklīga situācija. Tajā brīdī gan man smieklīgi nelikās, bet pēc tam attinot filmu aptvēru, ka amizants atgadījums. Man pēkšņi sagribējās uz tualeti. Kas parasti nozīmē, ka ir laiks izstumšanai, bet ar manu atvērumu vēl tam bija par agru, tāpēc vecmāte teica, ka vēl nevarot tā būt. Tomēr tualetes vajadzības sajūta nepameta, tad nu saņēmusi visas spēka kripatas, cik nu man bija, svempos laukā no vannas, vecmāte mani saģērba un devāmies pārgājienā uz tualeti, kas atradās turpat blakus telpā, bet manās tā brīža sajūtās tas bija tāds riktīgs Kolka-Dubulti. Iztēlojaties pilnībā pārgurušu, stundām vannā izmirkušu dzemdētāju, kas atbalstījusies pret vecmāti knapi kust. Tāda bija aina, ko ieraudzīja gaitenī pieklājīgi uz krēsliem sasēdušās grūtnieces, kas bija atnākušas apskatīt dzemdību nodaļu. Nabadzītes. Gan jau viņām šī šausmu aina vēl murgos rādījās. Viss situācijas humors bija viņu sejas izteiksmēs. 

Baltais karogs

Kad atgriezos savā moku vannā, secinājām, ka visa šī plunčāšanās procesu ne cik nevirza uz priekšu. Es tur mērcējos krunkainiem pirkstiņiem, meditējot uz savu mandalu un pulksteņa rādītājiem, bet kā bija, tā palika man tie knapie centimetri. Atceros vecmāte jautāja, kāds man noskaņojums, ko es gribētu un es atbildēju – lai tas beidzās. Es vairs nevarēju. Necik. Man nebija spēka, man sāpēja šausmīgi, bet nekas nenotika un man nesanāca un es gribēju padoties. Pacelt balto karogu un vienkārši padoties. Viss, vairs nevaru, lūdzu pārtraucam šito visu. Gribējās tajā kosmosā aizpeldēt pavisam. Es pazudu savās sāpēs un biju aizmirsusi galamērķi. Biju aizmirsusi, ka cīnos ne tikai es, bet arī mazais. Ka mēs esam komanda šajā pieredzē un, ka man viņam jāpalīdz. Es vairs neko negribēju. Tas laikam bija emocionāli zemākais punkts, kādā jebkad ir nācies būt.

Vecmāte ieminējās par oksitocīna tabletēm un kāpšanu ārā no vannas. Iztēlojieties sevi trakākajās sāpēs un tad kāds jums ierosina iedzert tabletīti, kas tās sāpes pastiprinās, bet arī paātrinās to beigšanos. Gribēju un negribēju to tableti reizē, bet vēlme virzīties uz priekšu uzvarēja. Dabisko dzemdību plāns gāja ieskrieties vēlreiz.

Sevis pārvarēšana

Pēc divām tabletēm un kādas pusstundas ārā no vannas notika lūzumpunkts, pēc kura es saņēmos. Vecmāte klausījās toņus un tie bija palēnināti. Mazajam palika grūti. Caur asarām izrūcu, ka cenšos cik spēka, kāpēc man nesanāk?! Un tad ar bomi pa pieri es atcerējos, kas gaida tajā kalnā, kurā izmisīgi centos uzkāpt. Pārtraucu žēlot sevi un sāku domāt par bērnu. Pārslēdzos no “es vairs nevaru” režīma uz “varu gan”, jo vienkārši bija jāvar. Bez variantiem. Atvērās kaut kādas mistiskas enerģijas rezerves, čakras, atvēros pati un lietas sāka virzīties uz priekšu. Tāpēc esmu pārliecināta, ka dzemdības notiek galvā. Ķermenis klausa prātam, tāpēc ir tik svarīgi to noskaņot pareizajā frekvencē. Man pie tā vēl bija jāpiestrādā, es nebiju pienācīgi sagatavojusies. Varbūt tieši šim faktoram būtu noderējusi dūla blakus, kas atgādinātu, kas ir tā medaļa maratona galā, pēc kā es tur skrēju. Bet varbūt vienkārši darbs ar sevi. Tagad es zinu. Bērns sāka dzimt vieglāk, kad es beidzot viņu noliku augstāk par sevi, kad beidzu mukt no sāpēm, bet aicināju tās, jo zināju, ka tās mūs satuvinās. Ja būtu caur uguni jāiet, ietu. Es gribēju viņu satikt. Gribēju vairāk nekā sāpēja.

