"Dzemdības sev pieņēmu un bērniņu atdzīvināju pati". Mammas pieredzes stāsts

Šobrīd esmu daudzbērnu mamma, bet manas spilgtākās dzemdības notika 2004. gadā. Tā bija mana otrā grūtniecība, bet pirmais bērniņš bija gadu vecs. 

Noteiktais dzemdību datums bija 1. janvāris, tāpēc dzemdību dienā – 1. decembrī, protams, ka neko negaidīju. No rīta nebija pat nojausmas, kā izvērtīsies šī diena. Ap pusdienas laiku sajutu nelielu vilkšanas sajūtu un nestipras kontrakcijas.  Lai arī tās bija manas otrās dzemdības, tomēr vēl jutos gana zaļa un nepieredzējusi, lai nesaprastu, ka dzemdības notiek jau pilnā sparā.  Turklāt kontrakciju stiprums nepieauga, kā tam būtu vajadzējis būt. Ap plkst. 15 sajutu, ka kaut kas it kā noslīd gar muguru. Tad sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Gāju pie bērnu tēva prasīt, lai viņš paskatās, kas ar mani notiek. No viņa sejas izteiksmes sapratu, ka bērniņš jau nāk ārā. Tajā laikā dzīvojām vietā, kur bija slikti telefona sakari, bet tuvākie kaimiņi 2,5 km attālumā.  Bērna tēvs skrēja pie kaimiņiem zvanīt ātrajiem,  ar mani mājās palika gadu vecais dēls. 
 

Lasi arī: 
Stāsts no dzīves! Sieviete pieņem sev dzemdības, konsultējoties pa telefonu
Dzemdības nestandarta apstākļos - kā rīkoties, ja neesi ārsts, bet jāpieņem dzemdības
 

Atceros, ka tobrīd mana vienīgā doma bija – ātrāk dabūt ārā bērniņu! Iespējams, ka jau tobrīd nostrādāja instinkts, ka tas ir pareizākais, ko darīt.  Bērns nāca ārā ar visu placentu. Ticis līdz pusei, ar lielu plaukšķi nogāja ūdeņi. Bērnu izspiedu ļoti ātri – tas bija puisītis, bet viņš bija zils un neelpoja. No manas mammas stāstītā atcerējos, ka mana vecākā māsa piedzima nedzīva, bet ārsti viņu iepliķējuši pa dupsi un viņa sāka elpot. Tas esot zinātniski pierādīts, ka šāda veida stimulācija – sāpes, bērnam liek ievilkt pirmo elpu.  Arī es tā izdarīju. Ar pirmo reizi neizdevās, vajadzēja iepliķēt vismaz 5 reizes, lai mazais iekliegtos. Tad sapratu, ka dzīvos. 

Bērnu izspiedu ļoti ātri – tas bija puisītis, bet viņš bija zils un neelpoja. 

Paņēmu bērniņu un devos uz virtuvi.  Tā kā nebija dezinficētu šķēru, tad nomazgāju tās zem ūdens un pārgriezu nabas saiti. Atstāju to pietiekoši garu,  lai ārsts pēc tam var to pareizi apstrādāt.  Zināju, ka tā ir jānosien, citādi bērns var noasiņot.  Tad gāju atpakaļ uz gultu un izspiedu placentu līdz galam.  Atceros, ka tobrīd man nebija ne  stresa, ne šoka par visu notiekošo. Pirmais stress parādījās, kad, pieliekot bērnu pie krūts, viņš nezīda. Pēc mirkļa sapratu, ka viņš ir ļoti piekusis. Nevajag stresot! 

Ātrā palīdzība atbrauca pēc 15 minūtēm, kad viss jau bija galā. Ietina bērnu segā, un devās uz ātrās palīdzības mašīnu. Tā kā toziem bija ļoti piesnidzis, bet puskilometru garā taka nebija izbraucama, mani iesēdināja ragavās un vilka uz mašīnu. Gribēju iet pati, jo spēka bija daudz, bet neviens tam nepiekrita. 

Daudzus gadus pēc šīm dzemdībām, es atceros katru sīkumu. Arī to, kā gadu vecais dēliņš gulēja man blakus un klusējot skatījās, kas notiek. 

Kad mani ar mazo aizveda uz Madonas slimnīcu, dēlu aiznesa, man uzlika četras iekšējā šuves un visu laiku “skaloja smadzenes”, kā es vispār ko tādu varēju izdarīt. Mazais bija 48 cm garš un 2500 gramus smags.  Viņu ielika inkubatorā un atnesa man pēc 3 stundām “Ņem, māte! Viņš visu laiku auro, grib ēst”. Bet mazais neēda, tikai gulēja. Pirmās dienas nevarēju izkāpt no gultas, jo viņš uzreiz raudāja. Jāsaka, ka dzemdības bērnam nepagāja bez sekām, lai arī grūtniecība noritēja bez aizķeršanās. Kā vēlāk skaidroja ārsti, man bija sākusies placentas atslāņošanās. Ja es viņu nebūtu ātri piedzemdējusi, iespējams, viņš nemaz nebūtu izdzīvojis. Pēc Apgares skalas stundu pēc piedzimšanas novērtējums bija 4/5, kas nav daudz. Toties par nabas saites nosiešanu man teica, ka es visu izdarīju pareizi. 

Vēl tagad, daudzus gadus pēc šīm dzemdībām, es atceros katru sīkumu. Arī to, kā gadu vecais dēliņš stāvēja pie gultas blakus un klusējot skatījās, kas notiek.  Atceros arī, ka šīs dzemdības nebija sāpīgas. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk apzinos, cik liels risks bija zaudēt dēliņu un ko tādu vēlreiz piedzīvot negribētu.