Priekšlaikus dzimušās Līnas mamma Evita: Vecāki, uzticieties ārstiem!

“Tikai ar Līnu es sāku šos stāstus meklēt, un izrādās tādu bērniņu ir tik daudz, pat manām paziņām. Bet par to neviens nestāstīja. Agrāk es šos stāstus neredzēju vai apzināti laidu garām. Pa ausu galam biju dzirdējusi, ka dzimst bērniņi priekšlaicīgi, bet manā skaistajā pasaulē bija burtiski bloks šai tēmai. Līdz es saprotu, ka tas notiek ar mani. Mani pārņēma šoks,” teic Evita. 

Viņa dalās ar savu stāstu, lai iedrošinātu citas ģimenes, kas ir piedzīvojušas ko līdzīgu.

“Dodos uz kārtējo sonogrāfiju, lai ieraudzītu savu mazulīti ekrānā. Šoreiz sirds ir mierīga, analīzes beidzot ir labas, satraukumam vairs nav pamata, rit jau 33. grūtniecības nedēļa. Tomēr apskates beigās tieku aizsūtīta pie vēl dažiem ārstiem turpat dzemdību namā – mazulītei labi nav, un dzemdības ir jāierosina jau rīt. Tikai ārstu profesionālitātes un iejūtības dēļ es spēju sagatavoties rītdienai patiešām mierīgi. Sagādāju vēl atlikušās nepieciešamās lietas sev, 44. izmēra drēbītes un nultā izmēra pameprus mazulei, aizvedam lielo bērnu (2gadi) pie omes un atlikušo vakaru ar vīru pavadām mēģinot sakārtot domas. 

Tālāk jau viss notiek, kā ar vairums priekšlaikus dzimušiem bērniņiem – dzemdības, Līnu vien 1,7 kg mazu aizved uz intensīvās terapijas nodaļu, es pavadu pirmo nakti viena. Pārējās dienas mēs ar vīru esam kopā ģimenes palātā, es atslaucu savas piena piles un ik pa 3 stundām nesam tās uz bērnu intensīvās terapijas nodaļu. Mana mazulīte ir viscaur vienos vados, aparāti, cipari. 

Visu laiku raudu par mazulīti, par sevi, par lielo bērnu, par vīru, par citiem bērniņiem, ko redzu.

Līna vēl pavisam maziņa. Foto no privātā arhīva.

Vienīgi mediķi ir tie, kas šobrīd mani notur pie zemes, liek savākties un pildīt savu šobrīd vissvarīgāko uzdevumu pasaulē – sagādāt pienu. Neonatalogi, māsas, vecmātes, ārsti, sanitāri – katrs ar kādu mierinošu padomu, stāstu, atbalstu un smaidu mani pārliecina, ka pasaulē viss ir kārtībā, un ar mums viss būs kārtībā. Katras 3 stundas turpinu nest Līnai pieniņu, viņa tiek barota caur zondi un pamazām piedāvājam pudelīti. Arī pati meitiņa mums rāda, ka viņa ir liela cīnītāja un viņai viss būs labi. Jau otrajā dzīves dienā viņa pati elpo, viņai ir noņemta skābekļa maska. Citā dienā, kad mēs baudām viena otru ķengura pozā, starp vadiem mazā atrod un piesūcas krūtij. Tā ir pati skaistākā sajūta!

Ķengura pozā sēžam katru reizi, kad atnesam pieniņu, sēžam ilgi līdz pat 1,5 stundai. Sēžam ar vīru uz maiņām. 

Es ļauju vīram baudīt tos mirkļus ar meitiņu, jo arī viņam tas viss ir ļoti smagi. Atšķirībā no manis viņš nevar iznēsāt, piedzemdēt, atslaukt pienu vai kā citādi izmainīt vai ietekmēt to, kas notiek. Tāpēc ļauju viņam mainīt pamperi, dot pudeli, un atstāju viņus ķengura pozā divatā.  

Pēc 7 dienām pienāk rīts, kad mēs uzvelkam mūsu Līnai viņas pirmās drēbītes. Pēc priecīgām un vienlaikus skumjām atvadām no tēta, Līna un daktere ar ātrās palīdzības auto dodas uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu (jo viņa vēl aizvien ir pieslēgta pie dažnedažādiem aparātiem). Pēc pāris stundām es esmu ar meitiņu kopā mazā bērnu slimnīcas palātā uz nenosakāmi ilgu laiku. Atkal raudu katru dienu. Par mazulīti, sevi, lielo bērnu, vīru. Nespēju nevienam atbildēt uz zvaniem, SMS un whatsapp ziņām. Es beidzot varu izraudāt visus savus asaru krājumus, un neviens man to neliedz, neviens man arī nesaka tādas muļķības kā "neraudi, nebūs piena". Arī šeit es saņemu emocionālu atbalstu no bērnu māsiņām un fantastiskās dakteres. Man noglāsta plecu, apsedz ar vēl vienu segu, uzklausa manus pēcdzemdību murgus un slavē manu skaisto bērnu, Līnas skaisto vārdiņu, viņas rozā ežu bikses un to, cik labi viņai nāk klāt svars. Mēs turpinām stundām sēdēt ķengura pozā, es sagādāju nepieciešamos mililitrus piena ik pa 3 stundām, lai arī man tas ir tik sasodīti grūti. 

Lai vai kādas mocības šķiet atrasties slimnīcā ar bērnu, tomēr es saprotu un ticu, ka šobrīd šī mums ir visdrošākā vieta. Pēc visiem izmeklējumiem un analīzēm neonataloģe sīki un smalki izskaidro visus rezultātus, iespējamās sekas un plānu, ko ar to darīt. Es nedzīvoju ilūzijās un neguglēju skaidrojumus. Tas man bija ļoti svarīgi. 

Pienāk arī mūsu laimīgā diena, kad negaidīti brokastu laikā mums paziņo, ka mūs laiž mājās. Tiešām negaidīti, jo ir sestdiena (kuru gan izraksta brīvdienās!) un mazulīte vēl pat nesver 2 kilogramus. Bet dinamika ir laba, mums abām viss ir labi. Nav lielākas laimes kā būt mājās visiem kopā! 

Dārgās mammas, ar šo savu stāstu es vēlējos padalīties, lai iedrošinātu jūs ļauties un uzticēties ārstiem. Mums ir fantastiski mediķi, kas noteikti parūpēsies par jums un jūsu mazuli. 

Pavadītais laiks slimnīcās nav bijis ne par ilgu, ne par mazu, bet tieši tik, cik nepieciešams, lai varētu mājās doties droši un mierīgu apziņu, ka tu visu zini, tev viss sanāks. 

Kad, jau mājās esot, man atgriezās raudamais periods, personīgi man ļoti palīdzēja viena tikšanās ar citu mammu, kas arī sagaidīja priekšlaicīgi dzimušu bērniņu pirms 2 gadiem. Viss notika ātri un spontāni, lietainā un aukstā rudens dienā atbraucu pie viņas uz darbu, viņa iesēdās manā auto un mēs runājāmies un raudājām. Mēs nerisinājām nekādas problēmas, vienkārši stāstījām, man tā bija kā sava veida terapija.

Ir pagājis jau 1 gads un 3 mēneši. Man ir pilnīgi vesela un skaista meita, viņa jau staigā, saka savus pirmos vārdiņus un, protams, dara blēņas. Lielais brālis smilškastē citiem bērniem iepazīstina: "Tā ir mana Līna""."