Kaut kur pa vidu elšanai, pūšanai, rūkšanai un tupēšanai pie dzemdību galda, kas bija ekstra sāpīga poza (es pārliecināju sevi, ka tas virzīs visu straujāk), es attapos ar oksitocīnu arī vēnās, vairs pat neatceros kāpēc. Dabisko dzemdību plāns pavisam jau aizmirsts. Un tad gan bija jālec uz galda, jo bija laiks. Atceros, ka pēkšņi telpā bija vesels bars cilvēku, sanāca kaut kādi ārsti, māsiņas un es stūmu cik jaudas. Sākumā stūmu bez saprašanas kā, bet pēc pāris piegājieniem atkodu tehniku. Man vienmēr bija licies, ka šī būs grūtākā dzemdību daļa, bet pēc n-tajām kontrakciju stundām, šis vairs nelikās nekas traks. Jā, tas prasīja daudz fiziska spēka, bet emocionāli bija tāaaāds pacēlums par maģiskā mirkļa tuvošanos!

Pirmā ieelpa

Gaidi kontrakciju – sāpe nāk – stum – bet elpo – stum, stum…

Un pļukš. Izšļūca! 14:29 mazmazītiņu, zilganu un slapju man uz vēdera uzlika dēlu. Liela, smaga nopūta man, liela, braša pirmā ieelpa viņam. Un jau pēc minūtes es dzirdēju viņa balsi un centos aptvert, ka tas mazais cilvēks ir mans bērns, pavisam īsts un šeit un tagad, beidzot. Milzīgs atvieglojums mijās ar vēl milzīgāku apmulsumu. Kā? Tiešām, tas ir viņš, viņš ir klāt? Ko lai es tagad iesāku? Kā, lai viņam vispār pieskarās? Viņš izskatījās tik smalks un trausls un sīciņš. Un jūs man viņu tagad uzticēsiet un man būs pašai jātiek galā? Es nesapratu neko, mazliet pat baidījos viņam pieskarties (ja nu ne tā?), bet viņš jau saostījis pupu tiecās pēc piena. Vai man vispār jau ir piens? Vai viņam pietiks? Kā lai zinu, vai paēdis? Kā saprast, vai pareizi satvēris?

Jautājumi traucās cauri galvai ar ātrumu milijons sekundē, bet loģiska spriestspēja man nebija. Es biju nenormāli piekususi, bet arī nenormāli laimīga. Un ļoti, ļoti atrauta no realitātes, vēl kaut kur starp kosmosu un zemi. Es tikko biju pašā radību zenītā, pašā dzīvības nulltajā punktā, es devu dzīvi, es piedzemdēju, es palaidu pasaulē dēlu. Jutos nenormāli gandarīta, bet arī kā pamatīgā transā. Tā sajūta.. Kā pēc pudeles vīna. Vai tā bija mīlestība? Vai es viņu jau uzreiz iemīlēju? Es nezinu. Es neko nesapratu. Tikai to, ka vēlos par viņu bezgalīgi brīnīties, bet ļoti, ļoti arī gulēt. Es jutos pilnībā atvērusies vaļā, norautu jumtu, nejutu sev ne malu, ne galu, jutos izplūdusi, iztecējusi, izpumpējusies, izelpojusi, tukša. Bet tai pat laikā tik piepildīta, sajūsmināta, pateicīga, ka viss noritējis veiksmīgi, ka mazais ir vesels, ka viņš ir te un mēs tagad esam viņam un viņš ir mums. Tāds emociju kokteilis!

Tālāk viss pēc scenārija. Placentas piedzemdēšana (kas bija easy game pēc pārdzīvotā), nabassaites pārgriešana, mazā notīrīšana, svēršana, mērīšana, apģērbšana. Tikmēr man paziņoja, ka veiksmīgi esmu iztikusi bez plīsumiem, par ko biju tik priecīga, ka apliecināju to ar skaļu “YES!”. Bučas un high five Raimondam, pirmās kopīgās bildes, pirmā zīdīšana, pirmais viss. Jauna pasaule!

Bilžu uzņemšana planšetē bija Raimonda spontānā ideja, par ko esmu ļoti priecīga. Nekad nebiju aizdomājusies par foto no dzemdību procesa, tomēr tagad man tā šķiet brīnišķīga ideja, jo tas ir tik liels notikums, no kura atstāt bildes piemiņai. Par profesionālu fotogrāfu stipri gan piedomātu, jābūt ļoti uzticamai un “neredzamai” personai, lai kameras klikšķi un svešinieka klātbūtne netraucētu procesam, bet doma par skaistām bildēm no šiem tik svarīgajiem mirkļiem, mani intriģē. Protams, var arī lūgt vecmāti vai partneri iemūžināt, tā atstājot intīmo gaisotni.

