"Ja nu es jutīšu, kā mani griež vairākos slāņos..." Stāstu konkursā mammas dalās bērniņa gaidīšanas pieredzē

Mamma Sintija savu dzemdību stāstu iesūtījusi "Mammamuntetiem.lv" un “Bambo Nature” rīkotajam dzemdību stāstu konkursam "Kā es satikos ar savu bērniņu". 

Mēs bērnus negribējām

Stāvoklī paliku ap pagājušajiem Ziemassvētkiem, bet par savu grūtniecību uzzināju tikai 1. februārī. Pāris dienas vēlāk grūtniecību apstiprināja arī ārsts. Abi ar dzīvesbiedru bērnus negribējām. Bijām tas pāris, kurš mīlēja brīvību, kā arī šobrīd pasaulē notiekošo uzskatām par pamatīgu iemeslu šādai izvēlei. Dzīvesbiedra darbs saistīts ar ceļošanu, tāpēc noraudājos un pārdzīvoju savu grūtniecību viena, saņēmu atbalstu tikai telefona sarunās. Par grūtniecību zināja vēl tikai labākā draudzene, jo apsvēru šo grūtniecību pārtraukt. 

Es nekad nebiju interesējusies par zīdaiņiem, grūtniecību, mazu bērnu ikdienu vai tamlīdzīgām tēmām, jo par māmiņu kļūt man nekad nebija aktuāli. 

Ceļojumi, karjera, prestižs, izskats – tie bija mani līdzgaitnieki, no kuriem atteikties negribēju, galu galā man pat nepatīk gatavot ēst!

No aborta mani atturēja visas iespējamās komplikācijas, kas draudēja, pārtraucot pirmo grūtniecību. Tagad atlika vien strādāt ar savām bērnības traumām, jo ģimenes modelis man ir bijis drausmīgs – mammai dažādi bērnu tēvi, viens par otru vardarbīgāks alkohola cienītājs. 

Iespējams, tādēļ baidījos veidot ģimeni. Jau grūtniecības laikā pieņēmu sevi par vientuļo mammu, kurai tagad par visu jādomā būs pašai. Paldies Dievam, man apkārt ir gudras, izglītotas sievietes, kuras man sakārtoja galvu, un abi ar bērniņa tēti varējām izbaudīt punča augšanu ar smaidu sejā. 

Visgrūtāk bija atteikties no darba

Ven atlika par savu grūtniecību pastāstīt darba devējam un bija jāpieņem pašai fakts, ka darbu veikt nevarēšu. Iespējams, izklausās muļķīgi, bet no darba atteikties man bija visgrūtāk, varu saukt sevi par darbaholiķi.

Visa grūtniecība bija lieliska, neskaitot to, ka pieņēmos svarā par 24 kilogramiem un pašai bija grūti noiet pēdējos grūtniecības soļus, toties strādāju līdz pēdējai nedēļai, auklēju citus bērniņus, ķēru vardes, pasniedzu privātstundas utt. Labi apzinos, ka dzīve ir kā klavieres, ir baltie taustiņi, un turpat, tev nesagatavotu, gaida kāds melnais taustiņš. Visu grūtniecības laiku domāju – nu pārāk slidens šķiet šis vieglais grūtniecības laiks. Es pilnīgi ticēju, ka kāds nepatīkams pārsteigums mani gaida dzemdību laikā, un tā arī bija. 

Ūdeņi noiet, atvēruma nav

Sapratu, ka ūdeņi noiet divos naktī, zvanīju savai līguma vecmātei, viņa ieteica iet tālāk atpūsties un zvanīt vēlreiz, kad sāksies kontrakcijas. Tādas man nesākās, un no rīta saņēmu zvanu no vecmātes, lai braucu uz slimnīcu, skatīsimies, kas par lietu. Ap desmitiem rītā bijām slimnīcā. Ūdeņi man “gāja” visu to laiku, bet atvēruma nekāda. Piedzīvoju nežēlīgas sāpes ar mākslīgi izraisītām kontrakcijām, visa tā mocīšanās ilga 14,5 stundas līdz monitors uzrādīja, ka bērniņš ilgāk vairs nedrīkst gaidīt. Protams, sāku raudāt, ķeizars? Zinu, ka tāds ir, bet neko par to sīkāk nebiju lasījusi. Izrādās, sieviete šīs operācijas laikā ir pie samaņas, un tas vien mani izbiedēja līdz kaulam – un ja es jutīšu? Ja anesteziologs būs izdarījis kaut sīkāko kļūdiņu, un es jutīšu, kā mani griež vairākos slāņos? 

Protams, operācija noritēja lieliski, un drīz vien dzirdēju, kā iekliedzas mans dēls. 

Pēcoperācijas dienas bija ļoti smagas, sajūta, ka no jauna jāmācās staigāt, viss sāp, nav pareizo pozu, kurā atvilkt elpu, pa virsu tam man ir mazs bērniņš, kura ienākšanu šajā pasaulē bija grūti izbaudīt – paspert soli sāp, gulēt sāp, pagriezties vai piecelties stāvus bez palīdzības nevar, sāp! 
 

Jo tālāk, jo dziļāk mežā neizpratnē

No slimnīcas mūs izrakstīja trešajā dienā, ar krūts zīdīšanu esot viss aizgājis. Nekā! Pārbraucot mājās, sapratām, ka neko nesapratām. 

