"Vēmu pat kontrakciju laikā". Stāstu konkursā mammas dalās bērniņa gaidīšanas pieredzē

Mamma Lūcija Jērcīte savu dzemdību stāstu iesūtījusi "Mammamuntetiem.lv" un “Bambo Nature” rīkotajam dzemdību stāstu konkursam "Kā es satikos ar savu bērniņu". 

Dēla Olafa piedzimšanas stāsts

Grūtniecība noritēja labi, līdz pienāca 13. decembris, kas visu sagrozīja kājām gaisā. Tā bija mana pēdējā darba diena pirms dekrēta un arī mana vārdadiena. No rīta jutos slikti, bet biju pieradusi pie tā, jo visu grūtniecību bija nelabumi. Nodomāju, ka esmu apslimusi vai vienkārši parastais nelabums. Aizgāju uz darbu, taču pēc dažām stundām kolēģi teica, lai dodos mājās, jo īsti labi neizskatos. 

Līdz vīra atbraukšanai vakarā es nogulēju. Tā kā nu jau jutos labi, tad kopā ar draugiem devāmies uz picēriju atzīmēt manu vārdadienu. Ierodoties svinību vietā, man tomēr bija sajūta, ka kaut kas nav labi. Nevarēju neko ieēst, tomēr dažas stundas tur pavadījām. Ierododties mājās, joprojām jutu, ka īsti labi nav, tāpēc teicu vīram, ka jābrauc uz Rīgas Dzemdību namu, lai paskatās, kas notiek. 
 

Aizbraucām, nodevu visas analīzes un tad mums pateica, ka man būs jāpaliek slimnīcā uz saglabāšanu, jo mazais steidzas piedzimt ātrāk. Tā bija apmēram 30. grūtniecības nedēļa. Slimnīcā pavadīju divas nedēļas un tiku mājās tikai tapēc, ka bija Ziemassvētki. Man joprojām vajadzēja ievērot miera režīmu, tāpēc tikai gulēju un ēdu. Tad pienāca 28. decembra rīts. Jutu, ka noiet ūdeņi. Vīrs miegā īsti nesaprata, kas notiek, tāpēc centos ātri sakrāmēt mantas, ko ņemt līdzi uz Dzemdību namu, jo vēl viss nebija nopirkts un salikts. 
Izsaucām taksi, un te arī sākās lielie trakumi. Teicām, ka mums vajag uz Dzemdību namu. Dzīvojām piecu minūšu attālumā no tā, taču taksists sāka braukt nepareizajā virzienā. Tā vairākas reizes atkārtojām, kur mums jātiek, līdz tomēr veiksmīgi tikām nogādāti galamērķī. 

Dzemdību namā satiktās māsiņas un vecmāte mani jau pazina no tā laika, kad gulēju uz saglabāšanu, tāpēc jokojot teica, lai braucu mājās, ka man tikai februārī jādzemdē. 

Tā tās stundas ātri pagāja, lai gan man bija ļoti slikti, vēmu pat kontrakciju laikā.

Mūsu dēls Olafs ieradās pirms pulksten diviem dienā, mazs un neaizsargāts. Māsiņas visu izdarīja, un viņu ielika inkubatorā un aizveda prom. Vairākas stundas gaidīju ziņas, kā man dēlam klājas. Beidzot pienāca vakars, un es varēju iet uz Intensīvās terapijas nodaļu, kur bija mans dēls. Viņš no inkubatora bija pārvietots speciālā gultiņā, kur viņu sildīja lampas. Olafs izskatījās tāds mazs un tieviņš, bet tik mīļš un ļoti gaidīts. Toreiz slimnīcā pavadijām divas nedēļas.
 

Meitas Odrijas piedzimšanas stāsts

Pēc vairāk kā pieciem gadiem man iestājās otrā grūtniecība. Bija ļoti bail, vai arī šis bērniņš nepiedzims ātrāk.