Pēc pirmās ķermeniskā kontakta stundas, ko pavadījām turpat dzemdību telpā, devāmies uz ģimenes palātu. Mēs bijām kļuvuši par ģimeni. Wow. Atceros, ka man reiba galva un mani atbalstīja, lai varētu paiet. Atceros, ka nonākusi palātā (kurai gan drīzāk piestāvētu jaukas viesnīcas telpas apzīmējums), centos uzrakstīt prieka vēsti īsziņā tuvākajiem, bet man traki trīcēja rokas un nespēju sarindot sakarīgu teikumu, tāpēc lūdzu par to parūpēties Raimondam. Drīz pēc tam es atslēdzos pelnītā atpūtā, lai pamostos blakus savam dēlam. Kā mamma.

Galvenās atziņas 

Dzemdībām ir jāgatavojas. Protams, tās notiks neatkarīgi no tā, cik grāmatas izlasīsi, cik pieredzes stāstus uzklausīsi un cik stundas pavadīsi meditējot, bet procesu sev un mazajam atvieglot noteikti var (cik nu tas ir iespējams), iepriekš sevi noskaņojot. Elpošanas vingrinājumiem nepietiek ar vienu mēģinājumu dzemdību kursu laikā, tie ir jāiedzen tā, lai jebkurā diennakts laikā autopilotā varētu pārslēgties uz šo režīmu, jo dzemdībās racionāli prātu izmantot ir grūti un atliek tikai ķermeniskā atmiņa. Bet, kā jau minēju, lielākais darbs tomēr notiek emocionālajā plānā – ir jāspēj sāpes aicināt un nevis izturēt vai mukt no tām, bet gan ļauties un it kā izplūst tajās. Ir jāielaiž sevī liela mīlestība un spēks, kas ir lielāks par bailēm, sevis žēlošanu un nogurumu. Katrai šis spēka avots var būt cits, taču ir svarīgi to atrast. Šoreiz mans spēka avots bija pats bērns, kurš man atgādināja, ka šis viss notikums nav par mani, bet gan par viņu. Tā bija mana pirmā mācība, viņa pirmais solis kā manam lielajam Skolotājam, kā nolikt malā savu ego un ziedoties, kas mātes lomā tiek apgūts atkal un atkal.

Sapņu komanda un vide. Lai lietas virzītos uz priekšu ir jābūt savā komforta zonā. Tāpēc izvēlies savu dzemdību vietu un komandu rūpīgi. Es turpinu sapņot par mājdzemdībām un ūdensdzemdībām, tomēr nenožēloju šo pieredzi, jo paļāvos uz vecmāti un slimnīcā jutos pat ļoti mājīgi. Es jutu, ka par mani rūpējas, jutu, ka tiek piedomāts. Nezinu, vai tas ir tikai tāpēc, ka man bija līgums, esmu dzirdējusi dažādus stāstus, tomēr es varu teikt tikai to labāko par Bulduru slimnīcas personālu gan dzemdību laikā, gan aprūpē pēc tam. Mums visu izskaidroja un atbildēja uz visiem jautājumiem. Mums parādīja priekšā, ko nepratām paši un tai pat laikā lieki neuzbāzās un netraucēja, ļaujot mums pašiem aprast ar mazo. Slimnīcā jutāmies kā omulīgā viesnīcā.

Afterparty. Īstā ballīte patiesībā sākās tikai pēc dzemdībām. Es attapos, pamostoties blakus savam mazajam ķiparam, ka biju tik ļoti koncentrējusies uz gatavošanos pašām dzemdībām, ka nesapratu, kā rīkoties un ko iesākt ar mazo, kad viņš jau bija klāt. Un tad jau vairs daudz laika prātošanai neatlika, nācās klausīt intuīcijai un rīkoties. Iesaku papētīt materiālus par jaundzimušā apkopi un sagatavot sev sarakstiņu ar padomdevējiem zvana attālumā (vienalga vai tie ir radinieki, draudzenes, pep mammas, zīdīšanas konsultantes vai svešu mammu interneta kopiena), jo jauni izaicinājumi un pārsteigumi būs ik dienu, ik stundu. Visam, protams, sagatavoties nav iespējams un mazs šoks par notiekošo, šķiet, neizbēgams, bet palasīt vai lūgt palīgos atbalsta komandu, noteikti nenāk par ļaunu. Mīļā miera labad.

Paldies, ka lasīji. Tā piedzima mans dēls un tā es piedzimu par mammu. Tā radās mūsu ģimene. Šis 9.jūlijs manā mūžā vienmēr paliks neizdzēšami īpašs. Mūsu lielā satikšanās.  

Autore: Aiga Zviedre, https://theaiga.blog