Krūtsgali asinīs, ikreiz, kad bērniņš zīda, sāpēja tā, it kā kāds krūtsgalu sistu durvīs. Tajā brīdī neieredzēju to procesu. 

Emocionālo nestabilitāti pastiprināja pēcdzemdību hormoni, raudāju, raudāju, raudāju. Domāju par to, cik pasaule pret mani negodīga! Tās operācijas sāpes, krūtsgalu sāpes, bērniņa raudas izsalkuma dēļ, vienu krūti dēls neņēma vispār, arī tas bija kaut kas nezināms. Izrādās, ka tādi tonusi ir! Tādi ārsti kā ostiopāti arī. Jo tālāk, jo dziļāk mežā un neizpratnē.
 

Zīdīšanas konsultante ieteica pienu atslaukt un barot ar pudeli, ļaut krūtsgaliem sadzīt. Protams, arī tas bija grūti, jo, sāpošo krūtsgalu dēļ atsaukšanas process bija neciešams, un talkā nāca maisījums. Bērna ģimenes ārsts ieteica turpināt piebarot ar maisījumu, neapmierināja bērna svars. Tagad, atskatoties, saprotu, ka dabisks pieprasījums–piedāvājums jau no paša sākuma netika nodrošināts, kā arī kārtīga zīdīšanas prasme izpalika. 
 

Pat deviņi piena sastrēgumi

Tā arī turpināju, kaut ko no tā, kaut ko no šā, kā saka – kā pratu, tā māvu līdz piena zudumam. Talkā nāca elektriskais piena pumpītis, tējas, laktācijas tabletes un lūgšanas. Pienu atguvu, tas bija ļoti grūts darbs, bet līdz ar mākslīgu pumpēšanu nevēlamo draugu lokā ieradās piena sastrēgumi, jā, tie man līdz šim ir bijuši veseli deviņi. Par to, ka jāliek pie krūts bērniņu, un viņš tiks ar visu galā, varu pateikt – pupu mizas, ja bērns negribēs lieki piepūlēties, nepiepūlēsies. Tā kā sastrēgumi parādījās vakaros vai naktīs, pamodināt dēlu pirms viņš ceļas pats bija neiespējamā misija, kur nu vēl gaidīt lielo glābšanu. Kā sev palīdzēt, izdomāju pati – 

pilna vanna karsta ūdens, zem ūdens atslaucu, šādā veidā krūts atslābinoties peld, piena ceļi atbrīvojas. 

Protams, lielākā daļa nakts negulēta, bet līdz mastītam neesam, paldies Dievam, tikuši arī ar visu savu rekordlielo skaitli.
 

Nabas trūce

Kad likās, ka viss ir kaut cik krāsaināk, sākās jocīgas vēdera sāpes, braucu lūkot, kāpēc tā. Ginekoloģe uzreiz nosūtīja uz Stradiņiem, nabas trūce. Bērna tēvs, kā par nelaimi, tieši tad uz nieka divām dienām bija aizlidojis uz Franciju. Bērniņu pieskatīt sarunāju uz divām stundām. Kas notiks ar mazo, varbūt nebraukt uz slimnīcu vienai, bet kopā ar bērnu? Ko mēneša vecs bērniņš darīs starp visiem slimajiem? Kā tagad, šajā pašā minūtē, atrast izeju? Vai tad ar ķeizaru nepietika – tikai trīs nedēļas vēlāk pilnā anestēzijā atkal jāguļas zem skalpeļa! 

Varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu par to, kā slimnīcā izķengā cilvēka laiku, nobumbulē līdz trijiem naktī, tad atlaiž sāpēs mājās, tad liek ierasties tajā pašā rītā, tad šajā skaisti ziemotajā rītā paziņo, ka var piedāvāt maksas vietu, bet nu jau tikai pirmdien (trīs dienas vēlāk). Un visa šī raustīšana ar manu jau tā nestabilo piena daudzumu atkal noveda pie piena krīzes. Tad es atradu Egiju – vislieliskāko zīdīšanas konsultanti uz planētas Zeme. Piebildīšu, ka mana ginekoloģe izcīnīja man bezmaksas vietu operācijai otrdienā. Pavadītā diena un nakts slimnīcā, vēl viens piena sastrēgums, bērniņu nebaroju 40 stundas medikamentu dēļ. Tā vien likās, ka pats Dievs negrib, lai man sanāk…

Kopā ar Egiju gan tikām uz ceļa, bet tas prasīja trīs mēnešus. Bērniņa tētis jau sen ieteica likties mierā, bet esmu spītīga vai nenormāla, viens no diviem. Tā kā ikdienā esmu viena, visa tā cīņa bija divtik sarežģīta.
 

Atskatoties uz manām nedienām, tagad varu smaidot teikt – man ir vesels, skaudīgi skaists dēls, mīlošs vīrietis, kurš atdos visu mūsu labā. 

Ieteikumi jaunajām māmiņām 

• Nesalīdzināt vecāku dzīves moduļus ar savējo! Ja saproti, kas ir nepareizi, visticamāk, jau zini, kas ir pareizi. 
• Zīdīšanas konsultantu iesaku atrast jau pirms bērniņa nākšanas pasaulē – teorija nav prakse. 
• Nemazgāti trauki nav svarīgāki par garīgo veselību. Ļauj citiem sev palīdzēt, it sevišķi tas attiecas uz tām māmiņām (kā es), kurām negribas citiem uzbāzties ar savām problēmām. Uzbāzieties!