Bija 2022. gada 15. aprīļa rīts, dzīvojāmies laukos, un visu dienu mani nepameta jocīga sajūta, ka tek ūdeņi. Tajā dienā vēl bija Lieldienu pasākums, kurp devāmies ar dēlu atpūsties un svinēt. Tā visu dienu nodzīvoju ar šo jocīgo sajūtu, ko norakstīju uz nelabumu un to, ka tuvojas dzemdību datums, tāpēc tas viss ir manā galvā. 
 

Vakarā aizbraucām mājās, pa ceļam vēl teicu vīram, ka jāiebrauc veikalā, jo gribu kolu un šokolādi. Kāpjot uz mūsu dzīvokli trešajā stāvā, jutu, ka ūdeņi sāk vairāk tecēt. Teicu vīram, ka jābrauc uz Valmieras slimnīcu. 

Paņēmām mantas un pēc deviņiem vakarā bijām pie slimnīcas. Vīrs ar dēlu palika mašīnā gaidīt, ja nu tomēr nav vēl jādzemdē. Man veica pārbaudes, taču nekas neliecināja, ka dzemdību process ir sācies. Veica gan augļūdeņu noplūdes testu, gan klausījās sirds toņus bērniņam, taču tikai pēc ilgāka laika beidzot bija skaidrs, ka process tomēr notiek.

Vīrs ar dēlu varēja doties mājās, bet es visu 15. aprīli nomocījos. 16. aprīlī no rīta astoņos man pārdūra augļūdeņus.  

Arī šīs dzemdības bija ātras un mierīgas, pēc pulksten 12.00 mana mazā meita Odrija bija klāt. 

Abas grūtniecības man bija skaistas, arī pēcdzemdību periodi nebija grūti, vienīgi dēlam nebija attīstījies zīšanas reflekss, tāpēc sākumā atslaucu savu pieniņu un baroju mazo ar pudelīti. Tikai vēlāk uzzināju par krūts uzgaļiem barošanai, ko arī nopirkām, un turpmāk vairs nebija vajadzīga neviena pudelīte. 

Ar meitu viss likās tik viegli un skaisti, jau pusstundu pēc dzemdībām jutos labi, ka pati pat gāju pēc ūdens, kas atradās gaitenī. 

Ļoti novērtēju, ka man ir vīrs un tuvi cilvēki, kas sniedza atbalstu, ja bija nepieciešams. Tas jaunajām māmiņām ir svarīgs.

Ieteikumi citām mammām

• Atcerēties, ka mammām visu nav jāspēj izdarīt. Mūsu galvenais mērķis pēc dzemdībām ir parūpēties par mazo cilvēciņu, tāpēc nevajag satraukties, piemēram, par nekārtību mājās. Īpaši, ja ģimenē jau ir kāds bērns un viņš vēl ir mazs. 
• Nevajag kautrēties lūgt palīdzību dzīvesbiedram. Svarīgi atcerēties, ka mazajam cilvēciņam ir divi vecāki, nevis tikai mamma. Pretējā gadījumā mamma, cenšoties izdarīt visu pati, nonāk situācijā, kad sākas izdegšana vai pat depresija. 
• Un galvenais – mammas, izbaudiet to posmu, kad bērniņš ir mazs, veltot laiku kopābūšanai. Bērni izaug ļoti ātri.  

Nosacījumi stāsta iesūtīšanai:

• “Mammamuntetiem.lv” komanda tavu stāstu gaidīs līdz 17. decembrim (ieskaitot). Balvas ieguvējus paziņosim 20. decembrī!
• Stāstu sūti uz e-pastu: redakcija@mammam.lv. 
• Vēlams, lai stāsta garums nepārsniedz 6000 zīmes. Taču drīkst būt arī krietni īsāks!
• Vērtīgi, ja stāstā iekļausi savas atziņas par bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām vai pēcdzemdību periodu.
• Būsim priecīgi, ja pievienosi arī kādu foto, jo vairākus stāstus publicēsim portālā “Mammamuntetiem.lv”.